Veidojot uzticamus un neapstrīdamus pierādījumus!
Miers jums un žēlastība no mūsu Kunga Jēzus Kristus!
Šodien es vēlētos parunāt par tēmu, kura saucas „Veidojot uzticamus un neapstrīdamus pierādījumus!”
Daudzi cilvēki gaida, kad viņu dzīvēs notiks brīnums, un dažkārt šī gaidīšana ir gadiem ilga. Šodien es vēlos palīdzēt ieraudzīt to, ka mums nav jāgaida brīnuma atnākšana, bet mums pašiem ir jāveido šis brīnums. Jebkuru brīnumu, kuru cilvēks vēlas piedzīvot savā dzīvē, ir jāveido cilvēkam pašam. Iespējams, tas neatnāks uzreiz, bet tad, kad tu uzcelsi vajadzīgo (dabisko) platformu šim brīnumam, tas noteikti atnāks tavā dzīvē. Un tad, kad tas notiks, tev būs neapstrīdami pierādījumi tavai ticībai un paļāvībai uz Dievu.
Ja laikā, kad notiek pārdabiskās iejaukšanās process, tu neko nedarīsi dabiskajā līmenī, tu sāksi zaudēt!
Pasīvi gaidot brīnumu, daudzi cilvēki ir izputējuši un vīlušies dzīvē. Dievs šodien tev saka: „Negaidi tavu brīnumu, bet sāc to veidot!”
Kas ir pierādījums?
Kad es runāju par pierādījumu, runa ir par reāli jūtamu rezultātu. Pierādījums – tas ir neapstrīdams fizikāls rezultāts, kuru ģenerē atbilstoša rīcība.
Tam, lai būtu tamlīdzīgi acīmredzami ticības rezultāti vai pierādījumi, no mūsu puses ir nepieciešama radikāla rīcība.
Annas stāsts, kurš aprakstīts 1.Samuēla 1:6-26, ir grafiska ilustrācija tam, kā, ar konkrētu rīcību, var dzemdēt vai izveidot pierādījumus.
„Bet viņas sāncense to daudz apbēdināja, to kaitinādama, pat novezdama līdz dusmām viņas miesas neauglības dēļ, jo Tas Kungs bija aizslēdzis viņas klēpi. Un tā notika gadu no gada: tiklīdz viņa nogāja Tā Kunga namā, tā šī to kaitināja, ka viņa raudāja un neēda. Tad Elkana, viņas vīrs, tai sacīja: “Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir noskumusi? Vai es tev neesmu vairāk vērts nekā desmit dēli?” Un tad Anna cēlās, kad bija ēdusi un dzērusi Šīlo. Jo priesteris Ēlis sēdēja uz krēsla pie divi ieejas stabiem Tā Kunga svētnīcas priekšā. Un viņas dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti To Kungu un gauži raudāja. Tad viņa deva solījumu, sacīdama: “Kungs Cebaot! Ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkotu un ja Tu mani atcerētos un Tu arī neaizmirstu Savu kalponi, un piešķirtu Savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku Tam Kungam, un skujamais nazis nenāktu pār viņa galvu.” Kad nu viņa vēl ilgi lūdzās Tā Kunga priekšā, tad Ēlis sāka vērot tās muti, jo Anna runāja savā sirdī, tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama, tāpēc Ēlis noturēja viņu par iedzērušu. Un Ēlis tai sacīja: “Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstājas dzēriena skurbums!” Bet Anna atbildēja un sacīja: “Ak, nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu nedz vīnu, nedz reibinošu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā. Neturi savu kalponi par tik negodīgu sievu, jo es esmu tikai līdz šim vaļu ļāvusi savām lielajām bēdām un savas sirds skumjām.” Tad Ēlis atbildēja un sacīja: “Ej ar mieru, lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no Viņa lūgusi.” Un viņa sacīja: “Lai tava kalpone atrod labvēlību tavās acīs.” Un tad sieva aizgāja savu ceļu, un tā ēda, un viņas seja vairs neizskatījās tik noskumusi. Un tie cēlās agri no rīta, nometās zemē lūgšanās Tā Kunga priekšā un griezās atpakaļ un gāja uz savām mājām Rāmā. Un Elkana atzina savu sievu Annu, un Tas Kungs viņu pieminēja. Un pēc kāda laika Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņu vārdā Samuēls[A], jo viņa sacīja: “Es to esmu izlūgusies no Tā Kunga.” Un, kad viņas vīrs Elkana ar visu savu dzimtu nogāja kalnā, lai nestu Tam Kungam savu gadskārtējo kaujamo upuri un savu solījuma upuri, tad Anna negāja līdzi, bet sacīja savam vīram: “Kad puisītis būs atšķirts no krūts, tad es viņu uzvedīšu augšā, lai viņš parādās Tā Kunga priekšā un lai viņš tur paliek uz mūžu.” Un viņas vīrs Elkana tai sacīja: “Dari, kā tev labāk patīk; paliec arī šeit, līdz kamēr tu būsi viņu atšķīrusi. Ka tikai Tas Kungs piepildītu Savu vārdu!” Tā šī sieva palika mājās un zīdīja savu dēlu, tiekāms tā viņu atšķīra no krūts. Un, kad viņa bija to atšķīrusi, viņa veda to sev līdzi, arī trīs vēršus un ēfu miltu, un vienu ādas trauku ar vīnu, un noveda uz Šīlo Tā Kunga namā; bet puisēns bija vēl jauns. Tad tie nokāva vērsi un pieveda zēnu pie Ēļa. Un viņa sacīja: “Mans kungs, tik tiešām, ka tava dvēsele dzīvo, mans kungs! Es esmu tā pati sieva, kas šeit pie tevis stāvēja, lūgdama To Kungu.”
Kāda bija Annas situācija?
Gadiem ilgi Anna bija neauglīga sieviete, un viss izskatījās tā, it kā viņas situācija būtu bezcerīga. Bez šīs smagās nastas, Anna piedevām vēl pārdzīvoja arī to, ka viņas sāncense pastāvīgi viņu sāpināja ar vārdiem.
„Bet viņas sāncense to daudz apbēdināja, to kaitinādama, pat novezdama līdz dusmām viņas miesas neauglības dēļ, jo Tas Kungs bija aizslēdzis viņas klēpi.”(1.Samuēla 1:6).
Ļauj man tev teikt, ka katru reizi, kad kāds tevi sāpina, tas notiek tālab, ka tavs brīnums ir pavisam tuvu.
Anna savā situācijā piedzīvoja acīmredzamu Dieva iejaukšanos, un viņa prata savu sarūgtinājumu pārvērst brīnumā. Tas notika tālab, ka, gaidot savu brīnumu, viņa nebija pasīva. Anna pieņēma radikālus mērus. Rīt aplūkosim to, ko Anna darīja savā situācijā – pazemojuma un neauglības situācijā.
Tas Kungs lai jūs svētī šai dienā!
Mācītājs Rufus Adžiboije
