Kam es atļauju sevi vadīt?

No kā iesākās Izraēla tautas dumpis pret mannu? Dažiem cilvēkiem likās, ka viņi jau pārāk ilgi ēd šo mannu un šīs domas pārņēma visu tautu. Un atkal sākās kurnēšana un neapmierinātība. Viņi sāka teikt, ka viņiem ir vajadzīgs cits ēdiens, daudzveidīgs, tāds, kāds tas bija Ēģiptē. 

«Un, kad nu Mozus dzirdēja tautu visās ģimenēs raudam, ikvienu savas telts priekšā, tad Tā Kunga dusmas iekvēlojās karsti, un arī Mozum tā lieta izlikās ļauna» (4. Mozus gr. 11:10).

 Dievs uzskatīja, ka manna – ir noderīga un stiprinoša barība Viņa bērniem. Dievs neuzskatīja, ka tajā brīdī bija jāmaina ēdienkarte. Tiešā veidā tas šodien attiecās arī uz mums. Paskatīsimies uz fizisko ģimeni. Parasti vecāki tiecās uz to, lai viņu bērni ēstu veselīgu ēdienu. Bet bērni bieži neklausa tam, ko saka viņu vecāki, uzskatot sava ēdiena izvēli par labāku – čipši, limonādes utt. Un vecākiem bieži ir grūti paskaidrot bērnam, ka tas, ko viņi piedāvā, ir derīgs un vajadzīgs viņam. Bet bērns dara tā, kā viņam gribas, nevis tā, kā vecāki viņam iesaka darīt. Līdzīga situācija notiek arī garīgajā ģimenē. Arī draudzē cilvēki bieži sāk nonicināt to mannu – Dieva Vārdu, kuru Dievs sūta tieši šai draudzes ģimenei. Cilvēki uzskata, ka šī manna ir negaršīga un vienveidīga, sākot kurnēt un dumpoties pret šo mannu. Pēc tam cilvēki sāk meklēt ārpusē citu garīgo mannu, daudzveidīgāku – melones, ķiplokus, sīpolus utt. Cilvēki saka: “Nu, kāpēc man ir jāēd tikai šī barība? Kāpēc man ir jāklausās tikai šis Vārds? Es gribu klausīties kaut ko citu.” Bet svarīgi ir saprast un atcerēties par to, kurš sastāda ēdienkarti Dieva tautai, – to nedara cilvēks, bet to dara Dievs. Un Dievs šo ēdienkarti maina tad, kad Viņš to uzskata par vajadzīgu, nevis tad, kad mēs to gribam. Dievam piederam absolūti suverēna vara, Viņam nav jāapspriežas vai jākonsultējas ar kādu cilvēku. Dievs nepasprieda šo jautājumu ar Mozu un nejautāja viņa viedokli. Dievs teica caur Mozu, ka Izraēla bērni ēdīs to, ko Viņš ir sagatavojis, un darīs to tādā kārtībā, kādu Viņš ir noteicis, nevis cilvēki. Daudziem ticīgajiem šodien nepatīk Dieva noteiktā kārtība un daudzi dēļ tā, pat aiziet no draudzes. Var aiziet no fiziskās ģimenes un var aiziet un pamest garīgo ģimeni – draudzi. Bet katru reizi, kad cilvēks to dara, viņā paliek rēta. Aiziešana no Dieva nama – tas nav risinājums un izeja tavām iekšējām problēmām. Visā Jaunajā Derībā ir teikts par to, ka mums ir vajadzīga attīrīšana un sķīstīšana. Apustulis Pāvils saka, ka galvenā cīņa notiek mūsu locekļos, – miesa dumpojas pret garu. Gars vēlas izpildīt to, ko saka Dievs, bet miesa – negrib tam pakļauties. Tāpēc problēma nav ēdienā, nav mannā, bet tajā, kas notiek mūsos. Un katrs cilvēks iet pa šo šķīstīšanās ceļu – tas ir dabiskais ceļš. Ja kaut kas notiek manī iekšā, – tas nenozīmē, ka man ir jābēg prom. Man ir jānāk pie Dieva un jājautā Viņam, kas ar mani notiek, ko Dievs šajā situācijā grib darīt. Dievs atbildēs un palīdzēs tev. Dievs vēlas mūs šķīstīt un svētot, Viņš vēlas mūs padarīt par svētu tautu, bet cilvēkam ir raksturīgi vienmēr meklēt vainīgo. Cilvēki burkšķ un saka: “Kāpēc mācītājs sludina vienu un to pašu?” Tāpēc, ka Dievs uzdeva to mācītājām darīt. Tāpēc, ka tauta dumpojas un nepilda to, ko Dievs runā caur mācītāju. Dumpojoties pret vārdu, kas skan, mēs dumpojamies pret Dievu un Viņa ēdienu, Viņa mannu. Mēs gribam sev izvēlēties savu ēdienkarti, nevis Dieva ēdienkarti. Pieņemsim, ka savā ģimenē jūs cenšaties iemācīt bērnam kaut kādus principus vai vērtības, bet jūsu bērns bieži pavada brīvo laiku pie draugiem, – tad pie viena, tad pie otra. Un, kad viņš atgriežas mājās jūs ievērojat, ka viņš uzvedas tā, kā pie jums mājās nav pieņemts uzvesties, ka viņš dara kaut kādas lietas, kas pie jums ģimenē nav pieņemamas. Jūsu bērns savu uzvedību izskaidro ar to, ka tā rīkojas viņu draugu mājās un viņiem tas ir atļauts. Tās nav nepareizas lietas, bet tas nav tas, ko jūs cenšaties savam bērnam iemācīt. Tieši tādā pašā veidā tas notiek vietējā draudzē. Ja katrs ēd dažādās vietās un visdažādāko barību, ja katram no mums liekas, ka draudzē var darīt visu, ko mums gribas, tad mēs dumpojamies pret Dievu, tāpēc, ka nedarām to, uz ko Dievs ir aicinājis šo draudzes ģimeni.