Lai mēs ar jums varētu parādīt vai demonstrēt Dievu, arī mums ir jāatrodas Tēvā vai pie Tēva krūts

Dārgie Dieva bērni, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mūsu Dievs ir Dzīvs, un Viņš vēlās, lai Viņa bērni iemantotu dzīvību caur Dieva vārda patiesību un būtu gatavi ikvienam labam darbam. Vakar mēs runājām par to, ka Jēzus parādīja Dievu divos veidos: Caur Savu dzīves veidu (raksturu) un caur Saviem darbiem (dāvanām). Arī mēs varam parādīt Dievu caur savu raksturu un darbiem. Mēs parādām Dievu savā miesā tad, ja ar Svētā Gara palīdzību attīstām sevī gara augli un vingrināmies Svētā Gara dāvanās. Galvenā šodienas vēstījuma doma ir tajā, ka parādīt Dievu var tikai tas cilvēks, kurš ir Tēvā vai pie Tēva krūts, jo tāds cilvēks pazīst Viņu. 
„Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:17-18).
 Bībeles tulkojumā krievu valodā …….Dēls, kas ir Tēva dzīlēs (Tēvā), Tas mums…..” Tikai Jēzus, Kurš atradās Tēvā, spēja demonstrēt Viņu cilvēkiem. Tātad, lai mēs ar jums varētu parādīt vai demonstrēt Dievu, arī mums ir jāatrodas Tēvā vai pie Tēva krūts. Tēvā – tas nozīmē atrasties tuvu Tēva sirdij vai pie Tēva krūts. 
„Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.”( Jāņa 13:23).
 „ Pie krūtīm” un „Tēvā”- šiem vārdiem ir viena sakne. Tālab tur, kur ir rakstīts „pie krūts” varētu rakstīt arī „Tēvā”. Un tātad, – Jēzus atradās tuvu klāt Tēva sirdij, tālab Viņš varēja mums demonstrēt Dievu. Patiesa Dieva atziņa nāk tikai no Tā, Kurš atrodas Tēvā, – no Jēzus. Dievs arī mūs aicina – ar savu dzīvi parādīt Dievu. Taču, lai tas notiktu, mums ir jāatrodas tuvu klāt Tēva sirdij, jāsēž pie Tēva krūts. Tas, kurš ir tuvu klāt Dievam, tas Dievu ir arī iepazinis. Man ir jābūt pārņemtam ar Dievu. Man ir jālīdzinās Dievam. Viss sākas ar vēlēšanos saprast – kas es esmu? Kā es varu parādīt Dievu? Lai to saprastu, man ir jāatrodas tuvu klāt Dievam. Jēzus atnāca uz šo zemi, parādīja mums Dievu un izdarīja visu nepieciešamo tam, lai mēs varētu būt Dieva tuvumā. Jēzus aizvāca visus šķēršļus, lai mēs varētu atrasties Tēvā, un tad parādīt Viņu cilvēkiem. 
„ Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu, un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni.” (Ebrejiem 10:19-22).
 
  • Jēzus deva pieeju pie Tēva caur Savām Asinīm. Ceļš ir vaļā!
 
“…. jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā.” (Efeziešiem 2:18).
 
  • Mums ir pieeja pie Tēva caur Svēto Garu.
 
„….kurā mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību.” (Efeziešiem 3:12).
 
  • Mums ir pieeja pie Tēva caur ticību Viņam.
 Tagad mums ir iedota pase vai atļauja atrasties Tēva klātbūtnē. Mēs jebkurā laikā varam nākt Viņa klātbūtnē ar uzdrīkstēšanos, drosmi un bez jebkādām bailēm. Tāda privilēģija ir dāvāta tikai atpirktajiem Dieva bērniem, kuri tic Jēzum Kristum. Kādam nolūkam mums ir dāvāta šī privilēģija? Tālab, lai mēs līdzīgi Jēzum varētu atklāt vai parādīt Dievu tiem cilvēkiem, kuri vēl nav iepazinuši Viņu. Lai Jēzus, Kurš dzīvo mūsos, varētu pieaugt un piepildīt mūs, mums pastāvīgi ir jānāk Dieva klātbūtnē.  Turpināsim rīt! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Pestīšanas cerība II

    Ābrahāma piemērs mums šodien ir kā modelis tam, kā mums jādzīvo šajā pasaulē, un vēl – tas palīdz mums izprast pestīšanas cerības lomu pēdējo laiku kaujā.Tālab, ka Ābrahāmam bija pestīšanas cerība, viņš ne pie kā neturējās šajā pasaulē un neļāva bagātības valdzinājumam traucēt viņa attiecībām ar Dievu.Ja tev ir pestīšanas cerība, tad dotajā brīdī tev ir viegli staigāt ticībā, un neatkarīgi no tā, kas tev ir vai kā tev nav, – tev ir viegli priecāties jau šobrīd.
  • Jo vairāk mēs sadarbosimies ar Dievu, jo vairāk mēs redzēsim piepildāmies pravietojumus

    Jo vairāk mēs sadarbosimies ar Dievu, jo vairāk mēs redzēsim piepildāmies pravietojumus. Tad, kad Gideons devās turp, kur Tā Kunga Eņģelis viņam lika, viņš kļuva par liecinieku neticamiem Dieva brīnumiem. Sadarbība ar Dievu ved uz Viņa pravietisko plānu piepildīšanos.
  • Pavairošanas likums

    Ja mūsu rīcībā ir sēkla un mēs to iedēstām pareizā augsnē, tad mēs noteikti sagaidīsim ražu. Sēkla noteikti izaugs. Iesētā sēkla visupirms dod zelmeni, tad – vārpu, un tikai pēc tam – graudus vārpā. Pieaugums, izaugsme – tas vienmēr ir process. Lai ieraudzītu pieaugumu un izaugsmi, mēs nevaram apiet šo procesu. Savukārt, no savas puses mums jādara tas, kas mums jādara. Visupirms mums jāsaprot, ka, lai mēs sagaidītu pieaugumu savā dzīvē, iesākumā jābūt sēklai. Atcerieties, ka jums šai brīdī šī sēkla jau ir. Ja vēlaties redzēt pieaugumu un izaugsmi kādā no savas dzīves sfērām, jums jāzina, ka jums jau ir sēkla no Dieva.
  • Ciešanas kā disciplīnas mērs

    Viens no iemesliem kāpēc Dievs pieļauj ciešanas Savu bērnu dzīvēs ir, lai pievērstu mūsu uzmanību Sev, lai mainītu un disciplinētu mūs. Mēs zinām, ka Dievs būtībā maina mūs pēc Sava vārda . „ Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. ”(2.Timot.3;16-17).
  • Jo vairāk mēs sadarbosimies ar Dievu, jo vairāk mēs redzēsim piepildāmies pravietojumus!

    Kas ir kustība? Tā ir tad, kad cilvēki, acīmredzamo pārmaiņu dēļ, kas sākušas notikt ar viņiem un caur viņiem, vairs nevar palikt vienaldzīgi attiecībā pret Dievu. Šodien cilvēki dzīvo iegrimuši savās problēmās un savā pasaulē, tā, it kā Dievs vispār neeksistētu. Viņi turpina izmantot savā vārdu krājumā reliģiozas dežūrfrāzes – „nedod Dievs”, „paldies Dievam”, bet sirdī – Dievs viņiem ir ļoti tālu. Tas viss ir tikai tāpēc, ka viņi vēl nav pieskārušies patiesajam Dievam, Kurš ir gādīgs Tēvs. Viņi vēl nav piedzīvojuši Viņa spēku un Dievu – kā Visuvareno brīnumu Radītāju.
  • Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

    Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.