Līdzcietības spēks II

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Vakar mēs runājām par līdzcietības svarīgumu un spēku. Mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams attīstīt savā sirdī žēlsirdību un līdzcietību, jo tikai ar tādu sirdi mēs spēsim, izpatīkot Dievam, kalpot cilvēkiem. Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.    
Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).
  Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos. Uz farizeju jautājumu Jēzus atbildēja:  
„Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12).
  Jēzus atbildēja, ka drīkst darīt labu, drīkst dziedināt arī sestdienā, – ja vien tavā sirdī ir līdzcietība. Var doties pat uz zemes malu, pārkāpjot vispārpieņemtās cilvēciskās normas vai noteikumus, ar nolūku, lai izglābtu cilvēka dzīvību. Ja tavā sirdī ir kaut nedaudz līdzcietības, tad tu nedomāsi par to, ko par tevi domās vai teiks citi cilvēki, vai arī par to, kas tev ir vai kā tev nav, – tu vienkārši būsi pārņemts ar domu par to, kā izglābt cilvēku, kurš iet bojā. Tieši līdzcietība lika Jēzum dziedināt slimo cilvēku.    
„Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra.”(Mateja 12:13).
  Pēc tam, kad Jēzus paveica šo brīnumu, farizeji sāka apspriesties un meklēt to, kā Viņu nogalināt. Jēzus par to uzzināja un aizgāja, bet tauta Viņam sekoja. Jēzus dziedināja arī šos cilvēkus. Mēs redzam Dievu, Kurš līdzcietību liek augstāk par visu. Un Dievs mums kā Draudzei saka, lai mēs liekam līdzcietību augstāk par visu citu. Ja mūs vadīs līdzcietība pret cilvēkiem un vēlēšanās viņus glābt, tad mums būs lielāki rezultāti, vairāk veiksmes, tad, neatkarīgi no tā, kā mums, saistībā ar mūsu sagatavotību, vēl nepietiek, – mēs nestāvēsim uz vietas, bet virzīsimies uz priekšu. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav jāsagatavo sevi un nav jāattīstās. Tieši līdzcietība, ar nolūku, lai varētu labāk kalpot citiem ļaudīm, mudina cilvēku vēl vairāk sevi pilnveidot. Tomēr, mūsu nepilnīgums nedrīkst mūs apturēt! Kamēr mēs domājam, spriedelējam, mēs zaudējam laiku, bet cilvēki iet bojā. Jebkurā darbā ļoti svarīgs ir ātrums. Visu, ko tu vari darīt, dari šodien un tūlīt. Esiet svētīti! Dieva mierā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Lai jūs varētu baudīt Dieva labvēlību, jums jāattīsta sevī Dievišķais raksturs

    Mums jau ir skaidrs, kādu lomu, Dieva labvēlības atbrīvošanā cilvēka dzīvē, spēlē sēšanas un pļaušanas likums, kā arī pateicība. Noslēgumā, vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka cilvēka raksturs var vai nu paātrināt, vai kavēt labvēlības darbību cilvēka dzīvē.Lai staigātu labvēlībā, gan Dieva, gan cilvēku priekšā, nepieciešams kļūt par cilvēku ar Dievišķu raksturu. Jāzeps, par kuru mēs tik daudz runājām, bija cilvēks ar Dievišķu raksturu. Viņš bija dievbijīgs un Dievu mīlošs cilvēks. Jāzeps bija godīgs un uzticams cilvēks, tāds, kura teiktajam vārdam varēja uzticēties. Tieši tāpēc, Potifars uzticēja viņam visu savu īpašumu un pat nepieļāva domu, ka tas varētu aizbēgt no viņa vai nodot viņu.
  • Ko tu dari ar savu potenciālu?

    alants ir gandrīz tas pats, kas potenciāls. Līdzība par talantiem ir tas pats, kas līdzība par potenciālu. Potenciāls ir kaut kas tāds, kas pagaidām vēl ir nepilnīgs un to ir iespējams attīstīt un padarīt pilnīgu. Potenciāls sākotnēji ir neredzams, bet tas tik un tā ir. Lai potenciālu pārvērstu realitātē, tas ir jāattīsta. Pateicoties ieliktajam potenciālam, tu vari nomainīt to stāvokli, kurā tu atrodies šobrīd. Tev ir sākums un viss nepieciešamais priekš tā, lai tavs šīs dienas stāvoklis mainītos. Tā iemesla pēc ir nepieciešams attīstīt potenciālu un novest to līdz pilnībai.
  • Mūsu augstākais aicinājums – parādīt (demonstrēt) Dievu savā miesā II

    Jēzus dzīvo manā miesā, tālab, man ir jādemonstrē šī dzīve citiem. Jēzus nedemonstrēja Sevi, bet demonstrēja Tēvu un darīja Viņa gribu. Dievs Savā vārdā saka, ka to, kurš pagodinās Viņu, to arī Viņš pagodinās. Neviens nevarēs salauzt vai pazemot cilvēku, kuru nostiprina un paaugstina Dievs.„ Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās. Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.” (2.Korintiešiem 2:14-15).
  • Kad Dievs pēdējoreiz runāja uz tevi?

    Tu lasi Dieva Vārdu, un tu dzirdi Dieva balsi, un Svētais Gars saka tev. Dievam priekš mums ir plāns. Ja mēs dzīvojam šajā plānā, mums ir dzīvība ar pārpilnību. Bet, ja mēs neatrodamies Dieva plānā, mēs nespēsim baudīt šo dzīvību. Ārpus Dieva plāna nav īstas dzīvības. Mēs vēlamies dzīvot Dieva plānā, bet Dievs cilvēkam šo plānu atklāj caur Dieva Vārdu un Svēto Garu.
  • Mūsu redzējums nosaka to, par ko kļūstam III

    Dievs vēlas, lai mēs sadarbojamies ar Viņu. Mūsu nākotne – tā ir brīnišķīga nākotne, spilgta nākotne. Taču, lai šī nākotne kļūtu par mūsu dzīves realitāti, mums pie tās jāstrādā kopā ar Dievu. Iespējas, šodien tu pats savās acīs izskaties sīks, bet Dievs vēlas dot tev brīnišķīgu nākotni. Dievs no Savas puses, saistībā ar to, kādai jābūt mūsu nākotnei, neatstāj mūs bez redzējuma. Šim nolūkam Viņš mums devis Svēto Garu. Viena no lietām, ko Svētais Gars izdara, – Viņš dod atklāsmi par to nākotni, kāda mums sagatavota no Dieva.
  • Kā tad Jēzus panāca Dieva klātbūtni Savā dzīvē? II

    „Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.” (Lūkas 11:1).Mācekļi saprata, ka Dieva klātbūtne Jēzus dzīvē ir cieši saistīta ar Viņa spēju lūgt, un viņi nolēma vairs nevērot viņu. Viņi saprata, ka paši ir spējīgi ieiet šai klātbūtnē, tāpēc arī lūdza par to Jēzu.