Es pateicos Dievam par jums un ticu, ka šī diena nesīs jums svētības tādā mērā, kā jūs pārdomāsiet to vārdu, kuru Dievs mums šodien dod.Mēs turpinām runāt par atskaitīšanās un kristīgās sadraudzības svarīgumu.Vakar mēs noskaidrojām, ka atskaitīšanās citu priekšā dara mūs stiprākus, efektīvākus un veiksmīgākus mūsu staigāšanā ar Dievu.Mēs ikdienu atrodamies pasaulē, un šī pasaule ir pilna ar dažādiem kārdinājumiem, un tāpēc, – mēs tiksim kārdināti. Ja mums nebūs aizsardzības sistēmas pret kārdinājumiem, tad mēs kritīsim kārdinājumos un tiksim uzvarēti.Vienatnē mēs nespēsim efektīvi cīnīties ar kārdinājumiem. Tas būs iespējams tikai tad, kad mēs ļausim Kristum stiprināt mūs.Vēstulē Filipiešiem Pāvils rakstīja:
„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.”(Filipiešiem 4:13).
Tas nozīmē, ka man pilnībā ir jāpaļaujas uz Kristu un Viņa vārdu, un caur personīgo sadraudzību ar Viņu pastāvīgi jāsmeļas garīgais spēks. Bet, tas nozīmē arī to, ka es pieņemu Dieva spēku un atbalstu caur citiem Kristus Miesas locekļiem. Man ir tiešais savienojums ar Kristu un es esmu savienots ar Viņu caur attiecībām ar citiem Viņa Miesas locekļiem.Dieva spēks un vara piepilda mūs ne tad, kad mēs atrodamies izolācijā un esam atdalīti no visas Miesas, bet tad, kad mums ir ciešas savstarpējās attiecības ar Dievu un Miesas locekļiem. Un tajā mums palīdz savstarpējās atskaitīšanās sistēma.Gatavība sniegt atskaiti citiem par to ko tu dari vai atsakies darīt, – tā ir noteicošā pazīme rakstura stingrībai.Cilvēki, kuri nevienam neatskaitās par savu dzīvi, vienlaikus ir arī bezatbildīgi cilvēki, jo gan atbildība, gan atskaitīšanās atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Tieši šī iemesla dēļ, bezatbildīgi un atskaites sistēmai nepiederoši cilvēki pastāvīgi attaisnojas, apvaino citus, atstāj iesākto darbu uz vēlāku laiku, strādā ar minimālu piepūli. Tādi cilvēki izliekas bezpalīdzīgi un uzvedas tā, it kā viņi būtu apjukuši dzīvē. Viņi izliekas savā nezināšanā, piesedzas ar kādiem svarīgiem darbiem vai kādiem cilvēkiem, tādā veidā radot aizņemta cilvēka izskatu. Bezatbildīgi cilvēki un tādi, kas neatskaitās citu priekšā, savai aizstāvībai bieži vien izmanto šādas frāzes: „Es nezināju…”, „Es tur nebiju….”, „Man nav laika….”, „Tas nav mans darbs….”, „Ko lai dara, es vienkārši tāds esmu….”, „Man neviens par to netika teicis….”, „Es tiešām nevienu nesāpināju…..”, „Es vienkārši sekoju norādījumiem no augšas…..”.Bērnībā jums droši vien tika mācīts, ka par ikvienu savu lēmumu uz izvēli vajag uzņemties atbildību. Es domāju, ka katrs no mums zina arī to, ka ikvienai izvēlei un katram lēmumam ir savas sekas, – vai nu labas, vai arī sliktas. Bez atskaitīšanās citu priekšā, cilvēki dzīvo kā vien viņi vēlas, neaizdomājoties par to, ka viņu izvēle vai lēmums ietekmē ne tikai viņu dzīvi, bet arī to cilvēku dzīves, kuri ir viņiem līdzās.Ja mēs par savu rīcību labprātīgi atskaitāmies citiem cilvēkiem, tad tas palīdz mums kļūt par atbildīgiem cilvēkiem.Un tādā gadījumā, mēs apzināti sākam nest atbildību par saviem solījumiem, darīt to, kas ir pareizi, vai arī atteikties no tā, ko svētajiem neklājas darīt. Ja esam atbildīgi cilvēki, un esam iekļāvušies atskaites sistēmā, mēs iegūstam vajadzīgās iemaņas un kļūstam spējīgi pastāvēt jebkādos izaicinājumos dzīvē un paveicam iesākto lietu līdz galam. Būt par cilvēku, kas sniedz atskaiti citiem – tas nozīmē risināt smagus jautājumus vai problēmas, kas rodas dzīvē un paveikt to visu līdz galam, nevis bēgt no šīm problēmām – pat tad, ja viss tev līdzās un tevī runā par to, ka vajag padoties.Tādā veidā, atskaitīšanās citu priekšā palīdz mums kļūt par vēl atbildīgākiem, stabilākiem un uzticamākiem cilvēkiem, uz kuriem var paļauties gan Dievs, gan cilvēki.Turpināsim rīt!Dieva mierā!Mācītājs Rufus Adžiboije
Pateicos Dievam par Jums un internetu.
Lasīju šo mācītāja rakstu/pamācību. Teikšu godīgi mani nedaudz sāpināja tonis kādā tiek runāts un pielietotie vārdi.
Rakstu par sevi šobrīd. Ārsts ir vajadzīgs slimam ne veselam cilvēkam. Latvieši un ne tikai mūsu tauta, lielākā daļa nav neko dzirdējuši un ja ir tad nav mācīti būt disciplinētiem un uzņemties atbildību par savu rīcību, jo nebija jau piemēra. Es pati esmu no mazām dienām, no 10 gadu vecuma regulāri sista un apsaukāta par mauku, un vēl dažādi citādi pazemota. Kaut arī vienmēr man bija jumts virs galvas un gulta kurā gulēt. Esmu skolā mācījusies kopā ar bērnamniekiem, tā padomju laikā sauca bērnus, kuri dzīvo bērnu namā. Tajā laikā zzīvojām vienīgā haosā un bezatbildīgā sistēmā. Bezatbildība mājās, uz ielas, sabiedrībā, no kurienes mēs būtu smēlušies šo atbildību savā bērnībā? Tad pārsvarā runāja sirdi un prātu aizskarošos vārdos un tagad kad atgriežamies pie Dieva atkal tas notiek, jau caur ticības biedriem.Tonī un vārdos nejūt mīlestību, kad pamāca, bet nosodījumu.
Pateicos Dievam par Jums mācītāj un Jums visiem ticības biedriem, kas ir Dieva Draudzē. Šis raksts mani stiprināja, kā Dievs Tas Kungs saka, ka Viņš visas lietas saviem bērniem vērš par labu.
Dieva svētību Jums!
Velga