Kas jādara, lai mūsos mājotu Dieva Vārds? II

Žēlastība un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es pasakos Dievam par jums un ticu, ka šī diena atnesīs jums svētības tik lielā mērā, cik jūs pārdomāsiet Dieva Vārdu, kuru Dievs mums šodien dod. Vakar mēs runājām par to, lai Dieva Vārds mājotu mūsos, mums nepieciešams: klausīties, lasīt, iedziļināties, iemācīties no galvas un pārdomāt Dieva Vārdu. Tas viss palīdzēs Dieva Vārdam iemājot mūsu sirdīs un dzīvot tajā. Kad es klausos svētrunu, tad Dievs runā uz mani caur kādu. Bet, kad es lasu Bībeli, tad Dievs runā uz mani personīgi. Ir kaut kas, ko Dievs vēlās man pateikt personīgi, bez starpniekiem. Dievs vēlās, lai es kontaktējos ar Viņu, lai Viņš varētu mācīt mani. Kad tu klausies citu kalpotāju svētrunas, tad var būt lietas, kuras tu neizproti līdz galam, vai arī kādos jautājumos tu nepiekrīti šim kalpotājam. Bet, kad es pats kontaktējos ar Dievu, lasot Vārdu un, kad Dievs atklāj man personīgi, tad jau es vairs nevaru teikt, ka kāds tā domā vai kāds man to teica. Daudzi no jums, klausoties svētrunu, pieņem tikai daļu no tās, un tas ir normāli. Dievs ir devis Savu Vārdu, lai mēs paši Vārdu varētu izpētīt. 
« Tie bija labvēlīgāki par Tesalonīkes jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos, vai tas tā esot ». (Ap.d..17:11).
 Šie cilvēki klausījās svētrunu, pēc tam atgriezās mājās un paši iedziļinājās tajā, ko bija dzirdējuši. Tā cilvēki saņēma personīgu atklāsmi, kuru viņiem apstiprināja Dievs caur Svēto Garu. Caur Vārda lasīšanu mēs klausāmies Jēzu. Bet, kad mēs klausāmies Jēzu, tad mēs saņemam tās atklāsmes, kuras mēs nevarētu saņemt caur citiem cilvēkiem. Divi Jēzus mācekļi gāja un pārrunāja Vārdu, bet viņi šo Vārdu nesaprata. Jēzus piegāja pie viņiem un uzsāka sarunu. Pēc sarunas ar Jēzu, mācekļiem atnāca sapratne par Vārdu, un viņu sirdis piepildījās ar prieku un uguni. Ir uguns, kurš atnāk no sadraudzības ar Jēzu caur Viņa Vārdu. Tātad, es klausos Vārdu, lai mana ticība augtu; es lasu Vārdu, lai būtu sadraudzībā ar Jēzu; es runāju ar Dievu lūgšanās un Viņš runā uz mani caur Savu Vārdu. Tālāk, es izpētu Vārdu, lai man būtu zināšanas. Katram no mums ir vajadzīgas zināšanas. Man ir jāzina, kā audzināt savus bērnus, kā kļūt par labu sievu vai vīru, kā kļūt veiksmīgam u.t.t. Man vajag daudz zināšanu, kas nāk no Dieva redzējuma. Es pētu Bībeli, iedziļinos Vārdā, lai saņemtu zināšanas visām manas dzīves sfērām. Ja es kaut ko nesaprotu Bībelē, tad es ņemu simfoniju un izpētu šo vārdu visā Bībelē. Piemēram, agrāk es nesapratu, ko nozīmē «derība». Es klausījos daudz svētrunas par derību, bet neizpratu pilnībā šī vārda nozīmi un tā dziļumu. Tad es sāku pētīt tās vietas no Rakstiem, kurās bija vārds «derība» un tikai pēc tam es sapratu visu šī vārda dziļumu. Svētrunas klausīšanās var dot virzienu, vai kļūt par personīgās izpētes tēmu. Bet kādas bībeliskas tēmas vai jēdziena personiska izpēte sniedz ne tikai zināšanas, bet arī baudījumu. Bez tā, ka es klausos un lasu Dieva Vārdu, es iemācos Vārdu no galvas, lai būtu efektīvs. Ne vienmēr tev būs līdzi Bībele, bet to, ko es esmu iemācījies no galvas, neviens nespēj atņemt, un tas vienmēr ir pie manis. Kādreiz man vajadzēja sludināt Bībeles skolā. Sāku gatavoties, piepildījos ar Svēto Garu, paņēmu savu Bībeli un konspektus, un gāju uz nodarbībām. Kad pienāca svētrunas laiks, es konstatēju, ka mani konspekti ar piezīmēm kaut kur ir pazuduši. Visi ir sanākuši un gaida mani. Studenti ir atnākuši, lai noklausītos svētrunu par konkrēto tēmu un neko mainīt nevarēja. Tad es teicu: «Lūgsim!» Kamēr visi lūdza, es domāju, ko man darīt. Paldies Dievam, par to, ka līdz tam es biju iemācījies no galvas daudz vietas no Rakstiem. Rakstu vietu mācīšanās no galvas dara mūs efektīvus. Toreiz es sludināju divas stundas un nenovirzījos no tēmas. Tas bija brīnišķīgs dievkalpojums. Kas man palīdzēja tajā reizē? Tas, ka manī mājoja Dieva Vārds. Ja mēs pacentīsimies katru dienu iegaumēt no galvas kaut vienu pantu no Rakstiem, tas padarīs mūsu dzīvi efektīvāku, tas palīdzēs mums liecināt neticīgiem cilvēkiem par Dievu. Ja mēs vēlamies redzēt radikāli pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē, tad mums jāpārskata savu attieksmi pret Dieva Vārdu. 
« Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai ». (2 Тim.3:16).
 Līdz rītam! Dieva mieru! Mācītājs Rufus Adzīboije

Līdzīgi raksti

  • Dzīvē – tā ir uzticēšanās

    Tev jāsaprot, ka tev nekā sava nav. Pati dzīve – tā nav tava dzīve, tā ir uzticēšanās, kuru tev parādījis Dievs. Ja tu zini un izproti šo patiesību, tad tu uz notiekošo reaģēsi savādāk, tu rīkosies citādāk. Tu nedzīvo sevis paša labad. Tu neparādījies uz šīs zemes pats par sevi un sevis paša labad. Dievs tev uzticēja un dāvāja dzīvi. Pienāks diena, kad tev nāksies atskaitīties Dievam par tev piešķirto dzīvi, par visiem taviem vārdiem un darbiem. Ja tu to sapratīsi, tas darīs tavu dzīvi nozīmīgu. Dievs neeksistē mūsu dēļ, – mēs eksistējam Viņa dēļ. Dievs var dzīvot arī bez manis, bet es nevaru dzīvot bez Viņa. Dievs man ir uzticējis dzīvi, un tālab mana dzīve pieder Dievam.
  • Kāds, tad patiesībā – izskatās atbildīgs cilvēks? II

    Atbildīgs cilvēks ir organizēts, disciplinēts un uzcītīgs pat tad, kad viņu neviens nenovēro. Tāds cilvēks pats nosaka, kas viņam jādara, kā jādara, kad jādara, un pieliek visu piepūli tam, lai to paveiktu. Atbildīgs cilvēks pakļauj sevi tam, kas viņam jāpadara. Pateicoties izpratnei par atbildības svarīgumu, viņš nevar būt slaists vai dīkdienis. Atbildīgs cilvēks pareizi un efektīvi izmanto savu laiku, savu enerģiju un savus resursus.
  • Kad jūs Dievam sakāt „Jā!”, tad arī apstākļi jums sacīs: „Jā, kungs!”

    Pateikt Dievam „Jā!” – tas ne vienmēr ir viegli, tas prasīs to, lai jūs atsakāties no personīgās gribas. Bet, svarīgi ir zināt, ka balva par to būs krietni lielāka, kā pati cena.Kur, attiecībā pret savu Dievišķo mērķi uz zemes, šodien atrodaties jūs? Vai jūs zināt, kāpēc jūs vēl joprojām atrodaties dzīvo vidū? Vai esat gatavi nomirt sev, vai arī joprojām esat pilni patmīlības? Vai jūs joprojām esat baiļu un šīs pasaules valstības likumu saistīti tādā mērā, ka nevarat sevi pakļaut Dieva aicinājumam? Vai jums ir laiks tam, lai kalpotu Dievam, vai arī jūs esat pārāk aizņemti ar citām lietām, kuras jums ir krietni svarīgākas? Kamēr vēl ir laiks, kamēr vēl ir diena, atbildiet uz šiem jautājumiem, jo iestāsies nakts, kad jau vairs neviens neko nevarēs izdarīt.
  • Mums ir jābūt pateicīgiem Dievam par visu!

    Mums nav grūti pateikties tad, kad viss ir kārtībā, kad Dievs atbild uz mūsu lūgšanām, – tad mēs pateicamies Dievam un sajūsmināmies par Viņu. Bet, atliek tikai Dievam atbildēt mums ne tā, kā mēs to vēlamies, bet tā, kā būtu labāk priekš mums, kā mēs sākam domāt, – bet kāpēc vispār ir jālūdz. Taču Bībele aicina mūs pateikties Dievam par visu. Bībele aicina mūs darīt to skaļi, lai arī citi cilvēki to sadzirdētu. Pateicies Dievam, slavē Viņu, dziedi Viņam – skaļā balsī!
  • Ko tu dari ar savu talantu?

    Es lūdzu, lai mēs visi dzirdētu to ne tikai ar savām ausīm, bet arī ar savām sirdīm. Tā ir Jēzus Kristus līdzība par Debesu Valstību. Viena no lietām, par kuru Jēzus pastāvīgi mācīja, bija mācība par Debesu Valstību. Un tam bija svarīgi iemesli. Šīs pasaules valstība pāries, un nāks jauna Valstība-Debesu Valstība. Jēzus atnesa Debesu Valstību uz zemes, un Vīnš vēlās, lai mēs zinātu šo Valstību, tiektos un dzīvotu šajā Valstībā. Bībelē ir teikts, lai mēs visupirms meklējam Dieva Valstību un Viņa taisnību. Tas nav tik viegli, tāpēc ka ir vēl arī cita valstība, kas darbojas pret Debesu Valstību, un kas vilina mūsu sirdis. Tāpēc Jēzus daudz runāja par Debesu Valstību un gandrīz visas Viņa līdzības bija par to.
  • Esi labs piemērs saviem bērniem, jaunākajiem brāļiem un māsām!

    Bērni skatās un mācās no mums, un savās dzīvēs viņi atkārtos to, ko redzējuši savu vecāku dzīvē. Tālab, tas ir tik svarīgs Dieva aicinājums un uzdevums vecākiem – pareizi veidot savu dzīvi un rādīt piemēru ar savu dzīvi. Griežoties pēc palīdzības pie Jēzus sev grūtajā brīdī, šī Kānaāniete pat nedomāja, ka veido savas meitas priekšstatu par to, kā jārīkojas grūtās dzīves situācijās. Mūsu bērniem ir nepieciešams, lai mēs ne tikai sakām viņiem, kā pareizi jādzīvo, bet parādām to ar personīgo piemēru.