Kam es atļauju sevi vadīt?

Paskatīsimies, kas notika ar Izraēla tautu pēc tam, kad viņi sadumpojās pret mannu.  

«Bet tautai saki: dariet sevi svētus rītdienai! Tad jūs ēdīsit gaļu, jo jūs esat Tā Kunga ausīs gaudušies, sacīdami: kas dos mums ēst gaļu? Mums tik labi klājās Ēģiptes zemē! – Tāpēc Tas Kungs jums dos ēst gaļu, un jūs to baudīsit.  Jūs to neēdīsit vienu, nedz divas dienas, nedz piecas dienas, nedz desmit dienas un nedz arī divdesmit dienas, nē, bet veselu mēnesi, tiekāms tā jums caur nāsīm izies un galīgi apniks, tāpēc ka jūs To Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un esat Viņa priekšā raudājuši, sacīdami: kāpēc mēs esam iznākuši no Ēģiptes zemes?… Un gaļa vēl bija starp viņu zobiem, pirms tā bija apēsta, kad Tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu, un Tas Kungs piemeklēja tautu ar ļoti grūtām mocībām. Tāpēc to vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava, jo tur viņi glabāja kārīgos ļaudis» (4. Mozus gr. 11:18-20; 33-34).

  Dievs deva šai untumainajai tautai to, ko viņi iekāroja. Bet, vai šī barība deva viņiem labumu? Nē. Vai mums dod labumu tā garīgā barība, kuru mēs savācam dažādās vietās, nevis tajā draudzē, kurā mūs Dievs ir nolicis? Mēs sevi piepildām ar visu iespējamo, dēļ kā zaudējam virzienu no Dieva. Nav obligāti, lai tās būtu sliktas lietas, bet vienkārši tagad, tās jums nav vajadzīgas. Dievs mūs šķīsta, vedot pa attīrīšanas ceļu, un mums ir jāpieņem tā barība, kuru Dievs mums dod šajā namā. Bībelē ir teikts:  

«Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm! Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam. Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai» (Romiešiem 6:12-14).

  Atgriezīsimies pie 4 Mozus grāmatas un izskatīsim vēl vienu notikumu, kas notika Dieva tautas vidū. Mozum bija daži palīgi, kuri kādā brīdī teica:  

«Un tie sapulcējās pret Mozu un Āronu un sacīja tiem: “Lai nu jums pietiek! Visa draudze tagad ir svēta, jo pats Tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat valdīt pār Tā Kunga draudzi?» (4. Mozus gr. 16:3).

  Šie cilvēki sauca sevi un uzskatīja sevi par svētiem, neskatoties uz to, ka viņi pastāvīgi kurnēja. Šie cilvēki neuzskatīja, ka Dieva kārtība ir pareiza. Viņi uzskatīja, ka paši zina, kas ir jādara un kur ir jāiet, ka viņi var iztikt bez Mozus. Šie cilvēki pastāvīgi kurnēja un pie tā visa uzskatīja sevi par svētiem. Tas bija dumpis pret Mozu un pret Dieva nolikto kārtību. Dieva kārtība bija tajā, ka Dievs pār Izraēla tautu nolika Mozu un caur Viņu runāja uz tautu. Neskatoties uz to, ka Mozum bija palīgi, Dievs runāja tikai caur Mozu. Nebija tā, kā vienu dienu Dievs runāja caur vienu palīgu, pēc tam – caur citu, bet Mozus pat nezināja, ko Dievs viņiem ir teicis. Nē, bija cita kārtība. Dievs runāja caur Mozu, – un tā bija Dieva noliktā kārtība. Un tāda Dieva kārtība ir arī šodien draudzei. Dievs runā uz draudzi caur Viņa nolikto cilvēku.