Līdzcietības spēks II

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Vakar mēs runājām par līdzcietības svarīgumu un spēku. Mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams attīstīt savā sirdī žēlsirdību un līdzcietību, jo tikai ar tādu sirdi mēs spēsim, izpatīkot Dievam, kalpot cilvēkiem. Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.    
Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).
  Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos. Uz farizeju jautājumu Jēzus atbildēja:  
„Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12).
  Jēzus atbildēja, ka drīkst darīt labu, drīkst dziedināt arī sestdienā, – ja vien tavā sirdī ir līdzcietība. Var doties pat uz zemes malu, pārkāpjot vispārpieņemtās cilvēciskās normas vai noteikumus, ar nolūku, lai izglābtu cilvēka dzīvību. Ja tavā sirdī ir kaut nedaudz līdzcietības, tad tu nedomāsi par to, ko par tevi domās vai teiks citi cilvēki, vai arī par to, kas tev ir vai kā tev nav, – tu vienkārši būsi pārņemts ar domu par to, kā izglābt cilvēku, kurš iet bojā. Tieši līdzcietība lika Jēzum dziedināt slimo cilvēku.    
„Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra.”(Mateja 12:13).
  Pēc tam, kad Jēzus paveica šo brīnumu, farizeji sāka apspriesties un meklēt to, kā Viņu nogalināt. Jēzus par to uzzināja un aizgāja, bet tauta Viņam sekoja. Jēzus dziedināja arī šos cilvēkus. Mēs redzam Dievu, Kurš līdzcietību liek augstāk par visu. Un Dievs mums kā Draudzei saka, lai mēs liekam līdzcietību augstāk par visu citu. Ja mūs vadīs līdzcietība pret cilvēkiem un vēlēšanās viņus glābt, tad mums būs lielāki rezultāti, vairāk veiksmes, tad, neatkarīgi no tā, kā mums, saistībā ar mūsu sagatavotību, vēl nepietiek, – mēs nestāvēsim uz vietas, bet virzīsimies uz priekšu. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav jāsagatavo sevi un nav jāattīstās. Tieši līdzcietība, ar nolūku, lai varētu labāk kalpot citiem ļaudīm, mudina cilvēku vēl vairāk sevi pilnveidot. Tomēr, mūsu nepilnīgums nedrīkst mūs apturēt! Kamēr mēs domājam, spriedelējam, mēs zaudējam laiku, bet cilvēki iet bojā. Jebkurā darbā ļoti svarīgs ir ātrums. Visu, ko tu vari darīt, dari šodien un tūlīt. Esiet svētīti! Dieva mierā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Grēku nožēlas gudrība II

    Dāvids runā par tām acīmredzamajām priekšrocībām, kuras ienāk cilvēka dzīvē pēc grēku nožēlas.1.Pārdabiska brīvība no vainas apziņas un nosodījuma. « Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.» (Ps.32:5). Pēc mūsu atzīšanās grēkos, Dievs tūlīt piedod mums mūsu grēku vainu. Kad mūsu sirds mūs tiesā, kad mēs atrodamies zem vainas apziņas, mūsu grēku smaguma dēļ, tad tādā stāvoklī mums ir ļoti grūti iet un ar uzdrīktēšanos pielūgt Dievu. Vainas apziņa atņem mums drosmi. Tāpēc, lai atbrīvotos no vainas apziņas, mums ir nepieciešams atzīties savos grēkos.
  • Dievs runā uz mums, jo mums pastāvīgi ir nepieciešams saņemt virzienu savā dzīvē

    Bībelē ir doti kopējie principi, noteikumi, vispārīgās Dieva domas. Taču, kad mēs saskaramies ar konkrētu problēmu, tad bez Svētā Gara palīdzības, mēs nevaram atrast Bībelē tiešu atbildi. Tālab, mums jāattīsta prasme dzirdēt Dievu, jo katram no mums ir svarīgi zināt, kas mums konkrētajā situācijā jādara, un kā atrisināt konkrēto problēmu.
  • Tikai Dievs zina patieso aicinājumu cilvēka dzīvei

    Izpratne par to, ka mēs esam Viņa radījumi, vedina uz domām, ka mūsu dzīve uz zemes būs pilnīgi bezjēdzīga bez Dieva, bez sadarbošanās ar Dievu un bez attiecībām ar Dievu. Bez Dieva mēs būsim līdzīgi cilvēkiem, kuri ir zaudējuši prāta spējas un kuri vienkārši maldās pa tuksnesi, kurā nav ceļa. Tāpēc, tādi cilvēki staigā tumsā uz izjūtām un gāzelējas kā dzēruma pilni.„Viņš ir tas, kas apstulbina valdnieku saprātu un viņus tik tālu maldina, ka tiem nav vairs ceļa, ka tie grābstās apkārt kā tumsā, ka gaismas tiem nevaid, ka tie apmaldās paši kā piedzēruši. ” (Ījaba 12:24-25).
  • Vai tev ir godības cerība – paļāvība un ilgas pēc Dieva slavas?

    Vai tu tici, ka, tavā dzīvē, Dievs var un grib parādīt Savu slavu visu to bēdu, nekārtību, ciešanu, sāpju, trūkumu un slimību vidū, kas ieskauj tavu dzīvi? Vai tu gaidi Dieva slavu savā dzīvē? Vai tev ir godības cerība – paļāvība un ilgas pēc Dieva slavas? Ja jā, tad nekas nespēs izsist tevi no līdzsvara, un tavs miers būs, kā upe, šajās pēdējās dienās. Tu varēsi kļūt citiem par cerības, iedvesmojuma un mierinājuma avotu.Atceries! Lai cik briesmīgi arī nekļūtu šai pasaulē, tu vari gaidīt Dieva slavu savā dzīvē, jo tev ir pestīšanas cerības bruņu cepure, un tu zini, ka Kristus tevī – tā ir godības (slavas) cerība!
  • Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta III

    „Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:32-35).
  • Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse II

    Lūgšana ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Mēs nespēsim kļūt par meistariem un profesionāļiem tajā, ko nepraktizējam katru dienu. Ja mēs nepraktizējam lūgšanu, mēs nekad nezināsim, kā ir pareizi jālūdz. Vēlreiz vēlos pasvītrot kādu patiesību, par kuru runāju pagājušajā reizē. Dzīvē katram no mums reiz pienāk laiks, kad vairāk par visu mums ir nepieciešama lūgšana. Bet, ja mēs nepraktizējam lūgšanu ikdienas līmenī, tad tieši tādā laikā mēs nespēsim lūgt un saņemt vajadzīgo palīdzību no Dieva. Lai tā nenotiek ar mums.Lūgšana maina mūs un to, kas ir mums visapkārt, maina mūsu pasauli. Katrs var pārliecināties par to, ka lūgšana – tas ir spēks, tā, ticīgam cilvēkam, ir privilēģija no Paša Dieva.