Es sveicu jūs, dārgie Dieva bērni, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es lūdzos par to, lai Dieva žēlastība šodien piepilda jūsu dzīvi.Mēs ar jums runājām par to, ka jautājumā par savu ziedošanos un sekošanas iemesliem Jēzum, patiesie Jēzus mācekļi un cilvēki no pūļa ļoti stipri atšķiras viens no otra. Pūlis atrodas kopā ar Jēzu sava labuma dēļ un līdz brīdim, kamēr Jēzus kalpo viņiem un apmierina viņu vajadzības. Līdzko sākas pirmās grūtības, pūlis pamet Jēzu. Patiesie mācekļi, brīdī, kad tiem kļūst smagi, neiet projām, jo viņi ir miruši sev un savām vēlmēm, viņi nes savu krustu un seko Jēzum jebkādos apstākļos.Tomēr, ir tā saucamie mācekļi, kuriem vēl nav skaidrs, ko nozīmē noliegt sevi, ņemt savu krustu un sekot Jēzum. Tieši tādi arī pamet Jēzu. Tādu mācekļu domāšana ir ļoti līdzīga pūļa domāšanai.
„Bet, kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi par to kurn, Viņš sacīja tiem: “Vai tas jums ir par piedauzību? Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš iepriekš bijis? Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic.” Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja: “Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots.” No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi.”(Jāņa 6:61-66).
Vai nu jums ir skaidra atšķirība starp pūli un mācekļiem? Pūlis seko Jēzum līdz brīdim, kamēr tas ir izdevīgi, kamēr tiek piepildītas viņu vajadzības. Saprotiet mani pareizi, – ja mēs sekosim Jēzum, Dievs noteikti svētīs mūs ar fiziskām, materiālām un sociālām svētībām. Taču tas viss ir otršķirīgs. Pats galvenais, ko Dievs vēlas sasniegt mūsu dzīvē – to, lai mēs kļūstam līdzīgi Jēzum. Kad mēs pielīdzināsimies Jēzum, tad viss mūsu dzīvei nepieciešamais taps pielikts mums.Labklājība bez mainītas domāšanas var kļūt par nopietnu problēmu avotu mūsu dzīvē, bet dažkārt arī par iemeslu bojā ejai.Taču tad, kad mēs par savu mērķi noliekam pielīdzināšanos Kristus tēlam un ļaujam Dievam mainīt mūs, – tad Viņa svētības darīs mūs bagātus un skumjas līdzi nenesīs.Tieši par to runā Pāvils savās Vēstulēs: „Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.”(1.Timotejam 6: 9-12).
Dievs vēlas, lai mēs gūstam sekmes taisnībā, dievbijībā, ticībā, mīlestībā, pacietībā un lēnprātībā, tas nozīmē Kristus raksturā, un ne dzenamies pēc bagātības. Mūsu bagātība – tas ir mūsu dievbijīgais raksturs un atjaunotais prāts. Sarunu turpināsim rīt!Dieva mierā!Mācītājs Rufus Adžiboije
