Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana II

Esiet sveicināti, dārgie draugi!Paldies Dievam par šo brīnišķīgo dienu, kuru Dievs mums dāvājis! Paldies Dievam par vēl vienu iespēju piepildīties ar Viņa dzīvo vārdu!Vakar mēs uzsākām sarunu par efektīvu lūgšanu dzīvi. Mēs noskaidrojām, ka bez efektīvas lūgšanas cilvēks nevar būt efektīvs savā kalpošanā Dievam un cilvēkiem.Jūs zināt, ka ir lūgšanas, kas sasniedz Dievu, un ir lūgšanas, kas nesasniedz Dievu. Par to mēs runāsim vēlāk. Katram cilvēkam ir sava izpratne par to, kas ir lūgšana. Es vēlos dalīties ar jums dažās domās par lūgšanu.1.Pašā pamatā lūgšana – tas ir garīgs darbs.Lūgšanai nav nekā kopēja ar mūsu prāta vai intelektuālajām spējām. Lūgšana ir saistīta ar mūsu garu un tā attiecas uz garīgo darbu. Lūgšana – tā ir cilvēka gara vēršanās pie Dieva, Kurš arī ir Gars. Dievs ir Gars, un cilvēks ir gars, tāpēc efektīva lūgšana – tā ir cilvēka gara saruna ar Dieva Garu. Lūgšana – tā ir garīga tiekšanās uz Dievu. Protams, mūsu prāts ņem dalību lūgšanā, bet, ja lūgšana paliek tikai prāta līmenī un mans gars nesaskaras ar Dieva Garu, tad tā vispār nav lūgšana. Ja esmu lūdzis efektīvi, tad mans gars jutīs to, ka saskāries ar Dievu, un es zināšu, ka es patiesi esmu runājis ar Dievu.Lūgšana – tā nav spēle saprāta līmenī. Lieta tajā, ka cilvēks nespēj bez sava gara palīdzības sarunāties, kontaktēties ar Dievu. Vienīgā cilvēka daļa, kas ir spējīga kontaktēties ar Dievu, – tas ir viņa gars. Un mūsu gars ir mūsu dzīves centrs vai pamats. Tātad, pirmkārt, lūgšana – tā ir saruna ar Dievu gara līmenī, un tas ir darbs. Lūgšana nav fizisks darbs, bet garīgs. Gribu atzīmēt, ka nevienai citai Dieva radībai nav šādas privilēģijas. Suns nevar vērsties pie Dieva. Govs nevar vērsties pie Dieva. Koki nevar vērsties pie Dieva. Tikai cilvēkam ir šāda privilēģija. Un iemesls, kāpēc Dievs radīja cilvēku, – sadraudzībai ar Viņu. Visa cita radība netika radīta pēc Dieva tēla un līdzības, tikai cilvēks. Kāpēc Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības? Lai cilvēkam būtu sadraudzība ar Viņu, lai cilvēka gars varētu sarunāties ar Dieva Garu. Tā ir privilēģija.Lūgšana – tā ir privilēģija! Man ir privilēģija būt sadraudzībā ar Visuma Radītāju. Man ir privilēģija staigāt Visuvarenā Dieva klātbūtnē un runāt ar Viņu no gara uz Garu.Un mēs zinām, ka tad, kad Ādams sagrēkoja Ēdenes dārzā, pirmais, ko viņš pazaudēja, bija sadraudzība ar Dievu. Pēc grēkā krišanas Ādams pazaudēja sadraudzību ar Dievu, viņš aizbēga no Dieva, viņš noslēpās no Dieva. Ādams vairs nevarēja brīvi nākt pie Dieva un runāt ar Viņu. Pēc grēkā krišanas Ādams garīgi nomira. Bet Dievam tas nepatika, jo tad, kad tas notika, viss pārējais sāka pasliktināties. Pēc tam, kad grēkā krišanas dēļ tika pārtraukta sadraudzība ar Dievu, cilvēka dzīvē ienāca slimības, miesas novecošana, naids un viss sliktais. Kāpēc? Tāpēc, ka tika pazaudēta sadraudzība ar Dievu. Tāpēc mēs runājam par to, ka lūgšana ir mūsu garīgās dzīvības elpa. Mēs varam dzīvot tikai kontaktējoties ar Dievu. Tikai kontaktējoties ar Dievu mēs varam atjaunoties, nostiprināties un apbruņoties. Un tad, kad cilvēks krita grēkā, atnāca Jēzus un, izlejot Savas Asinis, nomira par mums. Jēzus piedeva mūsu grēkus, lai no jauna atjaunotu mūsu pirmo aicinājumu – sadraudzību ar Dievu.Izlasīsim 1.Korintiešiem 1:9
 „Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis Sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.”
Tu esi aicināts sadraudzībai ar Dievu!Aplūkosim vēl vienu rakstu vietu:
 „Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.(1.Jāņa 1:3).
Šajās rakstu vietās redzam, ka, pirmkārt, lūgšana – tā ir saruna(sadraudzība) ar Dievu, un, otrkārt, ka mēs esam aicināti uz šo sadraudzību.Dievs aicina mūs uz sadraudzību ar Viņu katru dienu. Kad tu no rīta pamosties, pirmais aicinājums no Dieva tev ir – aicinājums uz sarunu(sadraudzību) ar Viņu. Ja tu vēlies dzīvot, tad tev ir nepieciešama sadraudzība ar Dievu. Ja vēlies dzīvot garīgi, tev ir jālūdz!Novēlu jums būt garīgi stipriem un mundriem!Līdz rītam!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ticības apliecinājuma princips

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”
  • Jo vairāk mēs sadarbosimies ar Dievu, jo vairāk mēs redzēsim piepildāmies pravietojumus

    Jo vairāk mēs sadarbosimies ar Dievu, jo vairāk mēs redzēsim piepildāmies pravietojumus. Tad, kad Gideons devās turp, kur Tā Kunga Eņģelis viņam lika, viņš kļuva par liecinieku neticamiem Dieva brīnumiem. Sadarbība ar Dievu ved uz Viņa pravietisko plānu piepildīšanos.
  • Kādi labumi nāk no tā, ka jūs staigājat dievbijībā? II

    Dievs iekārto ka jūsu namus: 17 Bet vecmātes bijās Dieva un nedarīja tā, kā Ēģiptes ķēniņš viņām bija sacījis, bet atstāja zēnus dzīvus. 21 Un tādēļ, ka vecmātes bijās Dieva, Viņš tām darīja namus. (2.Mozus1:17,21)
  • Garīgo likumu nezināšana – ir viens no pasaules ciešanu avotiem

    „Brāļi, mana sirds vēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem ir, lai viņi tiktu izglābti. Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies. Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.„ (Romiešiem10:1-4).Daudzi cilvēki šodien saka, ka mīl Dievu un tic Viņam, bet tajā pašā laikā neizprot un nepakļaujas Dieva taisnībai, dzīvojot paštaisnībā. Pēc tam, kad viņu dzīvē atnāk problēmas un bēdas, viņi vaino Dievu netaisnībā.
  • Cienīgs mērķis dzīvei

    Katram cilvēkam ir mērķis, un nav svarīgi, runā cilvēks par to vai arī nē. Cilvēku kaut kas virza uz to, lai viņš kaut ko darītu. Bet, ja runājam par mērķi, tad ir svarīgi zināt, ka ir CIENĪGS un NECIENĪGS mērķis. Pāvilam bija cienīgs mērķis, un viņš pastāvīgi par to runā:„Jo es gaidu un ceru, ka es nevienā vietā nepalikšu kaunā, bet kā vienmēr, tā arī tagad atklātībā Kristus tiks pagodināts manā miesā vai ar dzīvību, vai ar nāvi. Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums. Bet, ja dzīvot miesā man ir darba auglis, tad es nezinu, ko lai izvēlos? Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk.