Lai mēs ar jums varētu parādīt vai demonstrēt Dievu, arī mums ir jāatrodas Tēvā vai pie Tēva krūts

Dārgie Dieva bērni, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mūsu Dievs ir Dzīvs, un Viņš vēlās, lai Viņa bērni iemantotu dzīvību caur Dieva vārda patiesību un būtu gatavi ikvienam labam darbam. Vakar mēs runājām par to, ka Jēzus parādīja Dievu divos veidos: Caur Savu dzīves veidu (raksturu) un caur Saviem darbiem (dāvanām). Arī mēs varam parādīt Dievu caur savu raksturu un darbiem. Mēs parādām Dievu savā miesā tad, ja ar Svētā Gara palīdzību attīstām sevī gara augli un vingrināmies Svētā Gara dāvanās. Galvenā šodienas vēstījuma doma ir tajā, ka parādīt Dievu var tikai tas cilvēks, kurš ir Tēvā vai pie Tēva krūts, jo tāds cilvēks pazīst Viņu. 
„Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:17-18).
 Bībeles tulkojumā krievu valodā …….Dēls, kas ir Tēva dzīlēs (Tēvā), Tas mums…..” Tikai Jēzus, Kurš atradās Tēvā, spēja demonstrēt Viņu cilvēkiem. Tātad, lai mēs ar jums varētu parādīt vai demonstrēt Dievu, arī mums ir jāatrodas Tēvā vai pie Tēva krūts. Tēvā – tas nozīmē atrasties tuvu Tēva sirdij vai pie Tēva krūts. 
„Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.”( Jāņa 13:23).
 „ Pie krūtīm” un „Tēvā”- šiem vārdiem ir viena sakne. Tālab tur, kur ir rakstīts „pie krūts” varētu rakstīt arī „Tēvā”. Un tātad, – Jēzus atradās tuvu klāt Tēva sirdij, tālab Viņš varēja mums demonstrēt Dievu. Patiesa Dieva atziņa nāk tikai no Tā, Kurš atrodas Tēvā, – no Jēzus. Dievs arī mūs aicina – ar savu dzīvi parādīt Dievu. Taču, lai tas notiktu, mums ir jāatrodas tuvu klāt Tēva sirdij, jāsēž pie Tēva krūts. Tas, kurš ir tuvu klāt Dievam, tas Dievu ir arī iepazinis. Man ir jābūt pārņemtam ar Dievu. Man ir jālīdzinās Dievam. Viss sākas ar vēlēšanos saprast – kas es esmu? Kā es varu parādīt Dievu? Lai to saprastu, man ir jāatrodas tuvu klāt Dievam. Jēzus atnāca uz šo zemi, parādīja mums Dievu un izdarīja visu nepieciešamo tam, lai mēs varētu būt Dieva tuvumā. Jēzus aizvāca visus šķēršļus, lai mēs varētu atrasties Tēvā, un tad parādīt Viņu cilvēkiem. 
„ Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu, un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni.” (Ebrejiem 10:19-22).
 
  • Jēzus deva pieeju pie Tēva caur Savām Asinīm. Ceļš ir vaļā!
 
“…. jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā.” (Efeziešiem 2:18).
 
  • Mums ir pieeja pie Tēva caur Svēto Garu.
 
„….kurā mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību.” (Efeziešiem 3:12).
 
  • Mums ir pieeja pie Tēva caur ticību Viņam.
 Tagad mums ir iedota pase vai atļauja atrasties Tēva klātbūtnē. Mēs jebkurā laikā varam nākt Viņa klātbūtnē ar uzdrīkstēšanos, drosmi un bez jebkādām bailēm. Tāda privilēģija ir dāvāta tikai atpirktajiem Dieva bērniem, kuri tic Jēzum Kristum. Kādam nolūkam mums ir dāvāta šī privilēģija? Tālab, lai mēs līdzīgi Jēzum varētu atklāt vai parādīt Dievu tiem cilvēkiem, kuri vēl nav iepazinuši Viņu. Lai Jēzus, Kurš dzīvo mūsos, varētu pieaugt un piepildīt mūs, mums pastāvīgi ir jānāk Dieva klātbūtnē.  Turpināsim rīt! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ciešanas kā disciplīnas mērs II

    Mans pienākums un atbildība kā ticīgam cilvēkam ir dzīvot pienācīgu dzīvi un staigāt paklausībā Dieva priekšā. Ja es kļūstu nepaklausīgs, tad Bībele saka, ka mans Debesu Tēvs pārmācīs un sodīs mani. Sodīt – nozīmē pārmācīt, lai morāli pilnveidotu. Lūk, ko Bībele saka: „Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atkl.3:19)
  • Ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu

    Ar skaļo gavilēšanu nepaklausīgie izraēlieši tikai pasliktināja savu problēmu. Tas veicināja to, ka viņu ienaidnieki mobilizēja visus savus spēkus cīņai pret israēliešiem. Ticība – tās nav emocijas.Ticība – tā ir paklausība Dieva balsij un vārdam.Ticība – tā ir rīcība, kas balstīta uz paklausību un Dieva pavēlēm.Ticība – tā ir pozitīva atsaucība uz Dieva norādījumiem.Ticība – tā ir staigāšana vienā komandā ar Dievu.
  • Pārmaiņas caur kalpošanu

    Daudzi cilvēki bieži vien nesaprot pašu ticības būtību. Ticība atnes cilvēka dzīvē progresu. Cilvēks, kurš tic Dievam un dzīvo ticībā, nekad nedegradēsies, bet taisni otrādi, viņš progresēs un ies dzīvē uz priekšu. Jebkura dzīves progresa pamatā ir ticība, jo tieši ticība paceļ un maina cilvēku uz labo pusi. Vai jūs savā dzīvē pamanat acīmredzamas pārmaiņas no tā brīža, kad jūs noticējāt Dievam? Ja nē, tad tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar jūsu ticību.
  • Kāpēc cilvēki izvairās atskaitīties citu priekšā?

    1. Bailes tikt atstumtam. Daudzi baidās no tā, ka tad, ja kāds zinās par viņiem visu patiesību, tad viņus sāks atstumt vai arī nonicināt(ignorēt). Bībeliskā atskaites sistēma – tā ir Kristus likuma izpilde, saskaņā ar kuru, ticīgie ar pazemīgu garu izrāda rūpes cits par citu.„Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.”(Galatiešiem 6:1-2).
  • Mūs apgāna tikai tas, kas iziet no mūsu sirds III

    Savu attieksmi pret Dievu mēs paužam caur mīlestību, prieku un mieru.Savu attieksmi pret citiem cilvēkiem mēs paužam caur pacietību, laipnību, labprātību vai žēlsirdību.Savu attieksmi pret sevi mēs paužam caur ticību, lēnprātību un atturību.
  • Grēku nožēlas gudrība II

    Dāvids runā par tām acīmredzamajām priekšrocībām, kuras ienāk cilvēka dzīvē pēc grēku nožēlas.1.Pārdabiska brīvība no vainas apziņas un nosodījuma. « Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.» (Ps.32:5). Pēc mūsu atzīšanās grēkos, Dievs tūlīt piedod mums mūsu grēku vainu. Kad mūsu sirds mūs tiesā, kad mēs atrodamies zem vainas apziņas, mūsu grēku smaguma dēļ, tad tādā stāvoklī mums ir ļoti grūti iet un ar uzdrīktēšanos pielūgt Dievu. Vainas apziņa atņem mums drosmi. Tāpēc, lai atbrīvotos no vainas apziņas, mums ir nepieciešams atzīties savos grēkos.