Līdzcietības spēks II

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Vakar mēs runājām par līdzcietības svarīgumu un spēku. Mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams attīstīt savā sirdī žēlsirdību un līdzcietību, jo tikai ar tādu sirdi mēs spēsim, izpatīkot Dievam, kalpot cilvēkiem. Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.    
Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).
  Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos. Uz farizeju jautājumu Jēzus atbildēja:  
„Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12).
  Jēzus atbildēja, ka drīkst darīt labu, drīkst dziedināt arī sestdienā, – ja vien tavā sirdī ir līdzcietība. Var doties pat uz zemes malu, pārkāpjot vispārpieņemtās cilvēciskās normas vai noteikumus, ar nolūku, lai izglābtu cilvēka dzīvību. Ja tavā sirdī ir kaut nedaudz līdzcietības, tad tu nedomāsi par to, ko par tevi domās vai teiks citi cilvēki, vai arī par to, kas tev ir vai kā tev nav, – tu vienkārši būsi pārņemts ar domu par to, kā izglābt cilvēku, kurš iet bojā. Tieši līdzcietība lika Jēzum dziedināt slimo cilvēku.    
„Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra.”(Mateja 12:13).
  Pēc tam, kad Jēzus paveica šo brīnumu, farizeji sāka apspriesties un meklēt to, kā Viņu nogalināt. Jēzus par to uzzināja un aizgāja, bet tauta Viņam sekoja. Jēzus dziedināja arī šos cilvēkus. Mēs redzam Dievu, Kurš līdzcietību liek augstāk par visu. Un Dievs mums kā Draudzei saka, lai mēs liekam līdzcietību augstāk par visu citu. Ja mūs vadīs līdzcietība pret cilvēkiem un vēlēšanās viņus glābt, tad mums būs lielāki rezultāti, vairāk veiksmes, tad, neatkarīgi no tā, kā mums, saistībā ar mūsu sagatavotību, vēl nepietiek, – mēs nestāvēsim uz vietas, bet virzīsimies uz priekšu. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav jāsagatavo sevi un nav jāattīstās. Tieši līdzcietība, ar nolūku, lai varētu labāk kalpot citiem ļaudīm, mudina cilvēku vēl vairāk sevi pilnveidot. Tomēr, mūsu nepilnīgums nedrīkst mūs apturēt! Kamēr mēs domājam, spriedelējam, mēs zaudējam laiku, bet cilvēki iet bojā. Jebkurā darbā ļoti svarīgs ir ātrums. Visu, ko tu vari darīt, dari šodien un tūlīt. Esiet svētīti! Dieva mierā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Būt Dieva mainītam – tā ir liela privilēģija!

    Kad Jēzus sacīja, ka Viņš mūs darīs par kaut ko, ar to Viņš saka, ka „Es jūs formēšu vai veidošu tā, lai citi, jūs ieraugot, varētu teikt, ka jūs esat radīti debesīs.”Ja mēs ļausim Dievam veikt mūsos Viņa pārmaiņas un sekosim Jēzum, tad apkārtesošie cilvēki varēs ieraudzīt pār mūsu dzīvi un kalpošanu debesu zīmogu.
  • Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem! III

    Kalpošana un došana nosaka manas garīgās izaugsmes, garīgā brieduma pakāpi. Tas nosaka arī to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum.Dievs vēlas, lai mēs garīgi pieaugam. Viena no ticīga cilvēka garīgās izaugsmes pazīmēm ir tā, ka viņš piepilda citu cilvēku vajadzības. Tāds cilvēks ne tikai pieņem, bet arī atdod no sevis. Došana, kalpošana – tas ir viens un tas pats vārds, kurš nosaka to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum. Bībele saka, ka Jēzus atnāca uz zemi ne tālab, lai Viņam kalpotu, bet tālab, lai kalpotu citiem. Jēzus mums ir kalpošanas piemērs. Daudzi no mums grib, lai citi cilvēki mums kalpotu. Taču Dievs saka, lai mēs kalpojam cilvēkiem. Dievs grib, lai mēs atdarinām Viņu, lai mēs kļūstam līdzīgi Viņam.
  • Pārmaiņu filozofija

    Mēs ļoti bieži uzstājamies pret pārmaiņām. Mēs liekam šķēršļus pārmaiņām, mēs izrādām pretošanos pārmaiņām, jo esam būtnes ar milzum daudz ieradumiem. Ja mums kaut kas šķiet neparasts, – tas mums ļoti nepatīk. Vai tā nav? Tas, kas mums nav ierasts, – biedē mūs. Mums patīk dzīvē iekārtoties ērtāk, un ja kaut kas iztraucē šo ērto stāvokli, tad mēs no visa sava spēka sākam cīnīties pret to.Tomēr, Dievs katru cilvēku aicina uz pārmaiņām.
  • Disciplinēts cilvēks – tas ir tas, kurš paverdzina sevi

    Disciplinēts cilvēks pakļauj sevi uzstādītajiem likumiem un kārtībai. Ja jums nepastāv nekādi noteikumi vai likumi, ja jums neeksistē vārds „kārtība”, tad jūs esat nedisciplinēts cilvēks, un garīgā izaugsme jums ir vienkārši neiespējama. Garīgā izaugsme, kas saistīta ar pozitīvām pārmaiņām cilvēka dzīvē, neattiecas uz nedisciplinētu cilvēku.Ja cilvēkam nav disciplīnas, tad nav svarīgi, cik daudz likumu vai noteikumu tiks uzstādīti, viņš tik un tā tos pastāvīgi pārkāps.
  • Kas ir garīgā disciplīna?

    Garīgā disciplīna – tie ir ieradumi(individuālie vai vispārējie), kas sekmē vai veicina mūsu garīgo izaugsmi. Tie ir ieradumi, kurus vēl no Bībeles laikiem savā dzīvē ir praktizējuši varenie vīri un sievas, un konkrēti – tā ir pilnīga savas dzīves ziedošana Dievam, sadraudzība ar Viņu un ikdienas praktiskā kristīgā dzīve.
  • Dieva mērķis zemei un cilvēka lomu tajā III

    „ No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt .” (Mateja 17:16-20).