Līdzcietības spēks II

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Vakar mēs runājām par līdzcietības svarīgumu un spēku. Mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams attīstīt savā sirdī žēlsirdību un līdzcietību, jo tikai ar tādu sirdi mēs spēsim, izpatīkot Dievam, kalpot cilvēkiem. Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.    
Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).
  Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos. Uz farizeju jautājumu Jēzus atbildēja:  
„Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12).
  Jēzus atbildēja, ka drīkst darīt labu, drīkst dziedināt arī sestdienā, – ja vien tavā sirdī ir līdzcietība. Var doties pat uz zemes malu, pārkāpjot vispārpieņemtās cilvēciskās normas vai noteikumus, ar nolūku, lai izglābtu cilvēka dzīvību. Ja tavā sirdī ir kaut nedaudz līdzcietības, tad tu nedomāsi par to, ko par tevi domās vai teiks citi cilvēki, vai arī par to, kas tev ir vai kā tev nav, – tu vienkārši būsi pārņemts ar domu par to, kā izglābt cilvēku, kurš iet bojā. Tieši līdzcietība lika Jēzum dziedināt slimo cilvēku.    
„Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra.”(Mateja 12:13).
  Pēc tam, kad Jēzus paveica šo brīnumu, farizeji sāka apspriesties un meklēt to, kā Viņu nogalināt. Jēzus par to uzzināja un aizgāja, bet tauta Viņam sekoja. Jēzus dziedināja arī šos cilvēkus. Mēs redzam Dievu, Kurš līdzcietību liek augstāk par visu. Un Dievs mums kā Draudzei saka, lai mēs liekam līdzcietību augstāk par visu citu. Ja mūs vadīs līdzcietība pret cilvēkiem un vēlēšanās viņus glābt, tad mums būs lielāki rezultāti, vairāk veiksmes, tad, neatkarīgi no tā, kā mums, saistībā ar mūsu sagatavotību, vēl nepietiek, – mēs nestāvēsim uz vietas, bet virzīsimies uz priekšu. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav jāsagatavo sevi un nav jāattīstās. Tieši līdzcietība, ar nolūku, lai varētu labāk kalpot citiem ļaudīm, mudina cilvēku vēl vairāk sevi pilnveidot. Tomēr, mūsu nepilnīgums nedrīkst mūs apturēt! Kamēr mēs domājam, spriedelējam, mēs zaudējam laiku, bet cilvēki iet bojā. Jebkurā darbā ļoti svarīgs ir ātrums. Visu, ko tu vari darīt, dari šodien un tūlīt. Esiet svētīti! Dieva mierā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums III

    Ja mēs vēlamies efektīvu lūgšanu dzīvi, lūgšanai ir jākļūst par mūsu ieradumu. Lai tā notiktu, mums ir jābūt lūgšanu iemaņām, prasmei. Iemaņas dara mums zināmu to, kā vajag darīt to, kas mums jādara. Ja tu zini, ko vajag darīt, ja zini, kāpēc to vajag darīt, bet nezini, KĀ to vajag darīt, – tu nespēsi to padarīt par ieradumu. Tu nevarēsi uzzināt, kā vajag kaut ko darīt, līdz tam brīdim, kamēr nesāksi to darīt. Es neuzzināšu, kā vajag lūgt, līdz brīdim, kamēr es nesākšu lūgt. Esmu pārliecināts, ka mēs jau vismaz kaut ko zinām par lūgšanu. To, ko tu jau zini, tu vari sākt pielietot praksē. Un tādā veidā, atnāk iemaņas, prasme. Iemaņas atnāk no pastāvīgas zināšanu pielietošanas praksē.
  • Lūgšana – tā ir mūsu garīgā elpa

    Lūdz Dievam žēlastību, lai tu varētu organizēt savu efektīvo lūgšanu dzīvi. Esi šodien pret sevi godīgs. Vai tev ir efektīva lūgšanu dzīve, vai arī tava lūgšanu dzīve ir kļuvusi par rutīnu? Bet varbūt tev vispār nav lūgšanu attiecību ar Dievu? Tikai tu vari atbildēt uz šiem jautājumiem. Mēs daudz runājam par lūgšanām, mēs daudz klausāmies par lūgšanām, un mēs domājam, ka zinām, kas ir lūgšana, bet vai mēs praktizējam lūgšanas savā dzīvē? Mēs zinām, ka lūgšana ir nepieciešamas mūsu garīgajai dzīvībai, kā gaiss ir nepieciešams mūsu fiziskajai dzīvībai. Lai lūgtu, ir jābūt uzcītīgam, jābūt centīgam.
  • Veidojot uzticamus un neapstrīdamus pierādījumus! II

    Dāvids sacīja: „Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs viņus uzklausa un viņus izglābj no visām viņu bēdām.”(Psalms 34:18). Dievs tevi dzird tikai tad, kad tu sauc uz Viņu, un ne tad, kad tu peldies savās bēdās, kurni vai rīko sevis žēlošanas ceremoniju.Eksistē ticības kliedziens(vaimanas), kuru Dievs dzird vienmēr, jo šajā kliedzienā Dievs dzird saucienu pēc palīdzības un pēc tā, lai Dievs iejauktos. Šajā lūgšanu kliedzienā Viņš redz ticību Taisnajam, Taisnīgajam, Mīlošajam un Visvarenajam Dievam.
  • Cik svarīgi ir būt uzticīgiem Dievam

    „…..jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar Viņu.”(Atklāsmes gr.17:14).Lai pievienotos uzvarētāju armijai Jēzū Kristū, ir nepieciešams sevi kvalificēt trīs virzienos – aicinājumā, izredzētībā, uzticībā. Sīkāk par to mēs runāsim rītdien, bet šodien, vēlos lai ieraugāt to, ka karš ir neizbēgams, bet šajā karā Dievs paļaujas uz Saviem aicinātajiem, izredzētajiem un uzticamajiem, kas ir līdz ar Viņu.
  • Mēs esam Dieva vēstneši III

    Pēc tam, kad Jēzus pameta šo zemi un tika uzņemts debesīs, mūs Viņš atstāja uz zemes kā Savus vēstnešus vai sūtņus. Tālab, mums ir jāsaprot un ir jābūt dziļai atklāsmei par to garīgo varu un spēku, kas mums dota Kristū. Bībelē ir teikts, ka Kristus mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem ar nolūku, lai mēs varētu valdīt uz zemes Viņa labad. Dievs vēlas, lai mēs ejam un nodarbojamies ar sava Debesu Tēva lietām vai biznesu. Mūsu Tēva bizness ir – caur mums atgriezt cilvēkus pie Viņa, salīdzināt cilvēkus ar Dievu. Dievs caur mums vēlas salīdzināt cilvēkus ar Sevi –„Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” Dievs vēlas, lai mēs sludinātu salīdzināšanas vārdu. „Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu”. (2.Korintiešiem 5:19).
  • Lai jūs varētu baudīt Dieva labvēlību, jums jāattīsta sevī Dievišķais raksturs

    Mums jau ir skaidrs, kādu lomu, Dieva labvēlības atbrīvošanā cilvēka dzīvē, spēlē sēšanas un pļaušanas likums, kā arī pateicība. Noslēgumā, vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka cilvēka raksturs var vai nu paātrināt, vai kavēt labvēlības darbību cilvēka dzīvē.Lai staigātu labvēlībā, gan Dieva, gan cilvēku priekšā, nepieciešams kļūt par cilvēku ar Dievišķu raksturu. Jāzeps, par kuru mēs tik daudz runājām, bija cilvēks ar Dievišķu raksturu. Viņš bija dievbijīgs un Dievu mīlošs cilvēks. Jāzeps bija godīgs un uzticams cilvēks, tāds, kura teiktajam vārdam varēja uzticēties. Tieši tāpēc, Potifars uzticēja viņam visu savu īpašumu un pat nepieļāva domu, ka tas varētu aizbēgt no viņa vai nodot viņu.