Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana II

Esiet sveicināti, dārgie draugi!

Paldies Dievam par šo brīnišķīgo dienu, kuru Dievs mums dāvājis! Paldies Dievam par vēl vienu iespēju piepildīties ar Viņa dzīvo vārdu!

Vakar mēs uzsākām sarunu par efektīvu lūgšanu dzīvi. Mēs noskaidrojām, ka bez efektīvas lūgšanas cilvēks nevar būt efektīvs savā kalpošanā Dievam un cilvēkiem.

Jūs zināt, ka ir lūgšanas, kas sasniedz Dievu, un ir lūgšanas, kas nesasniedz Dievu. Par to mēs runāsim vēlāk. Katram cilvēkam ir sava izpratne par to, kas ir lūgšana. Es vēlos dalīties ar jums dažās domās par lūgšanu.

1.Pašā pamatā lūgšana – tas ir garīgs darbs.

Lūgšanai nav nekā kopēja ar mūsu prāta vai intelektuālajām spējām. Lūgšana ir saistīta ar mūsu garu un tā attiecas uz garīgo darbu. Lūgšana – tā ir cilvēka gara vēršanās pie Dieva, Kurš arī ir Gars. Dievs ir Gars, un cilvēks ir gars, tāpēc efektīva lūgšana – tā ir cilvēka gara saruna ar Dieva Garu. Lūgšana – tā ir garīga tiekšanās uz Dievu. Protams, mūsu prāts ņem dalību lūgšanā, bet, ja lūgšana paliek tikai prāta līmenī un mans gars nesaskaras ar Dieva Garu, tad tā vispār nav lūgšana. Ja esmu lūdzis efektīvi, tad mans gars jutīs to, ka saskāries ar Dievu, un es zināšu, ka es patiesi esmu runājis ar Dievu.

Lūgšana – tā nav spēle saprāta līmenī. Lieta tajā, ka cilvēks nespēj bez sava gara palīdzības sarunāties, kontaktēties ar Dievu. Vienīgā cilvēka daļa, kas ir spējīga kontaktēties ar Dievu, – tas ir viņa gars. Un mūsu gars ir mūsu dzīves centrs vai pamats. Tātad, pirmkārt, lūgšana – tā ir saruna ar Dievu gara līmenī, un tas ir darbs. Lūgšana nav fizisks darbs, bet garīgs. Gribu atzīmēt, ka nevienai citai Dieva radībai nav šādas privilēģijas. Suns nevar vērsties pie Dieva. Govs nevar vērsties pie Dieva. Koki nevar vērsties pie Dieva. Tikai cilvēkam ir šāda privilēģija. Un iemesls, kāpēc Dievs radīja cilvēku, – sadraudzībai ar Viņu. Visa cita radība netika radīta pēc Dieva tēla un līdzības, tikai cilvēks. Kāpēc Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības? Lai cilvēkam būtu sadraudzība ar Viņu, lai cilvēka gars varētu sarunāties ar Dieva Garu. Tā ir privilēģija.

Lūgšana – tā ir privilēģija! Man ir privilēģija būt sadraudzībā ar Visuma Radītāju. Man ir privilēģija staigāt Visuvarenā Dieva klātbūtnē un runāt ar Viņu no gara uz Garu.

Un mēs zinām, ka tad, kad Ādams sagrēkoja Ēdenes dārzā, pirmais, ko viņš pazaudēja, bija sadraudzība ar Dievu. Pēc grēkā krišanas Ādams pazaudēja sadraudzību ar Dievu, viņš aizbēga no Dieva, viņš noslēpās no Dieva. Ādams vairs nevarēja brīvi nākt pie Dieva un runāt ar Viņu. Pēc grēkā krišanas Ādams garīgi nomira. Bet Dievam tas nepatika, jo tad, kad tas notika, viss pārējais sāka pasliktināties. Pēc tam, kad grēkā krišanas dēļ tika pārtraukta sadraudzība ar Dievu, cilvēka dzīvē ienāca slimības, miesas novecošana, naids un viss sliktais. Kāpēc? Tāpēc, ka tika pazaudēta sadraudzība ar Dievu. Tāpēc mēs runājam par to, ka lūgšana ir mūsu garīgās dzīvības elpa. Mēs varam dzīvot tikai kontaktējoties ar Dievu. Tikai kontaktējoties ar Dievu mēs varam atjaunoties, nostiprināties un apbruņoties. Un tad, kad cilvēks krita grēkā, atnāca Jēzus un, izlejot Savas Asinis, nomira par mums. Jēzus piedeva mūsu grēkus, lai no jauna atjaunotu mūsu pirmo aicinājumu – sadraudzību ar Dievu.

Izlasīsim 1.Korintiešiem 1:9

 „Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis Sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.”

Tu esi aicināts sadraudzībai ar Dievu!

Aplūkosim vēl vienu rakstu vietu:

 „Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.(1.Jāņa 1:3).

Šajās rakstu vietās redzam, ka, pirmkārt, lūgšana – tā ir saruna(sadraudzība) ar Dievu, un, otrkārt, ka mēs esam aicināti uz šo sadraudzību.

Dievs aicina mūs uz sadraudzību ar Viņu katru dienu. Kad tu no rīta pamosties, pirmais aicinājums no Dieva tev ir – aicinājums uz sarunu(sadraudzību) ar Viņu. Ja tu vēlies dzīvot, tad tev ir nepieciešama sadraudzība ar Dievu. Ja vēlies dzīvot garīgi, tev ir jālūdz!

Novēlu jums būt garīgi stipriem un mundriem!

Līdz rītam!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Mums pastāvīgi ir jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā

    Ja mēs ar pastāvību sekosim Jēzum, Viņš mainīs mūs un šīs pārmaiņas kļūs arvien redzamākas ne tikai pašam cilvēkam, bet arī apkārtesošajiem cilvēkiem. Tas, ka mēs esam kļuvuši par ticīgiem cilvēkiem vēl nenozīmē, ka mēs jau esam pilnīgi. Un mums citu priekšā nevajag par tādiem izlikties. Jā, mēs vēl neesam pilnīgi. Mēs vēl arvien atrodamies pilnveidošanas procesā. Mēs joprojām tiekam pakļauti pārmaiņu procesam atbilstoši tam, kā mēs sekojam Kristum un pakļaujam sevi Viņa Garam. Dievs veic mūsos pārmaiņas atbilstoši tam, kā mēs atjaunojamies savā prātā un atliekam malā agrāko vecā cilvēka tēlu, atbilstoši tam, kā aizliedzam sevi un nesam savu krustu.

    Ja mēs ar pastāvību sekosim Jēzum, Viņš mainīs mūs un šīs pārmaiņas kļūs arvien redzamākas ne tikai pašam...

  • Kā mēs varam staigāt piedošanā

    Beidz attaisnot savu aizvainojumu. Ja mēs attaisnojam savu aizvainojumu, mums ir grūtāk tikt galā ar šo aizvainojumu. Savukārt, ja mēs izsūdzam jebkādu aizvainojuma izpausmi un uzlūkojam to kā grēku Dieva priekšā, tad mēs nostājamies uz piedošanas ceļa. Iespējams, ar mums ir rīkojušies negodīgi, bet tas tik un tā nedod mums tiesības nepiedot. Ja mūsu reakcija uz notiekošo nav tīkama Dievam, – un nepiedošana nekad nevar Dievam patikt, – mums ir jānožēlo šis grēks un jālūdz Viņam piedošana.

    Beidz attaisnot savu aizvainojumu. Ja mēs attaisnojam savu aizvainojumu, mums ir grūtāk tikt galā ar šo...

  • Attaisnošanās vai ziedošanās?

    No mūsu ziedošanās Dievam un savam aicinājumam ir atkarīga mūsu laime un apmierinājums kā šajā pasaulē, tā arī nākamībā. Sātans to ļoti labi zina, tāpēc, viņš jebkādā veidā cenšas aizvest mūs sāņus no paša galvenā dzīvē. Sātans grib, lai ziedošanās vietā jūs atrodat dažādus attaisnojumus vai atrunas attiecībā uz to, lai neko nedarītu. Tieši par tādu cilvēku kategoriju Jēzus izstāstīja vienā no Savām līdzībām. Ļaudis, kuri aprakstīti šajā līdzībā, tā vietā, lai ziedotu sevi Dievam un Viņa aicinājumam, attaisnojās vai aizbildinājās. Bet kā tas ir ar jums? Vai jūs šodien aizbildināties, vai arī jūs esat ziedojušies Dievam un Viņa Valstības darbiem. Izlasīsim pašu līdzību.

    No mūsu ziedošanās Dievam un savam aicinājumam ir atkarīga mūsu laime un apmierinājums kā šajā pasaulē, tā arī...

  • Savstarpējās attiecības un draudzība ar Dievu maina cilvēku un viņa dzīvi

    Mūsu Dievs ir savstarpējo attiecību Dievs, un Viņš izmanto savstarpējās attiecības kā instrumentu tam, lai mainītu mūs. Jebkuras savstarpējās attiecības ietekmē tos, kuri iesaistīti šajās attiecībās. Dievišķais mērķis jebkurām attiecībām – lai mēs caur šīm attiecībām mainītos, pilnveidotos un pielīdzinātos Jēzus Kristus tēlam.

    Mūsu Dievs ir savstarpējo attiecību Dievs, un Viņš izmanto savstarpējās attiecības kā instrumentu tam, lai...

  • Dievs dod katram pēc viņa spējām III

    Dievs radīja mūs pēc Sava tēla un līdzības, un darīja mūs par Saviem bērniem. Viņš atdalīja mūs priekš Sevis. Dievs ieveda mūs Savā brīnišķīgajā gaismā, Savā Valstībā caur Jēzu Kristu! Viņš darīja mūs par jauniem radījumiem Jēzū Kristū! Ar to jau ir pietiekoši, lai mēs būtu pateicīgi Viņam. Neviens no mums to nav pelnījis, bet Dievs Savā lielajā mīlestībā izdarīja to mūsu labā caur Jēzu Kristu. Un Dievs ir apveltījis katru no mums ar dāvanām un talantiem, lai mēs izplatītu Viņa Valstību un kalpotu Viņam ar saviem talantiem. Dievs saka, ka ja mēs kalposim Viņa Valstībai, Viņš mūs bagātīgi svētīs.

    Dievs radīja mūs pēc Sava tēla un līdzības, un darīja mūs par Saviem bērniem. Viņš atdalīja mūs priekš Sevis...

  • Kādi bija Jēzus garīgie ieradumi

    Gavēnis „Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.” (Mateja 4:2). Vientulība „Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” (Marka 1:35).

    Gavēnis „Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.” (Mateja 4:2)...