Miers jums dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Mēs turpinām mūsu sarunu par to, ka ikvienam no mums ļoti svarīgi ir apzināties savu lomu un savas funkcijas izpildīšanas kārtību uz zemes. Mēs jau runājām par to, ka Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības ar nolūku, lai mums būtu iespējama sadraudzība ar Viņu – gars ar Garu. Dievs radīja mūs pēc Sava tēla un līdzības tālab, lai mēs spētu pieņemt Viņa dabu, Viņa svētumu, Viņa mīlestību, Viņa taisnību. Dievs to izdarīja arī tālab, lai mēs spētu staigāt Viņa pārdabiskajā līmenī un reproducēt Viņa dabu citos cilvēkos. Tā arī ir Dieva dabas pavairošana. Dievs vēlas, lai caur Viņa bērniem visa zeme piepildītos ar Dieva dabu un tā tiktu pakļauta Viņa labā. Šodien daudzi cilvēki lielāku uzsvaru liek uz fiziskajām izpausmēm, uz svaidījumu, uz dāvanām, uz talantiem, uz personīgo attīstību. Tas viss ir ļoti svarīgi. Bet, ja mēs nepievērsīsim uzmanību tam, cik svarīgi ir vispirms attīstīt sevī Dieva tēlu un līdzību, spēju komunicēt un tuvoties Dievam, – tad mēs nepiepildām Dieva gribu, bet piepildām savu gribu. Un tādā gadījumā mēs nevarēsim nest slavu ne Dievam, ne cilvēkiem. Vērsīsimies pie Mateja Evaņģēlija:
„ No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt .” (Mateja 17:16-20).
Mēs redzam, ka šai Rakstu vietā Jēzus runā par to, ka tieši cilvēka daba nosaka to, kādus augļus tas nesīs. Cilvēks var būt koncentrējies uz augļiem (bet ar augļiem dotajā gadījumā tiek domāta mūsu rīcība, mūsu fiziskā aktivitāte, mūsu redzamā dzīve), un, tai pat laikā, tam var nebūt Dievišķās dabas sevī. Cilvēks var tērēt visus savus spēkus tam, lai attīstītu savas personīgās īpašības, darītu daudzas lietas, kas var likties visai labas, un, tai pat laikā, viņam daba var nelīdzināties Dieva dabai. Ja mūsos nebūs Dieva dabas, mēs nekad nevarēsim nest labus augļus. Koks var nest labus augļus, ja paša koka daba ir laba. Dievs ļoti bieži runā par cilvēku ,salīdzinot to ar koku. Ja koka saknes ir nešķīstas, sapuvušas, tad arī pats koks būs apgānīts, un tādā gadījumā augļi, kurus tas nesīs, arī būs apgānīti. Tālab, pirms uzsākt kaut ko darīt, mums ir jāatspoguļo Dieva daba. Tieši šī iemesla dēļ Dievs arī radīja mūs pēc Sava tēla un līdzības. Lasot tālāk Mateja Evaņģēlija 7-to nodaļu, mēs redzam, ko saka Jēzus: „ Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:21-23).
Tādā veidā Jēzus saka, ka cilvēka darbība var izskatīties visai laba, svaidīta, un var būt uzslavas cienīga. Bet Dievam tas nav svarīgākais. Pats svarīgākais ir, – kāda ir mūsu daba, un no kādas dabas izriet mūsu rīcība. Ne mēs dziedinām, ne mēs pravietojam, – to visu caur mums dara Dievs. Krietni vien vieglāk ir izrādīt un demonstrēt Dieva spēku, nekā izrādīt mīlestību tuvākajam. Mīlestība – tas ir tas, ko Dievs no mums gaida. Dievs mums saka, lai mēs mīlam viens otru. Bet Gara dāvanas – tas ir tas, ko caur mums dara Dieva Gars. Kad mēs identificējam sevi ar Dievu un ļaujam, lai mūs virza Viņa mīlestība, tad mēs spēsim izplatīt un nest Viņa dzīvību, tad mēs būsim spējīgi valdīt uz zemes. Mēs turpināsim rīt! Lai Dievs svēti katru no jums! Mācītājs Rufus Adžiboije
