Līdzcietības spēks II

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Vakar mēs runājām par līdzcietības svarīgumu un spēku. Mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams attīstīt savā sirdī žēlsirdību un līdzcietību, jo tikai ar tādu sirdi mēs spēsim, izpatīkot Dievam, kalpot cilvēkiem. Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.    
Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).
  Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos. Uz farizeju jautājumu Jēzus atbildēja:  
„Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12).
  Jēzus atbildēja, ka drīkst darīt labu, drīkst dziedināt arī sestdienā, – ja vien tavā sirdī ir līdzcietība. Var doties pat uz zemes malu, pārkāpjot vispārpieņemtās cilvēciskās normas vai noteikumus, ar nolūku, lai izglābtu cilvēka dzīvību. Ja tavā sirdī ir kaut nedaudz līdzcietības, tad tu nedomāsi par to, ko par tevi domās vai teiks citi cilvēki, vai arī par to, kas tev ir vai kā tev nav, – tu vienkārši būsi pārņemts ar domu par to, kā izglābt cilvēku, kurš iet bojā. Tieši līdzcietība lika Jēzum dziedināt slimo cilvēku.    
„Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra.”(Mateja 12:13).
  Pēc tam, kad Jēzus paveica šo brīnumu, farizeji sāka apspriesties un meklēt to, kā Viņu nogalināt. Jēzus par to uzzināja un aizgāja, bet tauta Viņam sekoja. Jēzus dziedināja arī šos cilvēkus. Mēs redzam Dievu, Kurš līdzcietību liek augstāk par visu. Un Dievs mums kā Draudzei saka, lai mēs liekam līdzcietību augstāk par visu citu. Ja mūs vadīs līdzcietība pret cilvēkiem un vēlēšanās viņus glābt, tad mums būs lielāki rezultāti, vairāk veiksmes, tad, neatkarīgi no tā, kā mums, saistībā ar mūsu sagatavotību, vēl nepietiek, – mēs nestāvēsim uz vietas, bet virzīsimies uz priekšu. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav jāsagatavo sevi un nav jāattīstās. Tieši līdzcietība, ar nolūku, lai varētu labāk kalpot citiem ļaudīm, mudina cilvēku vēl vairāk sevi pilnveidot. Tomēr, mūsu nepilnīgums nedrīkst mūs apturēt! Kamēr mēs domājam, spriedelējam, mēs zaudējam laiku, bet cilvēki iet bojā. Jebkurā darbā ļoti svarīgs ir ātrums. Visu, ko tu vari darīt, dari šodien un tūlīt. Esiet svētīti! Dieva mierā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kādas bija Dieva žēlastības un labvēlības izpausmes attiecībā pret Israēla tautu

    Apsardzība zem Dieva slavas mākoņa. „Un Dieva eņģelis, kas bija gājis Israēla pulkam pa priekšu, cēlās un nostājās aiz viņiem; arī mākoņu stabs, kas bija viņu priekšā, cēlās un nostājās aiz viņiem.”(2.Mozus 14:19).
  • Kā mēs varam saņemt piedošanu no Dieva

    Dievs piedod mums mūsu grēkus pamatojoties uz Jēzus Kristus upuri. Tomēr, vispirms mums ir jāatzīstas Viņa priekšā savos grēkos, jāizsūdz savi grēki un jānožēlo tie.„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”(1.Jāņa 1:9).
  • Pastāv trīs ticīgo tipi: novērotāji, patērētāji un kalpotāji! II

    Trešais ticīgo tips – tie ir kalpotāji. Kalpotāji – tie ir tie, kuri dod. Svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Mums vienmēr ir patīkamāk saņemt, taču, ja mēs gribam rast svētlaimi(gandarījumu), tad mums ir jāmeklē iespēja atdot no sevis.Jēzus runāja par to, ka dzīvā ūdens straumes(upes) tecēs no to miesām, kuri tic Viņam:„Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc, ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.”(Jāņa7:38-39).
  • Kas ir izrāviens? II

    Izrāviens maina cilvēka statusu un stāvokli. Šodien, es vēlos, lai jūs vērstu uzmanību uz to, ka šajā stāstā izrāvienu saņēma ne tikai tizlais vīrs, bet arī apustuļi – Pēteris un Jānis. Ne tikai tizlajiem ir vajadzīgs izrāviens. Katram cilvēkam ir vajadzīgs izrāviens!Tajā pašā laikā, kad tizlais vīrs saņēma savu izrāvienu, arī apustuļi Pēteris un Jānis saņēma savu izrāvienu, jo brīnumi, kuri nekad agrāk viņu kalpošanā nebija fiksēti, notika tieši tajā dienā. No tā laika, dažāda veida brīnumi, viņu dzīvē un kalpošanā nekad nebeidzās. Pat ēna no garāmejošā Pētera, sāka dziedināt slimos. Iedomājieties, kas ar jums notiks, kad jūs sāksiet piedzīvot pastāvīgu izrāvienu katrā, savas dzīves sfērā.
  • Dzīves mērķa meklēšana

    Daudzi cilvēki uzdod sev jautājumu par to, kāpēc savā iekšienē viņi izjūt tukšumu. Daudzi cilvēki turpina savā dzīvē iet pa nepareizo ceļu, un tas notiek dienu pēc dienas.Tieši tālab, daudziem nav ne mērķa sajūtas, ne motivācijas turpināt savu ceļu. Daudzi vispār nesaprot, kāpēc viņi dzīvo, un vai vispār ir vērts dzīvot. Tas viss notiek tālab, ka cilvēkam nav noteikta dzīves mērķa. Mērķa neesamība bieži vien noved pie tādām lietām, kā vardarbība, visa veida ļaunums, vilšanās, tukšums sirdī, izmisums, bezcerība, apātija, dusmas un daudzām citām līdzīgām lietām. Tas viss var notikt ar cilvēku, kuram nav mērķa savai dzīvei. Bet, paldies Dievam par to, ka Bībele neklusē par tik svarīgu tēmu, kā cilvēka dzīves mērķis. Tāpēc, mēs vērsīsimies pie Svētajiem Rakstiem, un konkrēti pie grāmatas Salamans Mācītājs.
  • Vai dotajā brīdī lūgšana ir prioritāte tavā dzīvē?

    Ko tas nozīmē, – padarīt kaut ko par prioritāti savā dzīvē? Aplūkosim to no praktiskā viedokļa. Ikdienā katram no mums ir ļoti daudz darīšanu, un šīs darīšanas prasa laiku. Katram no mums ir 24 stundas, bet darbi prasa – 72stundas. Lai visu paveiktu, tev ir nepieciešamas 72 stundas, bet tavā rīcība ir tikai 24. Padarīt kaut ko par savu prioritāti, – tas nozīmē, organizēt savus darbus tā, lai priekšroka tiktu dota galveno darbu veikšanai, to, kuri nevar gaidīt un kurus nedrīkst nepadarīt.