Ko tu dari ar savu talantu? II

Vakar mēs iesākām runāt par tēmu: „Ko tu dari ar savu talantu?” Mēs runājām par to, ka katrs atskaitīsies par savu nodzīvoto dzīvi. Vēl savas dzīves laikā mums ir jāsaprot, cik svarīgi ir ieguldīt sevi lietās, kas nezudīs, ieguldīt sevi Dieva Valstības izplatīšanā.Pasaule ļoti ātri mainās. Esmu pārliecināts, ka jaunas un jaunas pārmaiņas notiks vēl ātrāk kā līdz šim. Ja es jums pastāstītu par tiem minējumiem, prognozēm, kuras izsaka speciālisti par nākotni, tad daudzu cilvēku sirdis piepildītu bailes. Kāds mācītājs runāja ar mani par šo tēmu, un es redzēju, ka arī viņa sirds ir baiļu pilna par tām nākotnes prognozēm, kuras viņš ir dzirdējis. Viņš jautāja man par to, ko darīt ar visu to, vai ir vērts veidot kādus plānus, ja pār zemi nāks visi šie briesmīgie notikumi. Es viņam teicu, ka paldies Dievam, mums ir Bībele, kurā viss ir pateikts. Bibelē nekas nav teikts par to, ka pasaulē būs labāk, bet Bibelē ir teikts ka Dieva Valstībā būs labāk un labāk. Tāpēc, kur mums vajadzētu dzīvot? Mums jādzīvo Dieva Valstībā, jātiecas uz uz šo Valstību un jāiegulda sevi tajā, lai mūsu sirdis būtu šajā Valstībā. Pretējā gadījumā, tie, kas savus dārgumus iegulda šajā pasaulē, tādējādi attālinās no saviem patiesajiem dārgumiem. Bieži vien cilvēks iegulda sevi tikai materiālās lietās-savu laiku, savus talantus un spējas, savas finanses-bet pēc savas nāves viņš attālinās no saviem dārgumiem, kas viņam bija tik svarīgi un dārgi. Taču Jēzus deva saviem mācekļiem gudru padomu, lai viņi nekrāj savu mantu šeit uz zemes, kur ir zagļi, kodes un rūsa, bet lai cilvēks labāk krāj savu mantu debesīs, jo tur, kur būs cilvēka manta, tur būs arī viņa sirds.
„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog.  Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.  Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. „ (Mt.6:19-21).
Cilvēkiem, kuri krāj savu mantu tikai uz zemes, nāve ir liels zaudējums, tāpēc ka līdz ar nāvi cilvēks zaudē visu, kam viņš bija atdevis savu dzīvi, laiku, finanses, spējas un talantus. Viss, kas dārgs cilvēkam šeit uz zemes, līdz ar nāvi tas zūd. Bet tas cilvēks, kas krāj un iegulda savus dārgumus debesīs, neattālinās no tiem, bet dodas pie saviem dārgumiem un savas mantas. Tāpēc, tādiem cilvēkiem, nāve ir ieguvums. Pāvels tā arī teica, ka dzīvot viņam ir Kristus, bet nāve-ieguvums. Citiem vārdiem runājot, Pāvels vēlējās pateikt, ka viņa domas, viņa laiks, viņa sirds-viss ir par Kristu un viņš dzīvo Kristum.Cilvēks, kurš dzīvo tādā veidā, dodas pretī saviem dārgumiem un tādam cilvēkam nāve ir ieguvums. Lūk, kādu dzīvi Jēzus gaidīja no Saviem mācekļiem.
„Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.” (Мt.25:13).
Kam tu velti savu dzīvi? Kur atrodas tavi dārgumi? Izvēlies dzīvot Kristum un Viņa Valstībai! Ieguldi visu savu laiku, talantus, resursus tajā, kas dārgs Jēzum. Ieguldi sevi Dieva Valstības celtniecībā!Lai Dieva žēlastība un labvēlība pavada jūs visas dienas garumā!Līdz rītam!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kā pravietis Elīsa ar disciplīnētu dzīvi sasniedza savu mērķi

    Elīsa gribēja iegūt divkāršu sava garīgā tēva Elijas svaidījumu. Vērojot Dieva vīra dzīvi, Elīsa redzēja tos brīnumus, kurus Dievs darīja caur Eliju. Elīsa saprata, ka Elijas veiksmes noslēpums bija viņa pilnīgā ziedošanās Dievam un viņa mīlestība uz Dievu. Elīsa ne tikai vēroja Eliju, bet arī iemīlēja tādu dzīvesveidu. Bez tam, Elīsa vēlējās ne tikai virzīties tajā, kur virzījās Elija, bet viņš vēlējās saņemt divkāršu Elijas svaidījumu.
  • Dieva klātbūtne IV

    Mēs runājām par to, ka Dieva klātbūtne ienes atšķirību cilvēka dzīvē. Dieva klātbūtne dara mūs stiprus, spēcīgus. Dieva klātbūtne dara mūs gudrākus. Dieva klātbūtni mēs varam piedzīvot caur vaļsirdīgu lūgšanu un caur savas sirds attīrīšanu un skaidrošanu, caur zemošanos un salūšanu Dieva priekšā, kā arī caur mūsu svētu un dievbijīgu dzīvi.Lai nodrošinātu Dieva klātbūtni savā dzīvē un kalpošanā, Mozus priekšroku deva lūgšanai, un tāpēc viņš uzcēla lūgšanu telti, uz kuru aicināja visus tos, kuriem slāpa un kuri meklēja Dievu.
  • Ticības apliecinājuma princips

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”
  • Dievbijība II

    Piesaukt Dievu – tas nozīmē stabilas lūgšanu dzīves esību.Lūgšana tuvina mūs Dievam un atbrīvo Viņa nodrošinājumu, jo Viņš ir tuvu visiem tiem, kuri piesauc Viņu.Vēl mēs runājām par to, ka mūsu nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no mūsu prasmes piesaukt Dievu Vārdu, bet arī no mūsu dievbijības pakāpes.Bīties Dievu – tas nozīmē novērstie no ļauna, darīt labu, meklēt mieru un dzīties pēc miera. Dievišķais nodrošinājums un garš mūžs – tā ir balva tiem, kuri bīstas Dievu. Tāpat mēs runājām par to, ka Dievam ir noslēpumi, kuri domātie tiem ļaudīm, kuri ir ziedojušies, tiem, kuri piesauc Viņa Vārdu un staigā Dievbijībā.
  • Ciešanas kā disciplīnas mērs

    Viens no iemesliem kāpēc Dievs pieļauj ciešanas Savu bērnu dzīvēs ir, lai pievērstu mūsu uzmanību Sev, lai mainītu un disciplinētu mūs. Mēs zinām, ka Dievs būtībā maina mūs pēc Sava vārda . „ Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. ”(2.Timot.3;16-17).
  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums II

    Bībele saka, ka ticība nāk no sludināšanas, bet sludināšana – no Dieva Vārda. Ja es jūtu, ka mana lūgšana – nav līmenī, kas man būtu jādara? Varbūt, ka ir jālasa grāmata par uzplaukumu vai dziedināšanu, vai jāklausās svētruna par atbrīvošanu un dzīves lāstu sagraušanu, vai jāsaka: „Sātans un viņa nešķīstie spēki ir vainīgi tajā, ka mana lūgšanu dzīve nav līmenī. Tie ir viņi, kas man traucē.” Par visu, kas notiek dzīvē, cilvēki bieži vaino sātanu. Kad es dzirdu svētrunas, kurās tiek pastāvīgi runāts par sātanu vai ļaunajiem gariem, es domāju, par ko tad mēs sludinām, kuru mēs pagodinām? Lasiet Evaņģēliju un tur jūs ieraudzīsiet, ka Jēzus ļoti īsi teica sātanam: „Izej no viņa”, un gāja tālāk. Sātans nav vainīgs tajā, ka tu nelūdz.