Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana III

Dārgie Dieva bērni, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mūsu Dievs ir dzīvs, un Viņš vēlas, lai Viņa bērni atdzimtu caur Dieva Vārda patiesību un sadraudzību ar Viņu.Mēs turpinām runāt par to, ka saruna, kas notiek ar Dievu caur lūgšanu, dara mūs stiprākus un piepilda ar Viņa dzīvību. Vakar mēs noskaidrojām, ka lūgšanai nav nekā kopīga ar mūsu prāta vai intelektuālajām spējām. Lūgšana – tas ir garīgs darbs. Lūgšana – tā ir cilvēka gara saruna ar Dieva Garu. Ja mēs vēlamies būt dzīvi garīgi, tad mums ir jābūt sadraudzībā ar Radītāju, mums ir jālūdz. Turpināsim izskatīt, ko tad nozīmē efektīva lūgšana. 
  1. Lūgšana – tā ir tuvināšanās Dievam.
Aplūkosim Jēkaba 4:8
„Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums…..”
Lūgšana – tā ir apzināta tuvināšanās Dievam. Lūgt – tas nozīmē apzināti sevi tuvināt Dievam.Kurš no jums vēlas tuvināties Dievam? Kurš no jums vēlas, lai Dievs ir viņam tuvāk? Dievs nevar būt tuvāk, kā Viņš jau ir. Bet tu vari tuvināties Dievam. Dievs ir tuvu mums, Viņš saka: „Es esmu te!” Bet tu jautā: „Dievs, kur tu esi?”. Atcerieties – tad, kad Ēlija aizbēga, viņš sauca: „Dievs, kur Tu esi?”. Bet Dievs bija ar viņu. Dievs ir it visur! Un mēs varam tuvināties Dievam caur lūgšanu.
„Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums….”.
Ko tas nozīmē, tuvināties Dievam? Tas nozīmē – atstāt visas rūpes, atstāt visu, kas saista tavu uzmanību, un apzināti iet pretim Dievam, lai pavadītu laiku kopā ar Viņu. Tas nozīmē, atstāt visu – tavas rūpes, rosīšanos un visu to, kas pieprasa tavu uzmanību – tā dēļ, lai pavadītu laiku kopā ar Viņu. Uz mūsu laiku šodien pretendē tik daudzas lietas. Vai jūs tam piekrītat? Un ja nebūsim uzmanīgi, tad mums nebūs laika tuvināties Dievam. Bet mums vajag sevi organizēt tā, lai mums noteikti būtu šāds laiks.Lūgšana – tā ir apzināta tuvināšanās Dievam.Ļoti daudz cilvēku un it īpaši tie, kuri atrodas kalpošanā Dievam, kuriem ir pilna laika kalpošana, neatrod laiku tam, lai tuvinātos Dievam. Ko nozīmē pilna laika kalpošana? Tas ir tad, kad kalpošana ir tavs darbs. Tas ir tas, ar ko tu nodarbojies no rīta līdz vakaram. Un tas ir paradokss, kad kalpotājs ir tik aizņemts ar kalpošanu Dievam, ka sadraudzībai ar Viņu vairs nav laika, jo pastāvīgi ir cilvēki, darbi, problēmu risināšana. Esi padarījis to, padarījis šo, un viss, diena ir galā, un laika tam, lai pavadītu laiku kopā ar Dievu, nav. Lai pareizi organizētu savu dzīvi, savu laiku, tas prasīs augstu pašdisciplīnu. Bieži vien ne tikai tiem cilvēkiem, kuri atrodas pilna laika kalpošanā Dievam, nav laika lūgšanai, sadraudzībai ar Dievu. Līdzīga problēma ir novērojama arī tiem, kuri sauc sevi par ticīgajiem. Cilvēki var būt tik aizņemti, ka tiem nav laika tam, lai tuvotos Dievam.Vai atceraties Bībeles stāstu par Martu? Kas slikts bija tajā, ka Marta rūpējās par cienastu? Kas slikts bija tajā, ka Marta cienāja Jēzu? Jēzus atnāca pie viņiem ciemos, un ne Marta, ne Marija par to iepriekš nezināja. Marta sāka rīkoties dabiski. Viņa ātri sāka uzkopties, iespējams, kaut kur vajadzēja ieviest kārtību, viņa ātri sāka klāt galdu. Normāla reakcija. Marija šai laikā sēdēja un klausījās Jēzū. Bet Jēzus nenāca uz viņu namu tāpēc, lai paēstu. Jēzus atnāca parunāt, bet Marta bija tik aizņemta, ka viņa neatrada laiku šai sadraudzībai. Viņa tā arī neuzzināja, kas Jēzum bija uz sirds. Turpretī Marija klausījās, un viņa sadzirdēja un saprata Jēzus sirdi.Ja tu palūkosies uz Marijas dzīvi, tad tu ieraudzīsi, ka viņa daudzas lietas darīja pravietiski, kuras nesaprata un nedarīja Jēzus mācekļi, kuri visu laiku atradās Viņam līdzās. Vai atceraties to brīdi, kad Marija atnāca pie Jēzus, sasita alabastra trauku un svaidīja Viņu? Tā rīkojās tikai viņa, bet citi to nesaprata. Jēzus lūdza likt viņu mierā, jo viņa to darīja Viņa apbedīšanai. Jēzus vairākkārt sacīja Saviem mācekļiem, ka Viņu sitīs krustā, Viņš nomirs, tiks apbedīts un trešā dienā augšāmcelsies. Bet mācekļi tam neticēja, viņi par to pat nedomāja. Turpretī Marija bija pārliecināta un pat veica kaut kādus pravietiskus soļus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa mācēja pavadīt laiku Dieva klātbūtnē. Par ko tas mums runā? Ja tu kalpo Dievam, – tas ir ļoti labi. Ja tev ir daudz darba, – tas ir ļoti labi, it īpaši, ja esi aizņemts ne ar tukšām darbībām, bet vajadzīgām lietām. Bet, neskatoties uz to, tev apzināti vajag atstāt visu to, kas pieprasa tavu uzmanību, un katru dienu tuvināties Dievam.Ir bīstami kalpot Dievam un neatrast laiku sadraudzībai ar Viņu!Tas nav pareizi! Tā nav kalpošana Dievam!Mana kalpošana Nr.1 – tā ir sadraudzība ar Dievu, tā ir lūgšana, tā ir apzināta tuvināšanās Viņam. Turpināsim rīt!Esiet svētīti!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

    Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.
  • Bez Dieva dzīvē zem debess nav nekādas laimes un apmierinājuma!

    „Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.”(Salamana pamācības 16:25).Gudrais mācās no citu kļūdām. Es ticu, ka šis vēstījums palīdzēs mums apstāties un nestaigāt nepareizos ceļus, jo šie ceļi mums nenesīs apmierinājumu. Vakar mēs runājām par to, ka Salamans mēģināja atrast laimi un apmierinājumu izpriecās un dzīves baudās. Bet, viņš nonāca pie secinājuma, ka viss tas ir niecība un vēja ķeršana. Mēs aplūkojām to, ar kādām lietām Salamans mēģināja rast baudījumu. Pirmais, ar ko viņš iesāka, bija dažādi ēdieni. Ar šiem ēdieniem tika pabarota Salamana miesa, bet viņa dvēsele tā arī palika tukša un izsalkusi.
  • Dievam ir savi līdzekļi pārmaiņām

    Viens no līdzekļiem, kuru Dievs izmanto tam, lai mainītu mūs un veidotu mūsu raksturu, ir savstarpējās attiecības ar cilvēkiem. Lai mēs mainītos, mums ir jāiemācās dibināt veselas attiecības pašiem ar sevi, ar cilvēkiem un, protams, ar Dievu. Ja mēs nevēlamies dibināt attiecības ar cilvēkiem vai arī bēgam no grūtībām, kas rodas jebkurās savstarpējās attiecībās, tad mēs nevarēsim mainīties. Acīmredzama pazīme tam, ka cilvēks pieaug Tā Kunga Jēzus Kristus atziņā, – tā ir viņa pareiza attieksme pret Dievu, sevi un cilvēkiem.
  • Dievs atklāj Savu gribu vien tiem, kuri dedzīgi to meklē

    Dievs atklāj Savu gribu vien tiem, kuri izmisīgi to meklē. Tieši šī iemesla dēļ Dievs vēlas, lai mēs pastāvīgi tuvotos Viņam un pavadītu laiku ar Viņu. Dievs vēlas būt sadraudzībā ar mums. Dievs vēlas dalīties ar mums svarīgā informācijā par mūsu aicinājumu Viņā. Dievs vēlas lai mēs tuvotos Viņam ne tikai tālab, lai pastāstītu par to, kas Viņam būtu jāizdara mūsu labā, bet sadraudzībai ar Viņu. Un ir svarīgi atcerēties, ka sadraudzība ar Dievu – tas nav monologs, bet dialogs.
  • Lūgšana – tā ir sevis pakļaušana Dieva gribai

    Kad mēs lūdzam, mēs liekam sevi tādā stāvoklī, ka esam gatavi pieņemt Dieva gribu savai dzīvei. Kad lūdzam, mēs nedrīkstam censties uzspiest Dievam savu gribu. Pats fakts, ka tu nāc pie Dieva lai lūgtu, jau ir pierādījums tam, ka tu pakļaujies Viņam.Bībele pavēl cilvēkam aizvien lūgt, – tā ir Dieva pavēle. Tāpēc tad, kad es lūgšanā nāku pie Dieva, pats lūgšanas akts liek mani paklausībā bauslim par lūgšanu. Citiem vārdiem sakot, ja es lūdzu, – ar to es demonstrēju savu pakļaušanos Dieva gribai, jo lūgšana, – tā ir Dieva pavēle.