Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

Labdien, dārgie draugi! Es lūdzu par to, lai visās lietās jums būtu tāda labklājība un veselība, kāda jau ir jūsu dvēselei!Vakar mēs sākām runāt par pamatu Dieva labvēlībai. Mēs redzējām, ka taisnība ir pamats tam, lai iegūtu labvēlību Dieva acīs. Taču, ir jāmāk atšķirt ticīgo juridisko taisnības pozīciju no praktiskās taisnības pozīcijas. Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.Pāvels piekrita šādai pozīcijai, tālab visas viņa Vēstules dalās divās daļās – juridiskajā daļā un praktiskajā daļā. Piemēram. Vēstule Efeziešiem dalās divās daļās – doktrinālajā un praktiskajā. Viņa Vēstules doktrinālajā daļā (1,2 un 3 nodaļas) galvenokārt tiek apspriests jautājums par vareno izpirkšanu, kuru mūsu labad Dievs paveicis Kristū. Turpretim, praktiskajā daļā (4,5 un 6 nodaļas) ir uzskaitītas prasības, kas attiecas uz mūsu uzvedību un kristīgo piepūli, kurām, šīs izpirkšanas gaismā jāapmierina Dievs. Abas šīs daļas ir cieši saistītas savā starpā, bet uzsvars katrā no tām tiek likts uz ko citu, lai arī abās tiek runāts par mūsu taisnību Kristū. Otrā šīs Vēstules daļa (4:1 – 6:24) – acīm redzami ir praktiskā. Tādējādi, Vēstulē Efeziešiem ir divas apakšnodaļas, kurās norādīts par ticīgā stāvokli Kristū (1:1 – 3:21) un viņa dzīvi pasaulē (4:1 – 6:24). Kad Bībelē tiek runāts par taisnību, kā par pamatu labvēlībai, tiek domātas abas taisnības  puses. Bez taisnošanas ticībā nav iespējams ieiet šai mantojumā. Šis mantojums domāts tikai Dieva bērniem. No otras puses, ticībā pieņemot taisnošanu, Dievs gaida, lai mēs nestu taisnas dzīves augļus, tālab praktiskā taisnība ir pamats labvēlībai.
„Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tā kā Viņš ir taisns.”(1.Jāņa 3:7).
Ne tas ir taisnais, kurš domā, ka viņš – taisnais, ne arī tas, kurš atzīst to vai sludina par to, bet tas, kurš dara taisnību. Praktiskā taisnība, šķīstums un svētums atnesīs tavā dzīvē Dievišķo labvēlību, lai kur tu arī atrastos.Dārgais draugs, ja tev ir dārga Dieva labvēlība un tu vēlies tās acīmredzamu izpausmi savā dzīvē, tev nepietiek ar to, ka vienkārši sauc sevi par taisno, tev nepieciešams staigāt taisnībā.Līdz rītdienai! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dieva Valstība II

    Bez noteiktas piepūles, nav iespējams nostiprināt Dieva Valstību mūsu sirdī, mūsu dzīvē, mūsu ģimenē un visās mūsu ietekmes sfērās. Lai paplašinātu Dieva Valstību ir jākaro un jācīnās. Tālab, ja esam pieņēmuši lēmumu būt par tiem, kuri paplašina Viņa Valstību virs zemes, mēs nedrīkstam būt pasīvi vērotāji. Tikai aktīvi cilvēki, kuri ieņēmuši uzvarētāju pozīciju Kristū, ir spējīgi nostiprināt šo Valstību savā dzīvē un sev visapkārt.
  • Kad esam iemācījušies dzirdēt no Dieva un sekot Viņa norādījumiem, tad izglābšanās no sātana tīkliem kļūst iespējama

    Kādā reizē, mēs ar vienu brāli no mūsu draudzes braucām mājās ar mašīnu no Tallinas. Viss bija ļoti tumšs. Mēs braucām lielā ātrumā, es sēdēju priekšējā sēdeklī un biju iemidzis. Sapnī es redzēju, ka mēs notriecam cilvēkus, kuri šķērso ceļu. Tajā brīdī es pamodos un teicu vadītājam, lai viņš samazina braukšanas ātrumu. Burtiski pēc dažām minūtēm, mēs ieraudzījām, ka sieviete ar bērniem šķērso ceļu tajā vietā, kur nebija nekāds apgaismojuma. Mēs apstājāmies un palaidām viņus, pēc kā mēs slavējām Dievu par Viņa aizsardzību un rūpēm par Saviem bērniem. Ja, mēs būtu turpinājuši braukt ar iepriekšējo ātrumu, tad viennozīmīgi, mēs būtu notriekuši šos cilvēkus. Bet, slava Dievam par to, ka Viņš mūs glāba un iepriekš brīdināja.
  • Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei

    „Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē vispirms un vairāk par visu meklēt Dievu, nevis citas ikdienišķās lietas. „Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē ļaut augšāmcelšanās dzīvībai, kas mājo mūsos, laist savas saknes. Ja mēs barojam savu veco grēcīgo dabu, tādejādi mēs stiprinām to, un, kā rezultāts tam var būt tas, ka šī vecā grēcīgā daba aprīs augšāmcelšanās dzīvību, kas ir mūsos. Taču, ja mēs domājam par to, kas augšā un meklējam to, kas augšā, tad mēs spēsim gūt uzvaru pār grēku un veco dabu.Kad cilvēks dzird, ka viņam vajag nogalināt savu miesu, tad bieži vien viņš sev saka: „Es to nevaru izdarīt!” Tā ir tava vecā iekšējā cilvēka balss. Bet, es gribu dalīties ar tevi prieka vēstī: Bībele saka, ka tad, kad parādīsies Kristus, tu līdz ar Viņu parādīsies godībā, un šī jaunā dzīvība kļūs par dzīvību ar pārpilnību. Ja mēs būsim sadraudzībā ar Dievu, meklēsim to, kas augšā un pārdomāsim par Viņu, tad Kristus noteikti atklāsies(būs redzams) mūsu dzīvē.
  • Cik svarīgi ir nest augļus Dieva Valstībā

    Kurš no jums sevi uzskata par Dieva izredzētu cilvēku? Ja jūs sevi par tādu uzskatāt, tad tiek runāts arī par jums. Par visiem tiem, kuri pieņēmuši Jēzu kā savu Kungu, Dievs saka:„Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1.Pētera 2:9).
  • Tu nevari pavairot to, ko tu uzglabā sevī un nesēj

    Mēs turpinām sarunu par nepieciešamību laist apgrozībā savu dāvanu(talantu vai spējas), kuru tev devis Tas Kungs. Jēzus grib, lai katrs cilvēks būtu uzticams mazumā, un tad Dievs iecels tādu cilvēku pār ko lielu. Dievs katram no mums dod vienādas iespējas tam, lai mēs sāktu kalpot Viņam un pienest augļus Dieva Valstībai. Tu nevari pavairot to, ko tu uzglabā sevī un nesēj.Mateja Evaņģēlijā Jēzus izstāstīja līdzību, kurā Kungs katram kalpam iedeva talentu.
  • Patiesu grēku nožēlu Dievs vienmēr pieņem un apbalvo!

    Pie patiesas grēku nožēlas cilvēks saprot, ka viņš ir grēkojis ne tikai pret Dievu, bet arī pret citiem cilvēkiem. Tālab, patiesa grēku nožēla ietver sevī arī atzīšanos savos grēkos citu cilvēku priekšā, – to, kurus mēs esam aizvainojuši vai kuriem esam nodarījuši sāpes.