Līdzcietības spēks II

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Vakar mēs runājām par līdzcietības svarīgumu un spēku. Mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams attīstīt savā sirdī žēlsirdību un līdzcietību, jo tikai ar tādu sirdi mēs spēsim, izpatīkot Dievam, kalpot cilvēkiem. Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.    
Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).
  Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos. Uz farizeju jautājumu Jēzus atbildēja:  
„Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12).
  Jēzus atbildēja, ka drīkst darīt labu, drīkst dziedināt arī sestdienā, – ja vien tavā sirdī ir līdzcietība. Var doties pat uz zemes malu, pārkāpjot vispārpieņemtās cilvēciskās normas vai noteikumus, ar nolūku, lai izglābtu cilvēka dzīvību. Ja tavā sirdī ir kaut nedaudz līdzcietības, tad tu nedomāsi par to, ko par tevi domās vai teiks citi cilvēki, vai arī par to, kas tev ir vai kā tev nav, – tu vienkārši būsi pārņemts ar domu par to, kā izglābt cilvēku, kurš iet bojā. Tieši līdzcietība lika Jēzum dziedināt slimo cilvēku.    
„Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra.”(Mateja 12:13).
  Pēc tam, kad Jēzus paveica šo brīnumu, farizeji sāka apspriesties un meklēt to, kā Viņu nogalināt. Jēzus par to uzzināja un aizgāja, bet tauta Viņam sekoja. Jēzus dziedināja arī šos cilvēkus. Mēs redzam Dievu, Kurš līdzcietību liek augstāk par visu. Un Dievs mums kā Draudzei saka, lai mēs liekam līdzcietību augstāk par visu citu. Ja mūs vadīs līdzcietība pret cilvēkiem un vēlēšanās viņus glābt, tad mums būs lielāki rezultāti, vairāk veiksmes, tad, neatkarīgi no tā, kā mums, saistībā ar mūsu sagatavotību, vēl nepietiek, – mēs nestāvēsim uz vietas, bet virzīsimies uz priekšu. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav jāsagatavo sevi un nav jāattīstās. Tieši līdzcietība, ar nolūku, lai varētu labāk kalpot citiem ļaudīm, mudina cilvēku vēl vairāk sevi pilnveidot. Tomēr, mūsu nepilnīgums nedrīkst mūs apturēt! Kamēr mēs domājam, spriedelējam, mēs zaudējam laiku, bet cilvēki iet bojā. Jebkurā darbā ļoti svarīgs ir ātrums. Visu, ko tu vari darīt, dari šodien un tūlīt. Esiet svētīti! Dieva mierā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Jēzus un Dieva griba

    Jēzus ir kā modelis vai piemērs mums it visā. Viņš ir mūsu ticības Autors, Iesācējs un Piepildītājs. Tālab, Jēzus ir atstājis mums piemēru, – lai mēs varētu sekot Viņa pēdās.„Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.”(1.Pētera 2:21).Jau pašā savas zemes dzīves sākumā Jēzus Savā sirdī skaidri apjauta un saprata Savu mērķi. Savā Garā Jēzus kvēloja neparastā dedzībā darboties Sava Debesu Tēva biznesā( darbā).
  • Dievs skatās uz to, ko mēs darām ar to, ko Viņš mums jau ir atklājis

    Mēs runājam par to, cik svarīgi ir iepazīt un piepildīt Dieva gribu. Vakar mēs runājām par to, ka Dievs atklāj mums Savu plānu un Savus nodomus pakāpeniski, atkarībā no tā vai tādā mērā, kā mēs sasniedzam briedumu un kļūstam spējīgi pieņemt no Viņa rokas to, ko Viņš mums ir sagatavojis. Vēl mēs runājām par to, ka Dievs atklāj Savu gribu tiem, kuriem ir tuvas attiecības ar Viņu, tiem, kuri meklē Viņa gribu, un kuri ir gatavi piepildīt Viņa gribu. Dievs skatās uz to, ko mēs darām ar to, ko Viņš mums jau ir atklājis, un tikai tad mums tiks atklāta nākamā Dieva plāna daļa mūsu dzīvei.
  • Mums ir ļoti svarīgi apstāties jebkādā savā darbībā un nodoties vientulībai ar Tēvu

    „Un no turienes cēlies Viņš nogāja uz Tiras robežām. Un, kādā namā iegājis, Viņš gribēja, lai neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt apslēpts.”Jēzus atnāca Tiras un Sidonas robežās, lai nošķirtos no cilvēkiem un paliktu vienatnē, jo tuvojās Viņa pēdējā diena – Viņa nāves diena Golgātā. Iespējams, Jēzus vēlējās palikt vienatnē ar Tēvu, lai runātu par to, kas Viņu sagaida Golgātā. Jēzus tādā veidā rāda mums piemēru, ka arī mums ir ļoti svarīgi apstāties jebkādā savā darbībā un nodoties vientulībai ar Tēvu. Reiz pa reizei mums vajag aizbēgt no šīs pasaules trokšņa, rūpēm un rast laiku tam, lai pabūtu ar Dievu.
  • Kam mums ir jāsagatavojas?

    Lai zinātu , kam tad mums ir jāsagatavojas, vajag atbildēt uz virkni jautājumu. Atbildes uz šiem jautājumiem palīdzēs saprast, uz ko tev jāsagatavojas dotajā savas dzīves etapā.1. Kādi ir mani mērķi un uzdevumi uz doto brīdi? Kādi ir mani tuvākie un ilgtermiņa dzīves mērķi? Kādi būs manas rīcības soļi?2. Kāpēc šie mērķi un uzdevumi ir tik svarīgi?3. Ko es vēl nezinu, un kas man ir jāzina, lai sasniegtu savus mērķus?
  • Ražas un pavairošanas likums

    Par pamatu mēs ņemsim Rakstu vietu no Marka evaņģēlija 4. nodaļas, kurā Pats Jēzus mācīja līdzībās.Šajā nodaļā ir trīs līdzības, kurās Jēzus sniedz paskaidrojumu par to, kāds spēks un potenciāls ir apslēpts mazā sēkliņā. Visupirms es gribētu uzskaitīt šīs līdzības, bet vēlāk mēs detalizēti izskatīsim katru no tām. Pirmā līdzība, kuru Jēzus izstāstīja, – ir līdzība par sējēju. Šī līdzība atklāj virkni šķēršļu, kuri traucē sēkli izaugt par augu un nest augļus. Šajā līdzībā Jēzus parādīja trīs šķēršļu veidus, kuri var traucēt mūsu iesēto sēklu augšanai (Marka, 4:3-20).
  • Bībele aicina mūs VIENMĒR LŪGT UN NEPAGURT

    Visa pasaule grimst tumsā un ļaunumā, bet, skatoties uz cilvēkiem, kuri padarījuši lūgšanu par savu prioritāti, jūs saprotat, ka viņi ir it kā no citas planētas, ka viņi itin kā nedzīvo šai tumšajā pasaulē, jo viņi mirdz, spīd. Viņiem ir problēmas, un viņu dzīves neatšķiras no mūsējās, un tai pat laikā, viņi dzīvo savādāk, viņi uz problēmām skatās savādāk, viņi uz nākotni skatās savādāk. Lūgšana tā maina viņu dzīvi un domāšanu, tā nostiprina viņu attiecības ar Dievu, ka viņi nepamana to, ko pamana citi.