Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

Labdien, dārgie draugi! Es lūdzu par to, lai visās lietās jums būtu tāda labklājība un veselība, kāda jau ir jūsu dvēselei!

Vakar mēs sākām runāt par pamatu Dieva labvēlībai. Mēs redzējām, ka taisnība ir pamats tam, lai iegūtu labvēlību Dieva acīs. Taču, ir jāmāk atšķirt ticīgo juridisko taisnības pozīciju no praktiskās taisnības pozīcijas. Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.

Pāvels piekrita šādai pozīcijai, tālab visas viņa Vēstules dalās divās daļās – juridiskajā daļā un praktiskajā daļā.
Piemēram. Vēstule Efeziešiem dalās divās daļās – doktrinālajā un praktiskajā.
Viņa Vēstules doktrinālajā daļā (1,2 un 3 nodaļas) galvenokārt tiek apspriests jautājums par vareno izpirkšanu, kuru mūsu labad Dievs paveicis Kristū. Turpretim, praktiskajā daļā (4,5 un 6 nodaļas) ir uzskaitītas prasības, kas attiecas uz mūsu uzvedību un kristīgo piepūli, kurām, šīs izpirkšanas gaismā jāapmierina Dievs. Abas šīs daļas ir cieši saistītas savā starpā, bet uzsvars katrā no tām tiek likts uz ko citu, lai arī abās tiek runāts par mūsu taisnību Kristū. Otrā šīs Vēstules daļa (4:1 – 6:24) – acīm redzami ir praktiskā.
Tādējādi, Vēstulē Efeziešiem ir divas apakšnodaļas, kurās norādīts par ticīgā stāvokli Kristū (1:1 – 3:21) un viņa dzīvi pasaulē (4:1 – 6:24).
Kad Bībelē tiek runāts par taisnību, kā par pamatu labvēlībai, tiek domātas abas taisnības  puses.
Bez taisnošanas ticībā nav iespējams ieiet šai mantojumā. Šis mantojums domāts tikai Dieva bērniem.
No otras puses, ticībā pieņemot taisnošanu, Dievs gaida, lai mēs nestu taisnas dzīves augļus, tālab praktiskā taisnība ir pamats labvēlībai.

„Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tā kā Viņš ir taisns.”(1.Jāņa 3:7).

Ne tas ir taisnais, kurš domā, ka viņš – taisnais, ne arī tas, kurš atzīst to vai sludina par to, bet tas, kurš dara taisnību.
Praktiskā taisnība, šķīstums un svētums atnesīs tavā dzīvē Dievišķo labvēlību, lai kur tu arī atrastos.

Dārgais draugs, ja tev ir dārga Dieva labvēlība un tu vēlies tās acīmredzamu izpausmi savā dzīvē, tev nepietiek ar to, ka vienkārši sauc sevi par taisno, tev nepieciešams staigāt taisnībā.

Līdz rītdienai!
Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kāds, tad patiesībā – izskatās atbildīgs cilvēks?

    Atbildīgs cilvēks – nav aizmāršīgs.Atbildīgam cilvēkam, nav pastāvīgi jāatgādina viens un tas pats. Pietiek pateikt vienu reizi, lai atbildīgs cilvēks, uzreiz to ņemtu vērā.Atbildīgs cilvēks dokumentē visu svarīgo informāciju, uzdevumus vai rīkojumus. Ja, no tevis nevar neko atprasīt, dēļ tā, ka pastāvīgi aizmirsti, – tas nozīmē, ka tu – esi bezatbildīgs cilvēks. Ir cilvēki, kuri pastāvīgi saka: „Piedodiet, es aizmirsu.” Tādi cilvēki ir bezatbildīgi cilvēki, no kuriem, praktiski nav iespējams neko panākt.

    Atbildīgs cilvēks - nav aizmāršīgs. Atbildīgam cilvēkam, nav pastāvīgi jāatgādina viens un tas pats. Pietiek...

  • Dieva vārds darbojas mūsos atbilstoši mūsu saprašanas līmenim

    Līdzībā par sējēju, tiek teikts, ka tie, kuri atnesa augļus, bija tie, kuri dzirdēja vārdu un saprata to. Daži atnesa augļus 30 , 60 un 100 kārtīgi, atbilstoši katra saprašanai.«bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.» (Мat. 13: 23).

    Līdzībā par sējēju, tiek teikts, ka tie, kuri atnesa augļus, bija tie, kuri dzirdēja vārdu un saprata to. Daži...

  • Priecājies tai Kungā!

    Bībeles tulkojumā krievu valodā ir teikts, ka „labprātīgu devēju Dievs mīl” (2. Korintiešiem, 9:7). Bībeles tulkojumā latviešu valodā turpat ir teikts, ka ”priecīgu devēju Dievs mīl”. Dievs mīl nevis vienkārši izpildītājus, bet gan priecīgus devējus. Mums ir svarīgi ne tikai kalpot Dievam, bet darīt to ar prieku.

    Bībeles tulkojumā krievu valodā ir teikts, ka „labprātīgu devēju Dievs mīl” (2. Korintiešiem, 9:7). Bībeles...

  • Kad neredzi izeju un viss rādās drūmās krāsās, – zemojies Dieva priekšā!

    „Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”(Mateja 15:25).”Daudziem ir tik grūti pat izrunāt šos vārdus: „Palīdzi man!”. Daudziem ir grūti atzīt to, ka viņiem ir nepieciešama palīdzība. Daudziem ir grūti atzīt savu bezspēcību kādā situācijā un griezties pēc palīdzības. Palīdzība neatnāk pie tiem, kas to nelūdz. Tikai pazemīgs cilvēks var lūgt palīdzību. Tikai sagrauts cilvēks ir spējīgs lūgt palīdzību. Šai sievietei bija salauzta, satriekta sirds, tālab viņa zemojās Jēzus priekšā un lūdza Viņam palīdzību. Zemosimies savās sirdīs Dieva priekšā, lai mēs pielūgsmē spētu nākt pie Dieva un lūgt Viņam palīdzību. Kad tev nepieciešama palīdzība, tev jāzemojas savā sirdī Dieva priekšā.

    „Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!"(Mateja 15:25).” Daudziem ir tik grūti pat...

  • Pastāv trīs ticīgo tipi: novērotāji, patērētāji un kalpotāji! II

    Trešais ticīgo tips – tie ir kalpotāji. Kalpotāji – tie ir tie, kuri dod. Svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Mums vienmēr ir patīkamāk saņemt, taču, ja mēs gribam rast svētlaimi(gandarījumu), tad mums ir jāmeklē iespēja atdot no sevis.Jēzus runāja par to, ka dzīvā ūdens straumes(upes) tecēs no to miesām, kuri tic Viņam:„Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc, ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.”(Jāņa7:38-39).

    Trešais ticīgo tips - tie ir kalpotāji. Kalpotāji - tie ir tie, kuri dod. Svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Mums...

  • Kāpēc mums ir jāpiedod cilvēkiem? Kādas ir nepiedošanas sekas?

    Nepiedošana sasaista gan mūsu pāridarītāju, gan mūs pašus. Ja mēs cilvēkam nepiedodam, tad tā rīkojoties, mēs ieslogām viņu „cietumā”, kurā mēs paši esam cietumsargi. Šis cilvēks ir sasaistīts, un mēs esam sasaistīti līdz ar viņu, jo mums pastāvīgi ir jārūpējas par to, lai viņš nepamestu savu „cietumu”. Šis cilvēks ir sasaistīts ar vainas apziņas, nosodījuma, atstumtības garu, bet mēs savukārt esam sasaistīti ar nepiedošanas, aizvainojuma, dusmu, rūgtuma, atstumtības un naida garu. Bet piedošana atnes brīvību gan mums, gan tam, kurš mūs sāpinājis.

    Nepiedošana sasaista gan mūsu pāridarītāju, gan mūs pašus. Ja mēs cilvēkam nepiedodam, tad tā rīkojoties, mēs...