Kam es atļauju sevi vadīt?

Mums ir ko mācīties no Izraēla bērniem. Atšķirībā no mums, Izraēla bērniem nebija pierakstītu Rakstu. Un, kā mēs redzam, cilvēciskā atmiņa ir ļoti īsa. Cilvēkam ir raksturīgi pieņemt labas lietas, kuras ienāk viņa dzīvē, kā pašsaprotamas un ātri aizmirst par to. Bet to slikto, kas notiek cilvēka dzīvē, viņš cenšas atcerēties un ilgi saglabāt savā atmiņā. Un bieži tas apaug ar aizvainojumiem, nepiedošanu, uzpūšas līdz milzīgiem apmēriem un pēc tam iznīcina cilvēku. Bet Dievs mums ir dāvājis Svēto Garu, Kurš tajā laikā nebija Izraēla bērniem. Jāņa Evaņģēlija ir teikts: 

« Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos» (Jāņa ev.14:16,17).

 Svētais Gars – ir Patiesības Gars. Kas tad ir patiesība? Patiesība – ir tas, ko saka Dievs. Patiesība – tā ir Dieva, nevis cilvēciskā griba vai vēlēšanās. Un Svētais Gars mūs ved uz patiesību. Mēs varam vērsties pie Bībeles un salīdzināt to, ko mēs dzirdam draudzē ar to, kas ir teikts Bībelē. Izraēla tauta nevarēja to darīt, jo viņiem nebija Raksti, viņiem vienkārši bija jābūt paklausīgiem Mozum. Bībelē ir teikts: 

«Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis» (Jāņa ev. 14:26).

Svētais Gars, Kurš mājo mūsos, ir mums sūtīts un dots, lai mācītu un atgādinātu mums visu to, ko Dievs mums saka.Izraēla tautas piemērā mēs ieraudzījām to, kam viņi sevi ļāva vadīt, bet kam – nē.Noslēgumā Daina izstāstīja vienu stāstu. Viens cilvēks sapnī redzēja, ka viņš kopā ar Jēzu stāv pie debesu muzeja durvīm, kurā atradās daudz dažādas gleznas. Iesākumā Jēzus parādīja istabu, kurā atradās šedevri, katrs no tiem atspoguļoja kāda konkrēta cilvēka dzīvi. Šajā istabā gleznas bija par mīlestību, labestību un mieru. Šīs gleznas bija neticami skaistas. Tās patiešām varēja nosaukt par šedevriem. Cilvēks jautāja Jēzum: “Kurš spēja uzgleznot tik skaistas gleznas? Visdrīzāk to Esi izdarījis Tu un eņģeļi, tikai ne cilvēks. Parastam mirstīgam cilvēkam tas vienkārši nav iespējams. Bet Jēzus teica, ka visas šīs gleznas radīja Dieva bērni, kuri veltīja savu dzīvi Viņam un kuriem bija tuvas attiecības ar Viņu. Kopā ar Dievu, katrs cilvēks var radīt tādu šedevru. Bet lepnība, egoisms, šaubas, neticība, – tas viss var sabojāt mākslas darbus. Jēzus teica, ka cilvēks, kurš mīl Dievu ar visu savu garu, dvēseli un miesu, varēs radīt cienīgu mākslas darbu. Pēc tam Jēzus veda šo cilvēku uz nākamo istabu. Cilvēks ieraudzīja kalnu ar gleznām, kas atradās uz grīdas. Šīs gleznas bija tik nožēlojamas, neglītas. Dažas gleznas šajā istabā bija saplēstas, dažas – saņurcītas, pa pusei nepabeigtas. Jēzus teica, ka katrā gleznā ir atspoguļoti kādi notikumi no cilvēka dzīves. Cilvēks bija pārsteigts, ka tāda veida gleznas atrodas tik cienījamā muzejā. Jēzus arī uzskatīja, ka šīs gleznas ir necienīgas. Bet Viņš teica, ka dēļ Dieva Tēva ilgpacietības katram cilvēkam ir iespēja savu dzīvi pārveidot par šedevru. Līdz brīdim, kamēr cilvēks ir dzīvs, Dievs viņam dod šo iespēju – uzzīmēt un izvietot debesu muzejā savas dzīves gleznu. Jēzus teica, ka cilvēks ar saviem spēkiem to nespēs izdarīt, tas būs iespējams tikai sadarbībā ar Dievu. Cilvēkam vajag tikai palūgt Dievam palīdzību un Viņš to izdarīs. Un tad cilvēks jautāja Jēzum: „Bet, kas notiks, ja cilvēks nekad Tev nelūgs palīdzību?” Lai atbildētu uz šo jautājumu, Jēzus veda cilvēku uz trešo istabu, kur viņi ieraudzīja lielu kaudzi ar degošām gleznām. Cilvēks pagriezās pret Jēzu un ieraudzīja uz Viņa sejas asaras. Jēzus teica: ”Šie cilvēki centās savu dzīvi veidot paši, bez Dieva.” Šajā muzeja daļā atradās visdažādāko cilvēku gleznas: aktieru un spēka vīru, biznesmeņu un miesnieku, pedagogu un politiķu, sludinātāju un skolotāju, mammu un tēvu, bagāto un nabago, lepno un gudro. Jēzus teica: „Visi tie, kuri centīsies dzīvot un veidot savu dzīvi bez Manis, viņiem nekad neizdosies izveidot kaut ko varenu un cienīgu. Un tādu cilvēku dzīves audekli tiks iemesti ugunī.  Un ar par šīm gleznām nekad neviens nesajūsmināsies.” Šī vieta bija briesmīga.  Cilvēks jautāja Jēzum, vai viņam ir cerība izveidot no savas dzīves cienīgu mākslas darbu. Uz ko Jēzus atbildēja, ka tas ir iespējams, ja viņš sekos Viņam. Pēc tam viņi iegāja mazā istabiņā, kurā atradās molberts un tīrs audekls. Jēzus teica, ka šis tīrais audekls atspoguļo to, kā izskatās cilvēka dzīve uzreiz pēc grēku nožēlas, kad tiek nomazgāta ar Jēzus Kristus Asinīm. Tas bija tik skaisti! Uz šī audekla nebija neviens traips un defekts. Jēzus iedeva šim cilvēkam otiņu un krāsas, sakot, lai viņš zīmē uz audekla visu, ko vēlas. Cilvēks pastāvēja dažas minūtes domājot par to, ko viņš varētu attēlot uz audekla. Un pēkšņi viņš saprata, ka nekas no viņa radītā nebūs tik cienīgs, lai tiktu ievietots debesu muzeja galerijā. Vīlies par to, cilvēks gribēja atdot otu Jēzum, bet Jēzus viņu apturēja un teica: „Radīsim tavas dzīves mākslas darbu kopā!”Ja mēs esam sasmērējuši savas dzīves audeklu, tad ļausim Jēzum to mazgāt un attīrīt ar Viņa Asinīm. Jēzus attīrīs mūsu dzīvi un palīdzēs mums radīt skaistu šedevru, kas kļūs par lielu svētību daudziem cilvēkiem.