Dzīves mērķa meklēšana III

Dārgie draugi, laipni lūgti mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs ar jums runājam par cilvēka centieniem atrast savas dzīves mērķi. Līdz šim par piemēru mēs ņēmām Salamana – Dāvida dēla dzīvi. Salamans bija pats gudrākais cilvēks uz zemes. Mēs redzējām, ka sava ceļa sākumā Salamans ieguva gudrību un bagātību, jo viņš mīlēja Dievu un iepazina Viņu. Bet Salamana dzīvē bija arī tāds periods, kad viņš aizgāja no Dieva un sekoja citiem dieviem. Tieši šajā laikā Salamans mēģināja piesātināt savu dvēseli ar dažādām lietām, viņš meklēja apmierinājumu dažādās lietās. Bet galu galā Salamans saprata, ka bez Dieva laime un apmierinājums šajā dzīvē nav iespējams. Vakar mēs ieraudzījām, ka Salamans mēģināja rast apmierinājumu un dzīves jēgu izglītībā, zināšanās un gudrībā. Un visā tajā viņam izdevās sasniegt ievērojamus panākumus, bet ar visu to Salamans nonāca pie secinājuma, ka „viss bija niecība un vēja ķeršana!”. Tāpēc ir tik svarīgi saprast, ka zināšanas horizontālajā līmenī – tajā, kas notiek zem debess, bez vertikālajām zināšanām par Dievu – To, Kurš atrodas virs debesīm, Kurš ir dzīvības Radītājs, – tādas zināšanas ir tukša niecība. Cilvēks savā dzīvē var zināt daudz ko, bet ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs izskaidrot, kas un kāpēc notiek šajā dzīvē, ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs iegūt patiesās dzīves vērtības, patiesās morālās vērtības. To visu var izdarīt tikai Dievs. Šodien mēs aplūkosim to, kā Salamans mēģināja atrast laimi un apmierinājumu izpriecās un dzīves baudās. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.” (Salamans Mācītājs 2:1-3).
 Šeit mēs redzam, ka Salamans, būdams bagāts cilvēks, varēja atļauties sev visu, ko vēlējās viņa sirds. 
„ Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:10).
 Daudzi cilvēki saka, ka mums ir tikai viena dzīve, tāpēc tā jānodzīvo uz visu maksimumu. Salamans arī nolēma pamēģināt dzīvot uz visu maksimumu. Bet pēc kāda laika viņš saprata, ka viss tas ir niecība un tas viss nespēj atnest cilvēkam laimi. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz, kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un – kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre – sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:1-10).
  Salamans ēda dažādas kulinārijas delikateses, izsmalcinātus ēdienus, bet tai pat laikā viņš tajā neatrada laimi un apmierinājumu. Salamana miesa bija paēdusi, bet viņa dvēsele tik un tā bija izsalkusi. Salamans saka:
 „Visas cilvēka pūles ir domātas viņa mutei, un tomēr viņa ēstgriba pilnīgi nekad netiek apmierināta.” (Salamans Mācītājs 6:7).
 Dvēseli nevar pabarot ar ēdienu. Dārgie draugi, varbūt jūs domājat, ka kļūsiet laimīgi tad, kad jums būs iespēja nopirkt visu, ko vien vēlaties. Tas tā nav! Salamans izgāja tam visam cauri, bet saprata vienu, – dvēseli nevar piesātināt ne ar ko materiālu. Dvēsele rod piepildījumu tikai no personīgām attiecībām ar dzīvo Dievu, ar Radītāju. Un tikai tādā veidā cilvēks var iemantot laimi un apmierinājumu šajā dzīvē. Līdz rītam! Esiet svētīti! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts!

    Rodas jautājums, – kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā nogriežas no šī ceļa un atgriežas vietā, no kuras tie izgājuši. Tas man atgādina stāstu par ebreju tautu.Ebreju tauta ilgstoši atradās Ēģiptes verdzībā. Ilgstoši viņus nomocīja smagos darbos, par kuriem viņiem neko nemaksāja. Israēla tauta sauca uz Dievu, un Dievs viņus atbrīvoja un izveda no Ēģiptes. Viņiem vajadzēja doties uz Apsolīto zemi. Veicot šo ceļu, viņi ik dienas tuvojās Apsolītai zemei. Viņiem vajadzēja daudz ko izciest, viņiem vajadzēja izvairīties vai bēgt no nepareizām lietām, nepareizām attiecībām, viņiem bija jāuzveic kurnēšana, nepateicība.
  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? II

    Apskatīsim to, kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas.3.„….drošu sirdi runāja Dieva vārdus”. Mācekļi drosmīgi un ar uzdrīkstēšanos sāka runāt Dieva Vārdu.Arī līdz tam viņi bija runājuši Dieva Vārdus, bet, pateicoties tam, ka lūgšana bija kļuvusi par viņu dzīves prioritāti, Jēzus mācekļi sāka to darīt ar lielāku drosmi, uzdrīkstēšanos. Tad, kad lūgšana kļūs par mūsu dzīves prioritāti, Dievs piepildīs mūsu sirdi ar uzdrīkstēšanos un drosmi.
  • Lūgšanai ir jābūt prioritātei Nr.1 mūsu dzīvē

    Mēs runājām par to, ka lūgšanā svarīgi ir nevis tas, ko tu saki Dievam, bet tas, ko Viņš vēlas sacīt tev, un ko Viņš vēlas darīt tavā dzīvē. Tāpēc, tev ne tikai pašam jāsaka Dievam par to, kas ir tavā sirdī, bet jādod Dievam Vārds un iespēja izdarīt to, kas, attiecībā uz tavu dzīvi, ir Viņa sirdī un Viņa plānos. Ja tu vēlies sadzirdēt Dievu, tu nedrīksti steigties. Efektīvai lūgšanai nav nekā kopēja ar steigu.
  • Iedēstītais Dieva Vārds maina cilvēku – viņa reakciju, emocijas, uzvedību! II

    „Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.”(Psalms 107:20).Tulkojumā krievu valodā – izglāba viņus no viņu kapa. Dieva Vārds spēj kardināli mainīt visu tavu dzīvi.Tas ir brīnišķīgi! Mēs pat nespējam iedomāties un līdz galam izprast, kāds milzīgs spēks ir Dieva Vārdam!Nav svarīgi, kādi apstākļi šodien ir tev visapkārt, nav svarīgi, ko cilvēki runā par tevi un dara attiecībā pret tevi. Bieži gadās tā, ka pat paši tuvākie cilvēki sāpina tevi, un tas tevi ietekmē.
  • Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana

    Lūgšana – tā ir ļoti svarīga un nepieciešama mūsu garīgās dzīvības sastāvdaļa, tāpat, kā elpošana ir svarīga mūsu fiziskajai dzīvībai. Citiem vārdiem sakot, lūgšana – tā ir mūsu garīgā elpa. Tas, kurš neelpo, ir miris. Tieši tādā pat veidā, lūgšana – tas ir tas, kas dod mums dzīvību garīgā plānā. Tātad, bez lūgšanas mēs garīgi esam miruši. Šī gada laikā mēs daudz esam runājuši par kalpošanu Dievam, un arī tas ir ļoti svarīgi.Vajag kalpot Dievam! Vajag kalpot cilvēkiem! Bet bez efektīvas lūgšanas mēs nekad nespēsim būt efektīvi kalpošanā Dievam un cilvēkiem. Atcerieties to!
  • Lūgšana – tā ir sevis pakļaušana Dieva gribai

    Kad mēs lūdzam, mēs liekam sevi tādā stāvoklī, ka esam gatavi pieņemt Dieva gribu savai dzīvei. Kad lūdzam, mēs nedrīkstam censties uzspiest Dievam savu gribu. Pats fakts, ka tu nāc pie Dieva lai lūgtu, jau ir pierādījums tam, ka tu pakļaujies Viņam.Bībele pavēl cilvēkam aizvien lūgt, – tā ir Dieva pavēle. Tāpēc tad, kad es lūgšanā nāku pie Dieva, pats lūgšanas akts liek mani paklausībā bauslim par lūgšanu. Citiem vārdiem sakot, ja es lūdzu, – ar to es demonstrēju savu pakļaušanos Dieva gribai, jo lūgšana, – tā ir Dieva pavēle.