Kam es atļauju sevi vadīt?
Šajā Rakstu vietā mēs redzam, ka kurnēšana pret cilvēku, kuru Dievs ir nolicis, ir kurnēšana pret Pašu Dievu. Mozus teica tautai:
«Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret To Kungu ».Un tālāk, šajā pašā nodaļā mēs lasām, ka Dievs runāja ar Mozu (11 pantā). To, ko Dievs vēlējās nodot Izraēla tautai, to Viņš darīja caur Mozu.
«Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.”Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasa. Kad rasas kārta sāka nozust, tad redzi, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes» (2. Mozus gr. 16:12-14).Šajā Rakstu vietā mēs redzam, ka Dievs sastādīja Savu ēdienkarti Izraēla tautai. Un šī ēdienkarte saskanēja ar Dieva kārtību un Viņa vēlēšanos, nevis ar to, ko Izraēla bērni gribēja. Dievs viņiem teica, ka no rīta viņiem būs jāēd manna, bet vakarā – gaļa. Ir svarīgi saprast, ka Dieva Valstībā nevis es vadu, bet Dievs, un būs nevis tā, kā es gribu, bet tā, kā Dievs pavēlēs.
«Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, līdz kamēr pienāca pie Kānaāna zemes robežām» (2. Mozus gr. 16:35).Izraēla bērni ēda mannu 40 gadus. Manna bija ļoti garšīga un veselīga. No rīta viņi savāca no debesīm sūtīto mannu, gatavoja no tās maizi un viens otru cienāja. Un viņi bija apmierināti ar šo ēdienu.
«Bet manna bija līdzīga koriandra sēklām, un tās spīdums bija kā berilija mirga. Un ļaudis skrēja šurpu turpu un to salasīja; viņi to samala starp diviem akmeņiem vai sasmalcināja to, sagrūžot piestā, un vārīja to podos un cepa no tās plāceņus; bet tās smarža bija kā olīvkoku eļļas smarža» (4. Mozus gr.11:7-8).Bet, kādā brīdī viņiem apnika manna un viņiem sagribējās kaut ko citu. Tas bija laikā, kad Izraēla tauta jau praktiski bija pienākusi pie Kānaāna zemes robežām.
«Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: “Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!» (4. Mozus gr. 11:4-6).
