Labdien, dārgais draugs!
Lūk, jau vairākas nedēļas pēc kārtas es vēršos pie jums ar vārdu par labvēlības spēku. Es ceru, ka šie aicinājumi pamudina jūs uz to, lai jūs pārskatītu savu dzīvi un tādejādi vēl vairāk baudītu Dieva labvēlību.
Šodien vēlos pabeigt sarunu par šo tēmu ar šādu domu: tam, lai jūs varētu baudīt Dieva labvēlību, jums jāattīsta sevī Dievišķo raksturu.
Mums jau ir skaidrs, kādu lomu, Dieva labvēlības atbrīvošanā cilvēka dzīvē, spēlē sēšanas un pļaušanas likums, kā arī pateicība. Noslēgumā, vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka cilvēka raksturs var vai nu paātrināt, vai kavēt labvēlības darbību cilvēka dzīvē.Lai staigātu labvēlībā, gan Dieva, gan cilvēku priekšā, nepieciešams kļūt par cilvēku ar Dievišķu raksturu.
Jāzeps, par kuru mēs tik daudz runājām, bija cilvēks ar Dievišķu raksturu. Viņš bija dievbijīgs un Dievu mīlošs cilvēks. Jāzeps bija godīgs un uzticams cilvēks, tāds, kura teiktajam vārdam varēja uzticēties. Tieši tāpēc, Potifars uzticēja viņam visu savu īpašumu un pat nepieļāva domu, ka tas varētu aizbēgt no viņa vai nodot viņu.
„Bet Jāzeps tika novests uz Ēģipti, un ēģiptietis Potifars, faraona galma vīrs, sardzes priekšnieks, to nopirka no ismaēliešiem, kas viņu turp bija noveduši.Bet Tas Kungs bija ar Jāzepu un visam, ko vien tas darīja, lika labi izdoties. Un viņš piemājoja sava kunga, ēģiptieša, namā. Kad viņa īpašnieks redzēja, ka Tas Kungs bija ar viņu un ka visam, ko vien tas darīja, Tas Kungs lika viņa rokās labi izdoties, tad Jāzeps atrada labvēlību viņa acīs, viņam kalpodams, un viņš to iecēla par sava nama pārvaldnieku un ielika visu, kas tam bija, viņa rokās. Un no tā laika, kad viņš to bija iecēlis par pārvaldnieku savam namam un pār visu, kas tam bija, Tas Kungs Jāzepa dēļ svētīja ēģiptieša namu, un Tā Kunga svētība bija pār visu, kas tam piederēja gan namā, gan tīrumā. Viņš uzticēja visu, kas tam bija, Jāzepa rokām, un viņš nerūpējās pats ne par ko, izņemot par maizi, ko tas ēda. Bet Jāzeps bija skaists augumā un glīts izskatā.”
(1.Mozus 39:1-6).
Potifars, izpētot Jāzepa dzīvi, pārliecinājās par to, ka viņa namā nav neviena cita tik uzticama cilvēka, kāds bija Jāzeps, tālab arī Potifars iecēla Jāzepu par sava nama pārvaldnieku.Jāzeps ne tikai neaizbēga no sava kunga, bet vēl pavairoja visu, kas viņam piederēja.
Jāzeps bija labs pārvaldnieks.
Cilvēka spējām piemīt ļoti svarīga loma, bet tikai spējas nevarēs aizvest cilvēku tur, kur to spēj aizvest raksturs.Daudziem cilvēkiem nav problēmu ar spējām, – viņiem doti daudzi talanti un spējas. Tomēr, daudziem spējīgiem cilvēkiem pietrūkst rakstura, kurš atbilstu viņu talantiem un spējām.
Ir daudz talantīgu cilvēku, bet tiem nedrīkst uzticēt nopietnas lietas, jo tie biznesā uzvedas negodīgi. Ja tu esi cilvēks ar apšaubāmu raksturu, citiem cilvēkiem būs grūti tev uzticēties. Ja tev nevar uzticēties, tad tu pats sev atņem, laupi labvēlību.
Spējas var virzīt tevi uz priekšu tavā dzīvē, bet tikai raksturs spēs noturēt tevi vietā, kurā atrodies pašreiz. Daudzus šodien atlaiž no darba vai izslēdz no skolas, un ne jau tāpēc, ka viņi ir mazāk spējīgi par citiem, bet tāpēc, ka viņiem trūkst rakstura. Viņi ir vai nu nepastāvīgi, vai arī neuzticami, vai negodīgi biznesā, vai arī netur doto vārdu un nepilda savus solījumus.Raksturs – tā nav dāvana, bet izvēle. Ikviens cilvēks ir atbildīgs par sava rakstura attīstību un izveidi.
Jāzeps veidoja savu raksturu. Viņš neļāva dzīves apstākļiem ietekmēt viņa ticību Dievam un viņa attiecības ar cilvēkiem. Jāzeps kalpoja jebkuros apstākļos, – apstākļos, kad cilvēki izturējās pret viņu labi, un arī tad, kad tie izturējās slikti. Jāzeps bija pastāvīgs dievbijīgā raksturā.
Jāzepa raksturs atvēra viņam dzīves plašumus un, tieši raksturs, kļuva par instrumentu tam, lai tiktu atbrīvota labvēlība viņa dzīvē. Jāzeps baudīja labvēlību tur, kur tas likās neiespējami, turklāt, tā bija labvēlība, kā no Dieva puses, tā arī no cilvēku puses.Lai tavā dzīvē, Jēzus Kristus vārdā, arvien ir redzama Dieva labvēlība!Dieva mierā!
Mācītājs Rufus Adžiboije
