Līdzcietības spēks II

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Vakar mēs runājām par līdzcietības svarīgumu un spēku. Mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams attīstīt savā sirdī žēlsirdību un līdzcietību, jo tikai ar tādu sirdi mēs spēsim, izpatīkot Dievam, kalpot cilvēkiem. Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.    
Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).
  Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos. Uz farizeju jautājumu Jēzus atbildēja:  
„Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12).
  Jēzus atbildēja, ka drīkst darīt labu, drīkst dziedināt arī sestdienā, – ja vien tavā sirdī ir līdzcietība. Var doties pat uz zemes malu, pārkāpjot vispārpieņemtās cilvēciskās normas vai noteikumus, ar nolūku, lai izglābtu cilvēka dzīvību. Ja tavā sirdī ir kaut nedaudz līdzcietības, tad tu nedomāsi par to, ko par tevi domās vai teiks citi cilvēki, vai arī par to, kas tev ir vai kā tev nav, – tu vienkārši būsi pārņemts ar domu par to, kā izglābt cilvēku, kurš iet bojā. Tieši līdzcietība lika Jēzum dziedināt slimo cilvēku.    
„Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra.”(Mateja 12:13).
  Pēc tam, kad Jēzus paveica šo brīnumu, farizeji sāka apspriesties un meklēt to, kā Viņu nogalināt. Jēzus par to uzzināja un aizgāja, bet tauta Viņam sekoja. Jēzus dziedināja arī šos cilvēkus. Mēs redzam Dievu, Kurš līdzcietību liek augstāk par visu. Un Dievs mums kā Draudzei saka, lai mēs liekam līdzcietību augstāk par visu citu. Ja mūs vadīs līdzcietība pret cilvēkiem un vēlēšanās viņus glābt, tad mums būs lielāki rezultāti, vairāk veiksmes, tad, neatkarīgi no tā, kā mums, saistībā ar mūsu sagatavotību, vēl nepietiek, – mēs nestāvēsim uz vietas, bet virzīsimies uz priekšu. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav jāsagatavo sevi un nav jāattīstās. Tieši līdzcietība, ar nolūku, lai varētu labāk kalpot citiem ļaudīm, mudina cilvēku vēl vairāk sevi pilnveidot. Tomēr, mūsu nepilnīgums nedrīkst mūs apturēt! Kamēr mēs domājam, spriedelējam, mēs zaudējam laiku, bet cilvēki iet bojā. Jebkurā darbā ļoti svarīgs ir ātrums. Visu, ko tu vari darīt, dari šodien un tūlīt. Esiet svētīti! Dieva mierā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kā mēs varam pārvarēt negodu un kaunu savā dzīvē?

    Kā mēs varam skatīties sejā jebkurai opozīcijai un problēmām, un, tajā pašā laikā, starot savā sejā. Augšminētā rakstu vieta māca mūs, ka mums nepieciešams vērst savu skatienu uz Dievu, ieiet Viņa klātbūtnē un iemācīties smelt spēku un gudrību no Viņa.Paskatīsimies uz Mozus dzīvi. Mozus seja staroja, kad viņš nokāpa no kalna, pēc sarunas ar Dievu. Tieši par to ir runa Ps. 33:6. Tie, kuri vērsa savu skatienu uz Dievu un satikās ar Viņu, tie noteikti tika apskaidroti. Tādi cilvēki nekad netiks apkaunoti.
  • Mēs esam zemes sāls un pasaules gaisma

    Kā sāls mēs novēršam jebkādu pagrimumu mūsu sabiedrībā caur to, ka mēs palīdzam cilvēkiem slāpt vai alkt pēc Dieva un Dieva vārda. Pēc tam, kad cilvēks ir ēdis ko sāļu, viņam rodas vēlēšanās vai alkas dzert(slāpes). Tieši tāpat tas notiek arī ar mums, ja mēs kā Dieva vēstneši pildīsim savu lomu kā zemes sāls, tad cilvēki arvien vairāk un vairāk jutīs slāpes vai alks pēc Dieva un Dieva vārda.
  • Dieva mērķis zemei un cilvēka lomu tajā

    Bībelē ir teikts, ka Dievs valda pār visu – gan debesīs gan uz zemes. Kad mēs lasām 1-mo Mozus grāmatu, mēs redzam, ka Dieva radīja cilvēku, un tur pat mēs lasām par mērķi, uzdevumu vai Dieva nodomu, kāds Dievam ir attiecībā uz cilvēku. Dievs radīja cilvēku tālab, lai cilvēks valdītu uz zemes un pārvaldītu to Dieva labad. Tāpēc, sākotnējais Dieva nodoms un sākotnējais Dieva uzdevums cilvēkam ir saistīts ar to, lai cilvēks valdītu uz zemes un pārvaldītu zemi Dieva labad. Par to ir teikts 1-jā Mozus grāmatā 1:26-28:
  • Kā ieiet savā kalpošanā? II

    Vakar mēs sākām runāt par to, kā mēs varam ieiet savā kalpošanā. Mēs runājām par to, ka mums ir jābūt stiprai vēlmei kalpot. Bet vēlēšanās kalpot ir saistīta ar mūsu sapratni par Dieva gribu un mūsu pestīšanas mērķi. Mēs runājām par to, ka kalpošana palīdz mums atklāt mūsu potenciālu. Kalpošana palīdz mums izzināt sevi, savu aicinājumu, lai mēs nostiprinātu Dieva Valstību uz zemes un darītu darbus, kas tīkami Dievam. Dievs ir noteicis katram no mums darīt konkrētus labos darbus. Dievs vēlas, lai mēs esam auglīgi savā dzīvē, un ar to pagodinām Viņu uz zemes. Dievs caur mums un mūsu kalpošanu vēlas piepildīt zemi ar zināšanām par Viņu un Dieva Valstību. Dievs vēlas, lai caur kalpošanu mēs nostiprinām Viņa principus katrā dzīves sfērā un iekarojam cilvēkus Viņam.
  • Mums ir jāsagatavo ceļš tam, lai Tas Kungs varētu atnākt slavā un visā Savā pilnībā! II

    Vakar mēs uzsākām sarunu par to, ka Dievs mūsu dzīvē vēlas parādīt Savu slavu un Savu pilnību, bet lai tas notiktu, mums ir jāsagatavo savas sirdis, mums ir jāsagatavo Viņam ceļš. Mums ir jāattīra savas sirdis no tām lietām, kuras Dievs neieredz vai kuras nevar uzlūkot.Nākamās Rakstu vietas atklāj principus, kā sagatavot ceļu Tam Kungam.„Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.”(Mateja 3:1-3).
  • Patiesu grēku nožēlu Dievs vienmēr pieņem un apbalvo!

    Pie patiesas grēku nožēlas cilvēks saprot, ka viņš ir grēkojis ne tikai pret Dievu, bet arī pret citiem cilvēkiem. Tālab, patiesa grēku nožēla ietver sevī arī atzīšanos savos grēkos citu cilvēku priekšā, – to, kurus mēs esam aizvainojuši vai kuriem esam nodarījuši sāpes.