Lai mēs ar jums varētu parādīt vai demonstrēt Dievu, arī mums ir jāatrodas Tēvā vai pie Tēva krūts

Dārgie Dieva bērni, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mūsu Dievs ir Dzīvs, un Viņš vēlās, lai Viņa bērni iemantotu dzīvību caur Dieva vārda patiesību un būtu gatavi ikvienam labam darbam. Vakar mēs runājām par to, ka Jēzus parādīja Dievu divos veidos: Caur Savu dzīves veidu (raksturu) un caur Saviem darbiem (dāvanām). Arī mēs varam parādīt Dievu caur savu raksturu un darbiem. Mēs parādām Dievu savā miesā tad, ja ar Svētā Gara palīdzību attīstām sevī gara augli un vingrināmies Svētā Gara dāvanās. Galvenā šodienas vēstījuma doma ir tajā, ka parādīt Dievu var tikai tas cilvēks, kurš ir Tēvā vai pie Tēva krūts, jo tāds cilvēks pazīst Viņu. 
„Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:17-18).
 Bībeles tulkojumā krievu valodā …….Dēls, kas ir Tēva dzīlēs (Tēvā), Tas mums…..” Tikai Jēzus, Kurš atradās Tēvā, spēja demonstrēt Viņu cilvēkiem. Tātad, lai mēs ar jums varētu parādīt vai demonstrēt Dievu, arī mums ir jāatrodas Tēvā vai pie Tēva krūts. Tēvā – tas nozīmē atrasties tuvu Tēva sirdij vai pie Tēva krūts. 
„Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.”( Jāņa 13:23).
 „ Pie krūtīm” un „Tēvā”- šiem vārdiem ir viena sakne. Tālab tur, kur ir rakstīts „pie krūts” varētu rakstīt arī „Tēvā”. Un tātad, – Jēzus atradās tuvu klāt Tēva sirdij, tālab Viņš varēja mums demonstrēt Dievu. Patiesa Dieva atziņa nāk tikai no Tā, Kurš atrodas Tēvā, – no Jēzus. Dievs arī mūs aicina – ar savu dzīvi parādīt Dievu. Taču, lai tas notiktu, mums ir jāatrodas tuvu klāt Tēva sirdij, jāsēž pie Tēva krūts. Tas, kurš ir tuvu klāt Dievam, tas Dievu ir arī iepazinis. Man ir jābūt pārņemtam ar Dievu. Man ir jālīdzinās Dievam. Viss sākas ar vēlēšanos saprast – kas es esmu? Kā es varu parādīt Dievu? Lai to saprastu, man ir jāatrodas tuvu klāt Dievam. Jēzus atnāca uz šo zemi, parādīja mums Dievu un izdarīja visu nepieciešamo tam, lai mēs varētu būt Dieva tuvumā. Jēzus aizvāca visus šķēršļus, lai mēs varētu atrasties Tēvā, un tad parādīt Viņu cilvēkiem. 
„ Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu, un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni.” (Ebrejiem 10:19-22).
 
  • Jēzus deva pieeju pie Tēva caur Savām Asinīm. Ceļš ir vaļā!
 
“…. jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā.” (Efeziešiem 2:18).
 
  • Mums ir pieeja pie Tēva caur Svēto Garu.
 
„….kurā mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību.” (Efeziešiem 3:12).
 
  • Mums ir pieeja pie Tēva caur ticību Viņam.
 Tagad mums ir iedota pase vai atļauja atrasties Tēva klātbūtnē. Mēs jebkurā laikā varam nākt Viņa klātbūtnē ar uzdrīkstēšanos, drosmi un bez jebkādām bailēm. Tāda privilēģija ir dāvāta tikai atpirktajiem Dieva bērniem, kuri tic Jēzum Kristum. Kādam nolūkam mums ir dāvāta šī privilēģija? Tālab, lai mēs līdzīgi Jēzum varētu atklāt vai parādīt Dievu tiem cilvēkiem, kuri vēl nav iepazinuši Viņu. Lai Jēzus, Kurš dzīvo mūsos, varētu pieaugt un piepildīt mūs, mums pastāvīgi ir jānāk Dieva klātbūtnē.  Turpināsim rīt! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ko nozīmē atskaitīšanās kāda priekšā

    Tātad, mums ir jāatskaitās vienam otra priekšā tāpēc, lai mēs būtu veseli ticīgie. Mēs nevaram dzīvot kā vientuļa sala un būt neatkarīgi no citiem brāļiem un māsām Kristū.Mēs esam aicināti staigāt ne tikai Dieva priekšā, bet arī citu ticīgo priekšā.
  • Dievs radīja pasauli, kuru pārvalda dabiski likumi

    Bet, ja tu pastāvīgi paēdini savu prātu ar Dieva patiesību, tad Dievs saka, ka tev būs miers un dzīvība. Lielāko daļu no traģēdijām, kuras šodien ir pasaulē varētu samazināt līdz minimumam, ja cilvēki atjaunotu savu prātu ar Dieva Vārdu un sadraudzībā ar Dievu paēdinātu savu garu. Dieva Vārds – tas ir likums. Kad mēs cienām šo likumu un katru dienu nākam pie Dieva ar lūgšanas un Viņa Vārda lasīšanas starpniecību, tad Dievs mūs piepilda ar varenu mieru un dod mums dzīvi ar pārpilnību.„Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jāņa ev. 5: 39-40).
  • Ne mans prāts, bet Tavs prāts lai notiek!

    „Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”(Jāņa 8:12).Pats Jēzus mūs aicina uz to, lai mācāmies no Viņa, un tad mēs atradīsim mieru savai dvēselei un atbrīvosimies no ikkatras nastas, kas mūs nospiež.
  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? II

    Apskatīsim to, kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas.3.„….drošu sirdi runāja Dieva vārdus”. Mācekļi drosmīgi un ar uzdrīkstēšanos sāka runāt Dieva Vārdu.Arī līdz tam viņi bija runājuši Dieva Vārdus, bet, pateicoties tam, ka lūgšana bija kļuvusi par viņu dzīves prioritāti, Jēzus mācekļi sāka to darīt ar lielāku drosmi, uzdrīkstēšanos. Tad, kad lūgšana kļūs par mūsu dzīves prioritāti, Dievs piepildīs mūsu sirdi ar uzdrīkstēšanos un drosmi.
  • Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

    Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.
  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums II

    Bībele saka, ka ticība nāk no sludināšanas, bet sludināšana – no Dieva Vārda. Ja es jūtu, ka mana lūgšana – nav līmenī, kas man būtu jādara? Varbūt, ka ir jālasa grāmata par uzplaukumu vai dziedināšanu, vai jāklausās svētruna par atbrīvošanu un dzīves lāstu sagraušanu, vai jāsaka: „Sātans un viņa nešķīstie spēki ir vainīgi tajā, ka mana lūgšanu dzīve nav līmenī. Tie ir viņi, kas man traucē.” Par visu, kas notiek dzīvē, cilvēki bieži vaino sātanu. Kad es dzirdu svētrunas, kurās tiek pastāvīgi runāts par sātanu vai ļaunajiem gariem, es domāju, par ko tad mēs sludinām, kuru mēs pagodinām? Lasiet Evaņģēliju un tur jūs ieraudzīsiet, ka Jēzus ļoti īsi teica sātanam: „Izej no viņa”, un gāja tālāk. Sātans nav vainīgs tajā, ka tu nelūdz.