Kāds, tad patiesībā – izskatās atbildīgs cilvēks?

Es esmu priecīgs atkal no jauna jūs sveicināt mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Mēs turpināsim runāt par to, cik ir svarīgi būt atbildīgam cilvēkam visās dzīves sfērās. Mēs ar jums runājām, ka atbildībai ir apbalvojums no Dieva – slavas, autoritātes, varas, ietekmes un paaugstināšanas veidā. Savukārt bezatbildība, noved cilvēku līdz kaunam un neslavai, kā arī līdz varas, autoritātes vai ietekmes zaudēšanai.Šodien es gribētu jums parādīt atbildīga cilvēka portretu. Kāds tad patiesībā izskatās atbildīgs cilvēks?
  1. Atbildīgs cilvēks – nav aizmāršīgs.
Atbildīgam cilvēkam nav pastāvīgi jāatgādina viens un tas pats. Pietiek pateikt vienu reizi, lai atbildīgs cilvēks uzreiz to ņemtu vērā.Atbildīgs cilvēks dokumentē visu svarīgo informāciju, uzdevumus vai rīkojumus. Ja no tevis nevar neko atprasīt dēļ tā, ka pastāvīgi aizmirsti, – tas nozīmē, ka tu esi bezatbildīgs cilvēks. Ir cilvēki, kuri pastāvīgi saka: „Piedodiet, es aizmirsu.” Tādi cilvēki ir bezatbildīgi cilvēki, no kuriem praktiski nav iespējams neko panākt.
  1. Atbildīgs cilvēks tur savu vārdu un solījumu.
Pats Dievs ir atbildīgs, jo tur Savu Vārdu un apsolījumus. Šī Dieva īpašība kļuva par pamatu mūsu ticībai uz Viņu. Mēs uzticamies Dievam tāpēc, ka zinām, ka Viņš tur Savu Vārdu.
„Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam,  tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes.55: 10-11).
Ja tu neturi savus solījumus un neturi savu vārdu, tad tev nevar ticēt. Bet, ja tev nevar ticēt, tad tu vienkārši kā personība neīstenosies. Atbildīgs cilvēks nevaino citus savās problēmās, bēdās, bet no sākuma meklē vainu sevī un to novērš.Ja tu vaino tikai citus savās bēdās, tad ar to tu aizver acis uz savām kļūdām. Protams, tas ir izdevīgi – pārlikt vainu uz kādu citu, bet tas nenoved ne pie kā laba. Bezatbildīgs cilvēks aizstāv un attaisno savas nepareizās rīcības un meklē kādu, uz kuru norādīt ar pirkstu. Ja jūk ģimene, tad vīrs nevar tajā vainot sievu, bērnus vai vēl kādu citu līdz brīdim, kamēr nav atzinis savu vainu. Ādams centās tā dzīvot, bet tas viņam nepalīdzēja. Dievs sauca uz Ādamu, bet nevis uz Ievu, kaut arī Ieva pirmā ēda aizliegto augli.
„Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.  Tad viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus.  Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā; tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā.  Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: “Kur tu esi?”  Tas atbildēja: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.”  Bet Viņš sacīja: “Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?”  Un cilvēks sacīja: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.”  Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: “Ko tu esi darījusi?” Un sieva sacīja: “Čūska mani pievīla, un es ēdu.” (1Moz.3:6-13).
Kāpēc Dievs sauca uz Ādamu, nevis uz Ievu? Tāpēc, ka Ādams kā ģimenes galva, ir atbildīgs par savu ģimeni Dieva priekšā. Tā vietā, lai atzītu savu bezatbildību Dieva priekšā, Ādams ar pirkstu norādīja uz Ievu, kura savukārt norādīja uz čūskas vainu. Ja pārfrāzētu Ādama vārdus, tad tas skanētu apmēram šādi: „Dievs, es šeit neesmu vainīgs, Ieva ir vainīga, Tu man viņu devi, redzi, kāda viņa ir.”Savukārt Ieva teiktu: Ne es esmu vainīga, čūska mani pievīla.”Es domāju, ja Dievs pajautātu čūskai, tad viņa atbildētu, ka nevis viņa ir vainīga, bet – sātans, kurš ir iemājojis viņā. Bet sātans atbildētu apmēram tā: „Es te neesmu pie vainas, jautājiet Dievam, jo tas bija Viņš, kas izdzina mani no debesīm.”Redziet, cik ir izdevīgi norādīt uz otru, tā vietā, lai pats uzņemtos atbildību par notikušo.Es domāju, ka šodien pietiks ar šiem trīs punktiem, lai mēs aizdomātos un kaut ko izmainītu savā dzīvē. Lai Dievs mums palīdz kļūt par cilvēkiem, kuri pilda doto vārdu, kuriem var uzticēties un kuri nepārliek savu atbildību vai vainu uz citiem.Rīt mēs turpināsim runāt par to, kāds ir atbildīga cilvēka portrets.Lai šajā dienā Dievs bagātīgi svētī katru no jums!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi

    Lūk, viens no iemesliem, kālab es saku, ka tad, ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi. Ja mēs nekalpojam, tad mēs līdzināmies cilvēkam, kurš tikai saņem, bet neatdod. Agrāk vai vēlāk tāds cilvēks sāks garīgi smirdēt. Aplūkojiet jebkuru upi, ezeru, kuros ūdens ietek, bet no tiem nekas neizplūst. Pēc kāda laika ūdens šādās vietās kļūs sāļš, miris un bez dzīvības pazīmēm.
  • Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana II

    Pašā pamatā lūgšana – tas ir garīgs darbs.Lūgšanai nav nekā kopēja ar mūsu prāta vai intelektuālajām spējām. Lūgšanai ir sakars ar mūsu garu un tā attiecas uz garīgo darbu. Lūgšana – tā ir cilvēka gara vēršanās pie Dieva, Kurš arī ir Gars. Dievs ir Gars, un cilvēks ir gars, tāpēc efektīva lūgšana – tā ir cilvēka gara saruna ar Dieva Garu. Lūgšana – tā ir garīga tiekšanās uz Dievu. Protams, mūsu prāts ņem dalību lūgšanā, bet ja lūgšana paliek tikai prāta līmenī, un mans gars nesaskaras ar Dieva Garu, tad tā vispār nav lūgšana. Ja esmu lūdzis efektīvi, tad mans gars jutīs to, ka saskāries ar Dievu, un es zināšu, ka es patiesi esmu runājis ar Dievu.
  • Kā tad Jēzus panāca Dieva klātbūtni Savā dzīvē?

    Kāpēc Dievs bija ar Viņu? Vai tāpēc, ka Viņš bija Dieva Dēls? Es domāju, ka nē. Neaizmirstiet, ka tieši tāpat Jēzus bija arī cilvēka Dēls. Viņš piedzima miesā, tika audzināts ģimenē, pieauga fiziski, pieauga intelektuāli (pieņēmās gudrībā) un garīgi.„Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.”(Lūkas 2:52).
  • Tikai Dievs zina patieso aicinājumu cilvēka dzīvei

    Izpratne par to, ka mēs esam Viņa radījumi, vedina uz domām, ka mūsu dzīve uz zemes būs pilnīgi bezjēdzīga bez Dieva, bez sadarbošanās ar Dievu un bez attiecībām ar Dievu. Bez Dieva mēs būsim līdzīgi cilvēkiem, kuri ir zaudējuši prāta spējas un kuri vienkārši maldās pa tuksnesi, kurā nav ceļa. Tāpēc, tādi cilvēki staigā tumsā uz izjūtām un gāzelējas kā dzēruma pilni.„Viņš ir tas, kas apstulbina valdnieku saprātu un viņus tik tālu maldina, ka tiem nav vairs ceļa, ka tie grābstās apkārt kā tumsā, ka gaismas tiem nevaid, ka tie apmaldās paši kā piedzēruši. ” (Ījaba 12:24-25).
  • Vai tu dzirdi, ko runā Dievs? IV

    Tam, lai dzirdētu Dieva balsi, tev ir nepieciešams iemācīties apstāties un nomierināties – nomierināt savu prātu, jūtas, emocijas, un tikai tad tu varēsi sadzirdēt, ko tev saka Dievs. Kad tu iemācīsies sadzirdēt Dieva balsi, tev būs ne tikai mūžīgā dzīvība, bet arī dzīvība ar pārpilnību, kas apslēpta tevī. Problēmas būs, bet tu tik un tā spēsi priecāties, jo būsi pārliecināts par to, ka tavam Dievam ir atbilde uz jebkuru jautājumu, tavs Dievs ir spējīgs atrisināt jebkuru problēmu. Cilvēciskais prāts visu mēģina izskaitļot, – kas un kā būs, kā visam jānotiek. Mūsu prāts strādā kā ātrs procesors. Bet problēma ir tajā, ka mūsu dzīvē atnāk tādas situācijas un problēmas, kuras mūsu prāts nespēj atrisināt. Un kas tādā brīdī notiek ar mūsu saprātu – procesoru? Tas iziet no ierindas.
  • Jūsu kalnu pārvietošana

    Ļoti bieži mēs runājam par savām problēmām nevis runājam uz tām.Ļoti bieži mēs stāstam Dievam par savām problēmām tā vietā lai teiktu savām problēmām par mūsu Dievu.Bībele aicina mūs rīkoties citādi:Runā uz saviem kalniem Pavēli viņiem pārvietoties Tici sirdī kā arī nešaubies un tev notiks tas ko teiksi.