Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

Labdien, dārgie draugi! Es lūdzu par to, lai visās lietās jums būtu tāda labklājība un veselība, kāda jau ir jūsu dvēselei!Vakar mēs sākām runāt par pamatu Dieva labvēlībai. Mēs redzējām, ka taisnība ir pamats tam, lai iegūtu labvēlību Dieva acīs. Taču, ir jāmāk atšķirt ticīgo juridisko taisnības pozīciju no praktiskās taisnības pozīcijas. Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.Pāvels piekrita šādai pozīcijai, tālab visas viņa Vēstules dalās divās daļās – juridiskajā daļā un praktiskajā daļā. Piemēram. Vēstule Efeziešiem dalās divās daļās – doktrinālajā un praktiskajā. Viņa Vēstules doktrinālajā daļā (1,2 un 3 nodaļas) galvenokārt tiek apspriests jautājums par vareno izpirkšanu, kuru mūsu labad Dievs paveicis Kristū. Turpretim, praktiskajā daļā (4,5 un 6 nodaļas) ir uzskaitītas prasības, kas attiecas uz mūsu uzvedību un kristīgo piepūli, kurām, šīs izpirkšanas gaismā jāapmierina Dievs. Abas šīs daļas ir cieši saistītas savā starpā, bet uzsvars katrā no tām tiek likts uz ko citu, lai arī abās tiek runāts par mūsu taisnību Kristū. Otrā šīs Vēstules daļa (4:1 – 6:24) – acīm redzami ir praktiskā. Tādējādi, Vēstulē Efeziešiem ir divas apakšnodaļas, kurās norādīts par ticīgā stāvokli Kristū (1:1 – 3:21) un viņa dzīvi pasaulē (4:1 – 6:24). Kad Bībelē tiek runāts par taisnību, kā par pamatu labvēlībai, tiek domātas abas taisnības  puses. Bez taisnošanas ticībā nav iespējams ieiet šai mantojumā. Šis mantojums domāts tikai Dieva bērniem. No otras puses, ticībā pieņemot taisnošanu, Dievs gaida, lai mēs nestu taisnas dzīves augļus, tālab praktiskā taisnība ir pamats labvēlībai.
„Bērni, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tā kā Viņš ir taisns.”(1.Jāņa 3:7).
Ne tas ir taisnais, kurš domā, ka viņš – taisnais, ne arī tas, kurš atzīst to vai sludina par to, bet tas, kurš dara taisnību. Praktiskā taisnība, šķīstums un svētums atnesīs tavā dzīvē Dievišķo labvēlību, lai kur tu arī atrastos.Dārgais draugs, ja tev ir dārga Dieva labvēlība un tu vēlies tās acīmredzamu izpausmi savā dzīvē, tev nepietiek ar to, ka vienkārši sauc sevi par taisno, tev nepieciešams staigāt taisnībā.Līdz rītdienai! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ko tu dari ar savu paaugstinājumu? III

    Kurš vēlas no Dieva tikt paaugstināts, tam jāpaliek vaļsirdīgam, atklātam.Esmu ievērojis tādu īpatnību, ka daudzi no mums vairs nespēj tā vienkārši, atklāti dejot Dieva priekšā, jo kļuvuši augstprātīgi. Kaut atcerieties, kā jūs līksmojāt un priecājāties Dieva priekšā pēc savas grēku nožēlas. Ar daudziem ticīgajiem šodien ir ļoti grūti uzturēt savstarpējos kontaktus, sazināties, jo viņi ir kļuvuši pārāk augstprātīgi, pieauguši. Dāvids – gans un Dāvids – ķēniņš vienlīdz mīlēja un slavēja Dievu, viņa stāvoklis nemainījās un nepadarīja viņa sirdi uzpūtīgu. Mums jāizvāc no savas sirds visi šie atkritumi.
  • Jēzus ir mūsu patiesās kalpošanas piemērs

    Mēs redzam, ka Jēzum bija nopietnas grūtības Viņa dzīves laikā šeit uz zemes, bet Viņš tām nepiegrieza vērību. Jēzus bija aizņemts ar kalpošanu Tēvam un tiem, kam Viņš bija sūtīts. Kalpojot cilvēkiem, Dievs rūpējās par to, lai cilvēki kalpotu Jēzum. Dievs piepildīja Jēzus vajadzības caur kalpošanu citiem.Kad mēs kalpojam cilvēkiem, tad Dievs parūpēsies, lai cilvēki kalpotu mums. To ko mēs sējam, mēs noteikti pļausim. Mēs kalpojam cilvēkiem, ne tāpēc, ka mums nav savu problēmu. Mēs kalpojam cilvēkiem, tāpēc, ka tas ir tīkami Dievam. Un kad mēs kalpojam, neskatoties uz to, ka mums pašiem ir problēmas, vajadzības un rūpes, tad Dievs parūpēsies par to, lai arī citi cilvēki, pat tie par kuriem mēs pat nenojaušam, kalpotu mums, lai piepildītu mūsu vajadzības.
  • Ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi

    Lūk, viens no iemesliem, kālab es saku, ka tad, ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi. Ja mēs nekalpojam, tad mēs līdzināmies cilvēkam, kurš tikai saņem, bet neatdod. Agrāk vai vēlāk tāds cilvēks sāks garīgi smirdēt. Aplūkojiet jebkuru upi, ezeru, kuros ūdens ietek, bet no tiem nekas neizplūst. Pēc kāda laika ūdens šādās vietās kļūs sāļš, miris un bez dzīvības pazīmēm.
  • Mācība parāda mums, pa kādu ceļu mums jāiet

    Kad mēs lasam Bībeli, mēs saņemam mācību, tātad ieraugām ceļu, pa kuru mums jāiet. Lasot Bībeli, mēs saņemam virzienu domām, vārdiem un visām citām mūsu dzīves sfērām. Tā arī ir mācība vai pamācība.Taču vēl bez tam, Bībele ir noderīga vainas pierādīšanai. Ļoti bieži mēs ejam pa ceļu, kuru Bībele mums ir parādījusi caur mācību. Bet uzsākuši iet pa šo ceļu – kaut kādu iemeslu dēļ un kaut kādā veidā mēs sākam novirzīties no pareizā ceļa un nogriežamies no tā.
  • Caur kalpošanu Dievs palīdz mums attīstīt sevī līdzcietību attiecībā pret citiem cilvēkiem

    Kalpošana dara mūs līdzīgus Dievam. Dievs Savā būtībā ir žēlsirdīgs un līdzcietīgs Dievs. Un tieši caur kalpošanu Dieva bērni parāda Debesu Tēva žēlsirdību un līdzcietību. Līdz šim mēs runājām par to, ka Dievs vēlās izmainīt mūs un pārveidot mūs Jēzus Kristus līdzībā. Dievs vēlās, lai mēs atspoguļojam tās pašas rakstura īpašības, kas ir raksturīgas Jēzum, jo tieši Jēzus atklāja mums Dievu. Mēs jau runājām, ka izmaiņas nenotiek automātiski. Izmaiņas notiek tādā mērā, kā mēs īstenojam dzīvē Dieva baušļus un principus. Kalpošana ir viens no Dieva instrumentiem, ar kura palīdzību Dievs rada mūsos pārmaiņas un dara līdzīgus mūs Jēzum Kristum.
  • Kā mēs varam zināt ka savās dzīvēs esam dievbijīgi?

    Pirmais veids kā to zināt ir saprast, ka dievbijība izpaužas kā naids pret ļaunumu.Bijība Tā Kunga priekšā ienīst nelāgo, ienīst tukšu iedomību, augstprātību un ikvienu ļaunu ceļu, un manī mīt naids pret netaisnām un neīstām runām. (Salamana pamācības 8:13) (skatiet arī Sal.pam. 3:7; 14:16; 16:6; 23:17; Ijāba 1:1,8; II Kor. 7:1)