Dzīves mērķa meklēšana III

Dārgie draugi, laipni lūgti mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs ar jums runājam par cilvēka centieniem atrast savas dzīves mērķi. Līdz šim par piemēru mēs ņēmām Salamana – Dāvida dēla dzīvi. Salamans bija pats gudrākais cilvēks uz zemes. Mēs redzējām, ka sava ceļa sākumā Salamans ieguva gudrību un bagātību, jo viņš mīlēja Dievu un iepazina Viņu. Bet Salamana dzīvē bija arī tāds periods, kad viņš aizgāja no Dieva un sekoja citiem dieviem. Tieši šajā laikā Salamans mēģināja piesātināt savu dvēseli ar dažādām lietām, viņš meklēja apmierinājumu dažādās lietās. Bet galu galā Salamans saprata, ka bez Dieva laime un apmierinājums šajā dzīvē nav iespējams. Vakar mēs ieraudzījām, ka Salamans mēģināja rast apmierinājumu un dzīves jēgu izglītībā, zināšanās un gudrībā. Un visā tajā viņam izdevās sasniegt ievērojamus panākumus, bet ar visu to Salamans nonāca pie secinājuma, ka „viss bija niecība un vēja ķeršana!”. Tāpēc ir tik svarīgi saprast, ka zināšanas horizontālajā līmenī – tajā, kas notiek zem debess, bez vertikālajām zināšanām par Dievu – To, Kurš atrodas virs debesīm, Kurš ir dzīvības Radītājs, – tādas zināšanas ir tukša niecība. Cilvēks savā dzīvē var zināt daudz ko, bet ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs izskaidrot, kas un kāpēc notiek šajā dzīvē, ar šo zināšanu palīdzību viņš nespēs iegūt patiesās dzīves vērtības, patiesās morālās vērtības. To visu var izdarīt tikai Dievs. Šodien mēs aplūkosim to, kā Salamans mēģināja atrast laimi un apmierinājumu izpriecās un dzīves baudās. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.” (Salamans Mācītājs 2:1-3).
 Šeit mēs redzam, ka Salamans, būdams bagāts cilvēks, varēja atļauties sev visu, ko vēlējās viņa sirds. 
„ Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:10).
 Daudzi cilvēki saka, ka mums ir tikai viena dzīve, tāpēc tā jānodzīvo uz visu maksimumu. Salamans arī nolēma pamēģināt dzīvot uz visu maksimumu. Bet pēc kāda laika viņš saprata, ka viss tas ir niecība un tas viss nespēj atnest cilvēkam laimi. 
„Tad es domāju savā sirdī: nu tad es gribu vienreiz izjust prieku un baudīt dzīvi! – Bet redzi, arī tā bija niecība. Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri? Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, tomēr tā, ka mans prāts paturētu manas rīcības virsvadību, un tad nodoties neprātam, līdz, kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā. Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. Es sev izraku ūdens dīķus, lai no turienes apūdeņotu mežus ar tajos spēcīgi augošajiem kokiem. Es pirku kalpus un kalpones, un man bija arī kalpu saime, kas bija dzimusi manā mājā, un man piederēja liellopu un sīklopu ganāmpulki lielākā daudzumā nekā visiem tiem, kas bija bijuši pirms manis Jeruzālemē. Un es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un – kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre – sievas sievu galā. Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība. Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu, un tā bija mana alga par visām manām pūlēm.” (Salamans Mācītājs 2:1-10).
  Salamans ēda dažādas kulinārijas delikateses, izsmalcinātus ēdienus, bet tai pat laikā viņš tajā neatrada laimi un apmierinājumu. Salamana miesa bija paēdusi, bet viņa dvēsele tik un tā bija izsalkusi. Salamans saka:
 „Visas cilvēka pūles ir domātas viņa mutei, un tomēr viņa ēstgriba pilnīgi nekad netiek apmierināta.” (Salamans Mācītājs 6:7).
 Dvēseli nevar pabarot ar ēdienu. Dārgie draugi, varbūt jūs domājat, ka kļūsiet laimīgi tad, kad jums būs iespēja nopirkt visu, ko vien vēlaties. Tas tā nav! Salamans izgāja tam visam cauri, bet saprata vienu, – dvēseli nevar piesātināt ne ar ko materiālu. Dvēsele rod piepildījumu tikai no personīgām attiecībām ar dzīvo Dievu, ar Radītāju. Un tikai tādā veidā cilvēks var iemantot laimi un apmierinājumu šajā dzīvē. Līdz rītam! Esiet svētīti! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dieva pielūgsme

    Dievs vēlas, lai mēs vēršamies pie Viņa, kā pie Tēva. „Tēvreizē” Jēzus saka: „Svētīts lai top Tavs Vārds!”. Vārds „svētīts” pauž pielūgsmi un cieņu pret Dievu. Pielūgsme noskaņo mūsu garu uz satikšanos ar Dievu. Pielūgsme ieslēdz mūsu garu. Tas līdzinās tam, kā tad, ja tu vēlies paklausīties radio, – tev tas ir jāieslēdz un jānoskaņo uz vajadzīgo vilni. Pielūgsme palīdz ieslēgt mūsu garu un noskaņot to uz Dieva vilni. Jēzus teica:„….tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”
  • Pastāv trīs ticīgo tipi: novērotāji, patērētāji un kalpotāji!

    Kādam ticīgo tipam piederi tu? Kas tu esi? Novērotājs, patērētājs vai kalpotājs?Šodien mēs mēģināsim tikt skaidrībā par to, ar ko tad atšķiras viens no otra novērotājs, patērētājs un kalpotājs.Novērotājam ir pilnīgi vienalga, kas notiek viņam visapkārt, viņš ir vienaldzīgs pret itin visu. Tas, kas notiek draudzē, viņu neskar, pēc viņa uzskatiem, viņa uzdevums ir tikai viens – atnākt uz svētdienas dievkalpojumu. Ir slavēšana, ir sprediķis, – tas ir pietiekoši. Tādam cilvēkam nav problēmu, viņam viss ir kārtībā gan darbā, gan mājās. Tāds cilvēks vienkārši vēro notiekošo un viņam ir labi. Ja jūs esat – novērotājs, tad jums nepieciešams kļūt par kalpotāju.
  • Evaņģelizācija un māceklība

    „Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”(Mateja 4:18-19).Vēlos vērst jūsu uzmanību uz vārdu „ieraudzīja”, kurš izmantots abās šajās Rakstu vietās. Ejot garām, Jēzus ieraudzīja cilvēku – Mateju, Viņš ieraudzīja divus brāļus – Pēteri un Andreju. Jēzus pamanīja šos ļaudis, jo tie ar kaut ko piesaistīja Viņa uzmanību. Jēzus piedāvāja viņiem kļūt par daļu no Savas komandas
  • Kas tu esi Kristū un par ko tu vari kļūt Viņā

    Dievs grib, lai tu šodien notici tam, ka tagad Kristū, tev ir jauns vārds. Pietiek tev staigāt ar veco vārdu un identificēt sevi ar savu pagājušo dzīvi un pagājušajām neveiksmēm. Notici savām brīnišķīgajām iespējām Dievā, uzzini un sāc sevi identificēt ar savu jauno vārdu Jēzū Kristū. Tikai tādā veidā, tu varēsi atklāt savu potenciālu Dievā.
  • Caur kalpošanu Dievs palīdz mums attīstīt sevī līdzcietību attiecībā pret citiem cilvēkiem

    Kalpošana dara mūs līdzīgus Dievam. Dievs Savā būtībā ir žēlsirdīgs un līdzcietīgs Dievs. Un tieši caur kalpošanu Dieva bērni parāda Debesu Tēva žēlsirdību un līdzcietību. Līdz šim mēs runājām par to, ka Dievs vēlās izmainīt mūs un pārveidot mūs Jēzus Kristus līdzībā. Dievs vēlās, lai mēs atspoguļojam tās pašas rakstura īpašības, kas ir raksturīgas Jēzum, jo tieši Jēzus atklāja mums Dievu. Mēs jau runājām, ka izmaiņas nenotiek automātiski. Izmaiņas notiek tādā mērā, kā mēs īstenojam dzīvē Dieva baušļus un principus. Kalpošana ir viens no Dieva instrumentiem, ar kura palīdzību Dievs rada mūsos pārmaiņas un dara līdzīgus mūs Jēzum Kristum.
  • Kā mēs iegūstam vai saņemam dievbijību savā dzīvē?

    Pirmkārt, mums ir jāvēlas no visas sirds pāri visam iegūt dievbijību. (Sālamana pamācības 1:29) ”Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā…” Ja vien mēs nevēlēsimies, Dievs mums šīs bailes nedos. Mums tās ir jāuzlūko kā kaut kas pāri visam stāvošs, jo tās mums ir izmisīgi vajadzīgas.