Gatavība sniegt atskaiti citiem par to ko tu dari vai atsakies darīt, – tā ir noteicošā pazīme rakstura stingrībai

Es pateicos Dievam par jums un ticu, ka šī diena nesīs jums svētības tādā mērā, kā jūs pārdomāsiet to vārdu, kuru Dievs mums šodien dod.Mēs turpinām runāt par atskaitīšanās un kristīgās sadraudzības svarīgumu.Vakar mēs noskaidrojām, ka atskaitīšanās citu priekšā dara mūs stiprākus, efektīvākus un veiksmīgākus mūsu staigāšanā ar Dievu.Mēs ikdienu atrodamies pasaulē, un šī pasaule ir pilna ar dažādiem kārdinājumiem, un tāpēc, – mēs tiksim kārdināti. Ja mums nebūs aizsardzības sistēmas pret kārdinājumiem, tad mēs kritīsim kārdinājumos un tiksim uzvarēti.Vienatnē mēs nespēsim efektīvi cīnīties ar kārdinājumiem. Tas būs iespējams tikai tad, kad mēs ļausim Kristum stiprināt mūs.Vēstulē Filipiešiem Pāvils rakstīja: 
„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.”(Filipiešiem 4:13).
 Tas nozīmē, ka man pilnībā ir jāpaļaujas uz Kristu un Viņa vārdu, un caur personīgo sadraudzību ar Viņu pastāvīgi jāsmeļas garīgais spēks. Bet, tas nozīmē arī to, ka es pieņemu Dieva spēku un atbalstu caur citiem Kristus Miesas locekļiem. Man ir tiešais savienojums ar Kristu un es esmu savienots ar Viņu caur attiecībām ar citiem Viņa Miesas locekļiem.Dieva spēks un vara piepilda mūs ne tad, kad mēs atrodamies izolācijā un esam atdalīti no visas Miesas, bet tad, kad mums ir ciešas savstarpējās attiecības ar Dievu un Miesas locekļiem. Un tajā mums palīdz savstarpējās atskaitīšanās sistēma.Gatavība sniegt atskaiti citiem par to ko tu dari vai atsakies darīt, – tā ir noteicošā pazīme rakstura stingrībai.Cilvēki, kuri nevienam neatskaitās par savu dzīvi, vienlaikus ir arī bezatbildīgi cilvēki, jo gan atbildība, gan atskaitīšanās atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Tieši šī iemesla dēļ, bezatbildīgi un atskaites sistēmai nepiederoši cilvēki pastāvīgi attaisnojas, apvaino citus, atstāj iesākto darbu uz vēlāku laiku, strādā ar minimālu piepūli. Tādi cilvēki izliekas bezpalīdzīgi un uzvedas tā, it kā viņi būtu apjukuši dzīvē. Viņi izliekas savā nezināšanā, piesedzas ar kādiem svarīgiem darbiem vai kādiem cilvēkiem, tādā veidā radot aizņemta cilvēka izskatu. Bezatbildīgi cilvēki un tādi, kas neatskaitās citu priekšā, savai aizstāvībai bieži vien izmanto šādas frāzes: „Es nezināju…”, „Es tur nebiju….”, „Man nav laika….”, „Tas nav mans darbs….”, „Ko lai dara, es vienkārši tāds esmu….”, „Man neviens par to netika teicis….”, „Es tiešām nevienu nesāpināju…..”, „Es vienkārši sekoju norādījumiem no augšas…..”.Bērnībā jums droši vien tika mācīts, ka par ikvienu savu lēmumu uz izvēli vajag uzņemties atbildību. Es domāju, ka katrs no mums zina arī to, ka ikvienai izvēlei un katram lēmumam ir savas sekas, – vai nu labas, vai arī sliktas. Bez atskaitīšanās citu priekšā, cilvēki dzīvo kā vien viņi vēlas, neaizdomājoties par to, ka viņu izvēle vai lēmums ietekmē ne tikai viņu dzīvi, bet arī to cilvēku dzīves, kuri ir viņiem līdzās.Ja mēs par savu rīcību labprātīgi atskaitāmies citiem cilvēkiem, tad tas palīdz mums kļūt par atbildīgiem cilvēkiem.Un tādā gadījumā, mēs apzināti sākam nest atbildību par saviem solījumiem, darīt to, kas ir pareizi, vai arī atteikties no tā, ko svētajiem neklājas darīt. Ja esam atbildīgi cilvēki, un esam iekļāvušies atskaites sistēmā, mēs iegūstam vajadzīgās iemaņas un kļūstam spējīgi pastāvēt jebkādos izaicinājumos dzīvē un paveicam iesākto lietu līdz galam. Būt par cilvēku, kas sniedz atskaiti citiem – tas nozīmē risināt smagus jautājumus vai problēmas, kas rodas dzīvē un paveikt to visu līdz galam, nevis bēgt no šīm problēmām – pat tad, ja viss tev līdzās un tevī runā par to, ka vajag padoties.Tādā veidā, atskaitīšanās citu priekšā palīdz mums kļūt par vēl atbildīgākiem, stabilākiem un uzticamākiem cilvēkiem, uz kuriem var paļauties gan Dievs, gan cilvēki.Turpināsim rīt!Dieva mierā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dievs runā uz mums, jo mums pastāvīgi ir nepieciešams saņemt virzienu savā dzīvē

    Bībelē ir doti kopējie principi, noteikumi, vispārīgās Dieva domas. Taču, kad mēs saskaramies ar konkrētu problēmu, tad bez Svētā Gara palīdzības, mēs nevaram atrast Bībelē tiešu atbildi. Tālab, mums jāattīsta prasme dzirdēt Dievu, jo katram no mums ir svarīgi zināt, kas mums konkrētajā situācijā jādara, un kā atrisināt konkrēto problēmu.
  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? IV

    Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad cilvēki tieksies pie tevis, pat nesaprotot, kāpēc viņi to dara. Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad tavā dzīvē būs labvēlība no Dieva un cilvēku puses. Kas ir labvēlība? Tā ir vēlēšanās sniegt tev palīdzību. Cilvēki vēlēsies tev palīdzēt. Cilvēki vēlēsies ņemt aktīvu dalību tavā dzīvē, pat bez tā, ka tu viņiem to lūgsi vai sauksi viņus palīgā. Tā ir Dieva labvēlība. Un, nav obligāti, ka tie būs cilvēki, kurus tu pazīsti. Tie var būt cilvēki, kuri tevi, ne reizi nav redzējuši. Dievs – ir brīnišķīgs Dievs! Un, tas ir jāpiedzīvo personīgi.
  • Kas ir aicinājums? Kā atklāt savu aicinājumu?

    Savas dzīves aicinājuma un uzdevuma izzināšana – ir process, kas sastāv no liela daudzuma mazām detaļām. Bieži, cilvēki cenšas atklāt savu aicinājumu, bet tajā pašā laikā, viņi neņem vērā šīs mazās detaļas, no kurām sastāv viss process. Daudzi cilvēki šodien ir nelaimīgi, jo viņiem nav redzējums par savu dzīvi, vai arī viņiem nav sapratne, kā piepildīt šo redzējumu. Tāpēc, mēs centīsimies ar to visu tikt skaidrībā.Pirmais, kas mums būtu jāzina, ir tas, – ka esam dzimuši, lai risinātu noteiktu uzdevumu. Bībele runā par to, ka mūsu dzīvei ir noteikts mērķis un nozīme. Jūs neesat nejaušība! Jūs piedzimāt uz šīs zemes, ne dēļ tā, lai vienkārši aizņemtu kādu vietu un elpotu gaisu. Jums ir misija, kuru ir nepieciešams piepildīt un ir ceļš, pa kuru ir jānoiet. Jūs esat radīti tam, lai izrādītu rūpes un esat glābti, lai kalpotu. Par to tiek runāts daudzās Bībeles rakstu vietās. Konkrētāk, mēs runāsim par to, ko Pāvils ir uzrakstījis vēstulē Efeziešiem 2: 10:
  • Svētais Gars – tas ir mūsu spēka noslēpums!

    „ Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni,..” (Efeziešiem 5:18).Pāvils uzrakstīja šos vārdus, jo pats bija piedzīvojis spēku, ko sniedz piepildīšanās ar Svēto Garu.Piepildīties ar Svēto Garu vajag pastāvīgi.
  • Lūgšana – tā ir divpusēja saruna

    Es jau teicu, ka lūgšanā pats galvenais nav tas, ko es saku Dievam, bet tas, ko Viņš vēlas teikt man. Es paskaidošu kāpēc. Sakiet, lūdzu, ko jūs varat pateikt Dievam tādu, ko Viņš jau nezinātu? Visu to, ko jūs sakāt Dievam, Viņš jau zina. Tev tā šķiet, ka neviens nezina to, caur ko tu šobrīd ej, ka neviens nezina, kādas ir tavas problēmas, ka neviens nezina, cik tev ir grūti. Iespējams, ka neviens neko nezina, bet tikai ne Dievs. Dievs zina visu! Un pat vairāk, – Dievs zina izeju no šīs situācija. Tādā gadījumā, kas ir svarīgāk, atnākt uz lūgšanām, izteikties un aiziet?
  • Kā ieiet savā kalpošanā II

    Vakar mēs sākām runāt par to, kā mēs varam ieiet savā kalpošanā. Mēs runājām par to, ka mums ir jābūt stiprai vēlmei kalpot. Bet vēlēšanās kalpot ir saistīta ar mūsu sapratni par Dieva gribu un mūsu pestīšanas mērķi. Mēs runājām par to, ka kalpošana palīdz mums atklāt mūsu potenciālu. Kalpošana palīdz mums izzināt sevi, savu aicinājumu, lai mēs nostiprinātu Dieva Valstību uz zemes un darītu darbus, kas tīkami Dievam. Dievs ir noteicis katram no mums darīt konkrētus labos darbus. Dievs vēlas, lai mēs esam auglīgi savā dzīvē, un ar to pagodinām Viņu uz zemes. Dievs caur mums un mūsu kalpošanu vēlas piepildīt zemi ar zināšanām par Viņu un Dieva Valstību. Dievs vēlas, lai caur kalpošanu mēs nostiprinām Viņa principus katrā dzīves sfērā un iekarojam cilvēkus Viņam.

One Comment

  1. Pateicos Dievam par Jums un internetu.
    Lasīju šo mācītāja rakstu/pamācību. Teikšu godīgi mani nedaudz sāpināja tonis kādā tiek runāts un pielietotie vārdi.
    Rakstu par sevi šobrīd. Ārsts ir vajadzīgs slimam ne veselam cilvēkam. Latvieši un ne tikai mūsu tauta, lielākā daļa nav neko dzirdējuši un ja ir tad nav mācīti būt disciplinētiem un uzņemties atbildību par savu rīcību, jo nebija jau piemēra. Es pati esmu no mazām dienām, no 10 gadu vecuma regulāri sista un apsaukāta par mauku, un vēl dažādi citādi pazemota. Kaut arī vienmēr man bija jumts virs galvas un gulta kurā gulēt. Esmu skolā mācījusies kopā ar bērnamniekiem, tā padomju laikā sauca bērnus, kuri dzīvo bērnu namā. Tajā laikā zzīvojām vienīgā haosā un bezatbildīgā sistēmā. Bezatbildība mājās, uz ielas, sabiedrībā, no kurienes mēs būtu smēlušies šo atbildību savā bērnībā? Tad pārsvarā runāja sirdi un prātu aizskarošos vārdos un tagad kad atgriežamies pie Dieva atkal tas notiek, jau caur ticības biedriem.Tonī un vārdos nejūt mīlestību, kad pamāca, bet nosodījumu.
    Pateicos Dievam par Jums mācītāj un Jums visiem ticības biedriem, kas ir Dieva Draudzē. Šis raksts mani stiprināja, kā Dievs Tas Kungs saka, ka Viņš visas lietas saviem bērniem vērš par labu.
    Dieva svētību Jums!
    Velga

Comments are closed.