Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana III

Dārgie Dieva bērni, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mūsu Dievs ir dzīvs, un Viņš vēlas, lai Viņa bērni atdzimtu caur Dieva Vārda patiesību un sadraudzību ar Viņu.Mēs turpinām runāt par to, ka saruna, kas notiek ar Dievu caur lūgšanu, dara mūs stiprākus un piepilda ar Viņa dzīvību. Vakar mēs noskaidrojām, ka lūgšanai nav nekā kopīga ar mūsu prāta vai intelektuālajām spējām. Lūgšana – tas ir garīgs darbs. Lūgšana – tā ir cilvēka gara saruna ar Dieva Garu. Ja mēs vēlamies būt dzīvi garīgi, tad mums ir jābūt sadraudzībā ar Radītāju, mums ir jālūdz. Turpināsim izskatīt, ko tad nozīmē efektīva lūgšana. 
  1. Lūgšana – tā ir tuvināšanās Dievam.
Aplūkosim Jēkaba 4:8
„Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums…..”
Lūgšana – tā ir apzināta tuvināšanās Dievam. Lūgt – tas nozīmē apzināti sevi tuvināt Dievam.Kurš no jums vēlas tuvināties Dievam? Kurš no jums vēlas, lai Dievs ir viņam tuvāk? Dievs nevar būt tuvāk, kā Viņš jau ir. Bet tu vari tuvināties Dievam. Dievs ir tuvu mums, Viņš saka: „Es esmu te!” Bet tu jautā: „Dievs, kur tu esi?”. Atcerieties – tad, kad Ēlija aizbēga, viņš sauca: „Dievs, kur Tu esi?”. Bet Dievs bija ar viņu. Dievs ir it visur! Un mēs varam tuvināties Dievam caur lūgšanu.
„Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums….”.
Ko tas nozīmē, tuvināties Dievam? Tas nozīmē – atstāt visas rūpes, atstāt visu, kas saista tavu uzmanību, un apzināti iet pretim Dievam, lai pavadītu laiku kopā ar Viņu. Tas nozīmē, atstāt visu – tavas rūpes, rosīšanos un visu to, kas pieprasa tavu uzmanību – tā dēļ, lai pavadītu laiku kopā ar Viņu. Uz mūsu laiku šodien pretendē tik daudzas lietas. Vai jūs tam piekrītat? Un ja nebūsim uzmanīgi, tad mums nebūs laika tuvināties Dievam. Bet mums vajag sevi organizēt tā, lai mums noteikti būtu šāds laiks.Lūgšana – tā ir apzināta tuvināšanās Dievam.Ļoti daudz cilvēku un it īpaši tie, kuri atrodas kalpošanā Dievam, kuriem ir pilna laika kalpošana, neatrod laiku tam, lai tuvinātos Dievam. Ko nozīmē pilna laika kalpošana? Tas ir tad, kad kalpošana ir tavs darbs. Tas ir tas, ar ko tu nodarbojies no rīta līdz vakaram. Un tas ir paradokss, kad kalpotājs ir tik aizņemts ar kalpošanu Dievam, ka sadraudzībai ar Viņu vairs nav laika, jo pastāvīgi ir cilvēki, darbi, problēmu risināšana. Esi padarījis to, padarījis šo, un viss, diena ir galā, un laika tam, lai pavadītu laiku kopā ar Dievu, nav. Lai pareizi organizētu savu dzīvi, savu laiku, tas prasīs augstu pašdisciplīnu. Bieži vien ne tikai tiem cilvēkiem, kuri atrodas pilna laika kalpošanā Dievam, nav laika lūgšanai, sadraudzībai ar Dievu. Līdzīga problēma ir novērojama arī tiem, kuri sauc sevi par ticīgajiem. Cilvēki var būt tik aizņemti, ka tiem nav laika tam, lai tuvotos Dievam.Vai atceraties Bībeles stāstu par Martu? Kas slikts bija tajā, ka Marta rūpējās par cienastu? Kas slikts bija tajā, ka Marta cienāja Jēzu? Jēzus atnāca pie viņiem ciemos, un ne Marta, ne Marija par to iepriekš nezināja. Marta sāka rīkoties dabiski. Viņa ātri sāka uzkopties, iespējams, kaut kur vajadzēja ieviest kārtību, viņa ātri sāka klāt galdu. Normāla reakcija. Marija šai laikā sēdēja un klausījās Jēzū. Bet Jēzus nenāca uz viņu namu tāpēc, lai paēstu. Jēzus atnāca parunāt, bet Marta bija tik aizņemta, ka viņa neatrada laiku šai sadraudzībai. Viņa tā arī neuzzināja, kas Jēzum bija uz sirds. Turpretī Marija klausījās, un viņa sadzirdēja un saprata Jēzus sirdi.Ja tu palūkosies uz Marijas dzīvi, tad tu ieraudzīsi, ka viņa daudzas lietas darīja pravietiski, kuras nesaprata un nedarīja Jēzus mācekļi, kuri visu laiku atradās Viņam līdzās. Vai atceraties to brīdi, kad Marija atnāca pie Jēzus, sasita alabastra trauku un svaidīja Viņu? Tā rīkojās tikai viņa, bet citi to nesaprata. Jēzus lūdza likt viņu mierā, jo viņa to darīja Viņa apbedīšanai. Jēzus vairākkārt sacīja Saviem mācekļiem, ka Viņu sitīs krustā, Viņš nomirs, tiks apbedīts un trešā dienā augšāmcelsies. Bet mācekļi tam neticēja, viņi par to pat nedomāja. Turpretī Marija bija pārliecināta un pat veica kaut kādus pravietiskus soļus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa mācēja pavadīt laiku Dieva klātbūtnē. Par ko tas mums runā? Ja tu kalpo Dievam, – tas ir ļoti labi. Ja tev ir daudz darba, – tas ir ļoti labi, it īpaši, ja esi aizņemts ne ar tukšām darbībām, bet vajadzīgām lietām. Bet, neskatoties uz to, tev apzināti vajag atstāt visu to, kas pieprasa tavu uzmanību, un katru dienu tuvināties Dievam.Ir bīstami kalpot Dievam un neatrast laiku sadraudzībai ar Viņu!Tas nav pareizi! Tā nav kalpošana Dievam!Mana kalpošana Nr.1 – tā ir sadraudzība ar Dievu, tā ir lūgšana, tā ir apzināta tuvināšanās Viņam. Turpināsim rīt!Esiet svētīti!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? II

    Apskatīsim to, kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas.3.„….drošu sirdi runāja Dieva vārdus”. Mācekļi drosmīgi un ar uzdrīkstēšanos sāka runāt Dieva Vārdu.Arī līdz tam viņi bija runājuši Dieva Vārdus, bet, pateicoties tam, ka lūgšana bija kļuvusi par viņu dzīves prioritāti, Jēzus mācekļi sāka to darīt ar lielāku drosmi, uzdrīkstēšanos. Tad, kad lūgšana kļūs par mūsu dzīves prioritāti, Dievs piepildīs mūsu sirdi ar uzdrīkstēšanos un drosmi.
  • Kārība dzemdē grēku, bet grēks dzemdē nāvi II

    Kārība – tā ir nedabiska apetīte uz kaut ko. Piemēram, ja netiek kontrolēts seksuāls uzbudinājums, tas var novest līdz izvarošanai, netiklībai, laulības pārkāpšanai un dažāda veida seksuāliem izkropļojumiem. Savukārt, tas viss, bieži ir avots dažādām saslimšanām, tajā skaitā arī neārstējamām slimībām. Tālāk seko – spēcīga vainas sajūta, depresija, pašnāvība, ģimenes iziršana, bērnu ciešanas, vardarbība, naids un citas līdzīgas parādības, tās visas lietas ir seksuālās kārības auglis un rezultāts. Cita veida kārība šajā kategorijā ir neveselīga apetīte uz ēdienu, alkohola lietošanu, naudu. Tas viss mūsu sabiedrībā atnes nepanesamas sāpēs un ciešanas caur alkoholismu, narkomāniju, azartspēlēm, zādzībām, nodevību, slepkavībām un citām lietām.
  • Kalpošana pārvērš egoistisku cilvēku mīlošā, līdzcietīgā Tā Kunga kalpā

    Nevienam nav noslēpums, ka katrs cilvēks ir dzimis egoists. Kāds teiks, ka uz viņu tas neattiecas, ka viņš nav egoists.Tie ir meli! Mēs visi esam egoisti. Kas ir egoists? Egoists ir cilvēks, kurš dzīvo tikai sev. Egoists uztraucas tikai par savu mieru, tāpēc viņš nepamana to, kas notiek citu cilvēku dzīvēs. Egoists ir koncentrējies tikai lai atrisinātos viņa problēmas, tai pat laikā citu problēmas viņam neeksistē. Egoistam Dievs un cilvēki ir vajadzīgi tikai priekš tā, lai atrisinātu viņa problēmas un piepildītu viņa vajadzības. Bet tas kas skar Paša Dieva problēmas un citu cilvēku problēmas, egoistu neuztrauc un viņam priekš tā nav laika un vēlēšanās. Egoista domāšana ir šāda: „Lai Dievs Pats risina Savas problēmas. Galvenais, lai tiktu atrisinātas manas problēmas”. Egoists riņķo tikai ap sevi un savu komfortu.
  • Dievs meklē mūsu lūpu augli

    Lai pienestu lūpu augli, kas patīkams Dievam, ļoti svarīgi ir sekot līdzi tam, kā mēs izmantojam savu muti. Kad mēs iemācīsimies runāt tieši to pašu ko Dievs runā, tad tas būs Dievam patīkams auglis. Kad mēs iemācīsimies pastāvīgi slavēt Dievu un pateikties Viņam par visu, bet ne zūdīties un žēloties, tad mēs varēsim pienest patīkamu lūpu augli Dievam. Kad mēs iemācīsimies runāt vārdus, kas nes mieru, prieku un mīlestību, bet ne naidu un šķelšanos, tad Dievs būs pagodināts caur mūsu muti.
  • Kā Dievs mūs maina caur disciplīnu

    Es ticu, ka disciplīna ir viens no instrumentiem, kurš palīdz mums izmainīties un sasniegt efektivitāti personīgajā dzīvē un kalpošanā.Katram no mums ir sapnis, cerības vai plāni savai dzīvei. Tomēr, lai cik arī labi un grandiozi nebūtu šie plāni un vēlmes, to visu būs iespējams realizēt tikai caur disciplīnu.
  • Atbrīvojiet vietu Dievam un Viņa Vārdam jūsu ikdienas režīmā

    Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.”Saskaņā ar augstāk esošo fragmentu, ja mēs mūsu dzīvēs un kalpošanās gribam piedzīvot un redzēt Dieva izpausmes, mums ir jāseko noteiktam procesam vai protokolam. Tā ir patiesība, ka Dievs ir visuresošs. Viņš ir klātesošs vienlaicīgi visur. Tomēr ir svarīgi piezīmēt, ka ir vietas kur Viņa klātbūtne ir daudz vairāk reālāka un jūtamāka nekā citur. Kas nosaka tik lielu atšķirību? Domājot par to es saku, ka mums ir jāseko protokolam. Dieva izpausmes intensitāte mūsu dzīvēs, mājās un baznīcās ir atkarīga no tā vai mēs ievērojam īsto protokolu, lai Viņa klātbūtne būtu jaušama.