Līdzcietības spēks II

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Vakar mēs runājām par līdzcietības svarīgumu un spēku. Mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams attīstīt savā sirdī žēlsirdību un līdzcietību, jo tikai ar tādu sirdi mēs spēsim, izpatīkot Dievam, kalpot cilvēkiem. Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.    

Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).

  Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos. Uz farizeju jautājumu Jēzus atbildēja:  

„Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12).

  Jēzus atbildēja, ka drīkst darīt labu, drīkst dziedināt arī sestdienā, – ja vien tavā sirdī ir līdzcietība. Var doties pat uz zemes malu, pārkāpjot vispārpieņemtās cilvēciskās normas vai noteikumus, ar nolūku, lai izglābtu cilvēka dzīvību. Ja tavā sirdī ir kaut nedaudz līdzcietības, tad tu nedomāsi par to, ko par tevi domās vai teiks citi cilvēki, vai arī par to, kas tev ir vai kā tev nav, – tu vienkārši būsi pārņemts ar domu par to, kā izglābt cilvēku, kurš iet bojā. Tieši līdzcietība lika Jēzum dziedināt slimo cilvēku.    

„Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra.”(Mateja 12:13).

  Pēc tam, kad Jēzus paveica šo brīnumu, farizeji sāka apspriesties un meklēt to, kā Viņu nogalināt. Jēzus par to uzzināja un aizgāja, bet tauta Viņam sekoja. Jēzus dziedināja arī šos cilvēkus. Mēs redzam Dievu, Kurš līdzcietību liek augstāk par visu. Un Dievs mums kā Draudzei saka, lai mēs liekam līdzcietību augstāk par visu citu. Ja mūs vadīs līdzcietība pret cilvēkiem un vēlēšanās viņus glābt, tad mums būs lielāki rezultāti, vairāk veiksmes, tad, neatkarīgi no tā, kā mums, saistībā ar mūsu sagatavotību, vēl nepietiek, – mēs nestāvēsim uz vietas, bet virzīsimies uz priekšu. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav jāsagatavo sevi un nav jāattīstās. Tieši līdzcietība, ar nolūku, lai varētu labāk kalpot citiem ļaudīm, mudina cilvēku vēl vairāk sevi pilnveidot. Tomēr, mūsu nepilnīgums nedrīkst mūs apturēt! Kamēr mēs domājam, spriedelējam, mēs zaudējam laiku, bet cilvēki iet bojā. Jebkurā darbā ļoti svarīgs ir ātrums. Visu, ko tu vari darīt, dari šodien un tūlīt. Esiet svētīti! Dieva mierā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums III

    Ja mēs vēlamies efektīvu lūgšanu dzīvi, lūgšanai ir jākļūst par mūsu ieradumu. Lai tā notiktu, mums ir jābūt lūgšanu iemaņām, prasmei. Iemaņas dara mums zināmu to, kā vajag darīt to, kas mums jādara. Ja tu zini, ko vajag darīt, ja zini, kāpēc to vajag darīt, bet nezini, KĀ to vajag darīt, – tu nespēsi to padarīt par ieradumu. Tu nevarēsi uzzināt, kā vajag kaut ko darīt, līdz tam brīdim, kamēr nesāksi to darīt. Es neuzzināšu, kā vajag lūgt, līdz brīdim, kamēr es nesākšu lūgt. Esmu pārliecināts, ka mēs jau vismaz kaut ko zinām par lūgšanu. To, ko tu jau zini, tu vari sākt pielietot praksē. Un tādā veidā, atnāk iemaņas, prasme. Iemaņas atnāk no pastāvīgas zināšanu pielietošanas praksē.

    Ja mēs vēlamies efektīvu lūgšanu dzīvi, lūgšanai ir jākļūst par mūsu ieradumu. Lai tā notiktu, mums ir jābūt...

  • Ciešanas kā disciplīnas mērs III

    Dievs var mūs apskaidrot un mācīt caur ciešanām un sāpēm, tāpēc mums nevajadzētu mēģināt no tā vairīties. Dieva sods var mums radīt brūces, sāpes, sakāvi vai nelaimes mūsu dzīvē, bet Dievs dara to mīlestībā. Un tad, kad ir sasniegts Dieva soda mērķis, tad pats Dievs paņem prom visas problēmas, un Pats arī dziedē mūsu brūces.

    Dievs var mūs apskaidrot un mācīt caur ciešanām un sāpēm, tāpēc mums nevajadzētu mēģināt no tā vairīties. Dieva...

  • Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams?

    Šis jautājums ir ļoti svarīgs, jo atbilde uz to nosaka, cik lielā mērā mēs varēsim piedzīvot Viņa iejaukšanos savā dzīvē. Šis jautājums liek mums saprast, ka mūsu Dieva atziņas līmenis ietekmē mūsu ticības līmeni.Ja cilvēks tic, ka Dievam nav nekā neiespējama, tad viņa attieksme pret dzīvi, grūtībām būs atbilstoša, un viņa gara noskaņojums, saskaroties ar grūtām un ilgām problēmām, būs pareizs.

    Šis jautājums ir ļoti svarīgs, jo atbilde uz to nosaka, cik lielā mērā mēs varēsim piedzīvot Viņa iejaukšanos...

  • Priecājies tai Kungā!

    Bībeles tulkojumā krievu valodā ir teikts, ka „labprātīgu devēju Dievs mīl” (2. Korintiešiem, 9:7). Bībeles tulkojumā latviešu valodā turpat ir teikts, ka ”priecīgu devēju Dievs mīl”. Dievs mīl nevis vienkārši izpildītājus, bet gan priecīgus devējus. Mums ir svarīgi ne tikai kalpot Dievam, bet darīt to ar prieku.

    Bībeles tulkojumā krievu valodā ir teikts, ka „labprātīgu devēju Dievs mīl” (2. Korintiešiem, 9:7). Bībeles...

  • Pestīšanas cerība

    „Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.”Mēs jau daudz esam runājuši par ticības lomu un staigāšanu mīlestībā šajās pēdējās dienās. Šodien mēs uzsāksim sarunu par pestīšanas cerības lomu. Ticība ir vajadzīga tagadnei, pašreizējam brīdim. Ticībā, neatkarīgi no tā, kas notiek mums visapkārt, mums jau šobrīd ir dots miers. Ticībā mēs jau šobrīd ieejam Dieva mierā.

    „Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim...

  • Attaisnošanās vai ziedošanās? II

    Šodien turpināsim sarunu par to, ko mēs izvēlamies – ziedošanos Dievam un Viņa aicinājumam vai attaisnojumu meklēšanu priekš tā, lai nesekotu savam aicinājumam. Mēs ar jums runājām par to, ka kalpošana cilvēkiem – tas ir ceļš, kurš ved uz svētlaimi (gandarījumu) un paaugstināšanu no Dieva. Bet Jēzus mums māca to, ka, attiecībā pret cilvēkiem, mums nevajag būt aprēķinātājiem. Mums vienmēr ir jābūt motivētiem ar vēlmi svētīt citus, – bez jebkādiem savtīgiem mērķiem vai aprēķina. Kalpojot cilvēkiem, mums ir jāstaigā mīlestībā, gaidot atlīdzību no Dieva, bet ne no cilvēkiem.

    Šodien turpināsim sarunu par to, ko mēs izvēlamies - ziedošanos Dievam un Viņa aicinājumam vai attaisnojumu...