Dzīves mērķa meklēšana III

Dārgie draugi, laipni lūgti mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs ar jums runājam par cilvēka centieniem atrast savas dzīves mērķi. Līdz šim par piemēru mēs ņēmām Salamana – Dāvida dēla dzīvi. Salamans bija pats gudrākais cilvēks uz zemes. Mēs redzējām, ka sava ceļa sākumā Salamans ieguva gudrību un bagātību, jo viņš mīlēja Dievu un iepazina Viņu. Bet Salamana dzīvē bija arī tāds periods, kad viņš aizgāja no Dieva un sekoja citiem dieviem. Tieši šajā laikā Salamans mēģināja piesātināt savu dvēseli ar dažādām lietām, viņš meklēja apmierinājumu dažādās lietās. Bet galu galā Salamans saprata, ka bez Dieva laime un apmierinājums šajā dzīvē nav iespējams. Vakar mēs ieraudzījām, ka Salamans mēģināja rast apmierinājumu un dzīves jēgu izglītībā, zināšanās un gudrībā. Un visā tajā viņam izdevās sasniegt ievērojamus panākumus, bet ar visu to Salamans nonāca pie secinājuma, ka „viss bija niecība un vēja ķeršana!”. Tāpēc ir tik svarīgi saprast, ka zināšanas horizontālajā līmenī – tajā, kas notiek zem debess, bez vertikālajām zināšanām par Dievu – To, Kurš atrodas virs debesīm, Kurš ir dzīvības Radītājs, – tādas zināšanas ir tukša niecība. Cilvēks savā dzīvē var zināt daudz ko, bet ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs izskaidrot, kas un kāpēc notiek šajā dzīvē, ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs iegūt patiesās dzīves vērtības, patiesās morālās vērtības. To visu var izdarīt tikai Dievs. Šodien mēs aplūkosim to, kā Salamans mēģināja atrast laimi un apmierinājumu izpriecās un dzīves baudās. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.” (Salamans Mācītājs 2:1-3).
 Šeit mēs redzam, ka Salamans, būdams bagāts cilvēks, varēja atļauties sev visu, ko vēlējās viņa sirds. 
„ Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:10).
 Daudzi cilvēki saka, ka mums ir tikai viena dzīve, tāpēc tā jānodzīvo uz visu maksimumu. Salamans arī nolēma pamēģināt dzīvot uz visu maksimumu. Bet pēc kāda laika viņš saprata, ka viss tas ir niecība un tas viss nespēj atnest cilvēkam laimi. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz, kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un – kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre – sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:1-10).
  Salamans ēda dažādas kulinārijas delikateses, izsmalcinātus ēdienus, bet tai pat laikā viņš tajā neatrada laimi un apmierinājumu. Salamana miesa bija paēdusi, bet viņa dvēsele tik un tā bija izsalkusi. Salamans saka:
 „Visas cilvēka pūles ir domātas viņa mutei, un tomēr viņa ēstgriba pilnīgi nekad netiek apmierināta.” (Salamans Mācītājs 6:7).
 Dvēseli nevar pabarot ar ēdienu. Dārgie draugi, varbūt jūs domājat, ka kļūsiet laimīgi tad, kad jums būs iespēja nopirkt visu, ko vien vēlaties. Tas tā nav! Salamans izgāja tam visam cauri, bet saprata vienu, – dvēseli nevar piesātināt ne ar ko materiālu. Dvēsele rod piepildījumu tikai no personīgām attiecībām ar dzīvo Dievu, ar Radītāju. Un tikai tādā veidā cilvēks var iemantot laimi un apmierinājumu šajā dzīvē. Līdz rītam! Esiet svētīti! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dievs tev šodien saka: „Es gribu, lai tu nestu daudz augļu Dieva Valstībā”

    Un tu patiesi vari nest augļus Dievam – glābtu dvēseļu augļus.Padomā par tiem cilvēkiem, kuri tev ir dārgi, bet vēl nav glābti. Padomā par tiem cilvēkiem, kurus tu gribētu redzēt Dieva Valstībā, un sāc cītīgi lūgt par viņiem. Tu vari iesaistīt arī citus ticīgos, tos, kuri piekritīs kopā ar tevi lūgt par šiem cilvēkiem.
  • Ne mans prāts, bet Tavs prāts lai notiek!

    „Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”(Jāņa 8:12).Pats Jēzus mūs aicina uz to, lai mācāmies no Viņa, un tad mēs atradīsim mieru savai dvēselei un atbrīvosimies no ikkatras nastas, kas mūs nospiež.
  • No kā ir atkarīgs tavs liktenis?

    Ļoti bieži mēs domājam, ka mūsu likteni nosaka citi cilvēki un tas, ko viņi dara attiecībā uz mums. Vai arī, dažkārt cilvēki domā, ka liktenis ir atkarīgs no tiem apstākļiem, kas ieskauj mūs, vai arī no tā, kas notiek ar mums pašiem un mums visapkārt. Taču tā nav patiesība un Dievs tā nedomā! Dievs domā, ka apstākļi, kuri tevi ieskauj, nevar noteikt tavu likteni. Tas ko cilvēki dara attiecībā uz tevi vai nedara, – arī tas nevar noteikt tavu likteni. Tavu likteni nosaka tas, kas atrodas tavā sirdī. Tālab, Dievs saka mums, lai vairāk par visu mēs sargājam savu sirdi.
  • Pestīšanas cerība

    „Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.”Mēs jau daudz esam runājuši par ticības lomu un staigāšanu mīlestībā šajās pēdējās dienās. Šodien mēs uzsāksim sarunu par pestīšanas cerības lomu. Ticība ir vajadzīga tagadnei, pašreizējam brīdim. Ticībā, neatkarīgi no tā, kas notiek mums visapkārt, mums jau šobrīd ir dots miers. Ticībā mēs jau šobrīd ieejam Dieva mierā.
  • Kas ir izrāviens?

    Lai piedzīvotu izrāvienu, ir nepieciešams saprast, kas tas ir un kāpēc mums tas ir vajadzīgs. Lūk, daži paskaidrojumi tam, kas tiek domāts tad, kad runa iet par izrāvienu: • Izrāviens – ir tas, kas iznīcina jebkuras barjeras (sātaniskās vai cilvēciskās), kuras mūs dzīvē ierobežo. • Izrāviens – ir tas, kas tavas traģēdijas pārvērš liecībās. • Izrāviens – ir tas, kas tavas slimības pārvērš veselībā. • Izrāviens – ir tas, kas tavas vilšanās pārvērš iespējās. • Izrāviens – ir tas, kas dod pāreju no grūtībām uz komfortu.
  • Cik svarīgi ir uzsākt savu nākamo dienu jau iepriekšējās dienas vakarā

    Kas ar to mums tiek pateikts? Tiek pateikts tas, ka Dievs uzsāka Savu dienu iepriekšējās dienas vakarā. Ir svarīgi, lai mēs iemācītos šo gudrību no mūsu Debesu Tēva. Ja, par to ko šodien darīsim, sākam domāt tikai no rīta, mēs jau esam iesākuši savu dienu nepareizi, esam iesākuši savu dienu ar nokavēšanos. Pēdējais brīdis, kad varam uzsākt savu dienu, ir vakars pirms nākamās dienas. Mums jau jābūt priekšstatam par to, kas mūs sagaida nākamajā dienā. Mums jau jābūt priekšstatam par to, ko darīsim. Līdz tam brīdim, kad iesim gulēt, mums jau pilnībā jābūt sastādītiem plāniem nākamajai dienai. Ja esam par slinku, lai sastādītu savus nākamās dienas plānus, līdz brīdim, kad ejam gulēt, mēs virzāmies uz dzīvi nabadzībā – gan garīgā ziņā, gan fiziskajā.