Nezināšana par lietu pareizu izmantošanu noved pie nepareizas šo lietu izmantošanas un pēc tam – pie ciešanām un sāpēm

Labdien, dārgie draugi!Slava Dievam par šo brīnišķīgo dienu, kuru Viņš mums ir dāvājis! Slava Dievam par vēl vienu iespēju piepildīties ar Viņa dzīvo vārdu!Vakar mēs ar jums runājām par to, ka Dieva vārds – ir neizmērojami plašs atklāsmes, zināšanu un gaismas avots, no kura var smelt gudrību un sapratni jebkurai cilvēka dzīves sfērai AviatorDreamliner.com. Tā patiesības atzīšana, kura ir Dieva vārdā, atbrīvo cilvēku, dod gudrību, iepriecina viņa sirdi, attur viņa kājas no ļauna, veido viņu par saprātīgu un zinošu cilvēku.Kāds ir teicis, ka nezināšana, noved līdz nepareizai lietu izmantošanai, bet lietu nepareiza izmantošana, savukārt, noved līdz dažāda veida problēmām.Piemēram:
  • Nepareiza, ļaunprātīga ēdiena izmantošana noved pie pārēšanās, pie liekā svara, pie sirdslēkmēm, pie artēriju aizsērējuma un daudzām citām slimībām.
  • Ļaunprātīga, zināmu ārstniecības augu izmantošana noved līdz narkotiku lietošanai, burvestībām, maģijas un tamlīdzīgām lietām.
  • Ļaunprātīga dabas izmantošana ( upes, mežu, gaisa, zemes) un tās balansa izjaukšana noved pie dažādām dabas stihijām.
Vienā vārdā sakot, nezināšana par lietu pareizu izmantošanu noved pie nepareizas šo lietu izmantošanas un pēc tam – pie ciešanām un sāpēm.Vēl bez visa tā, ko mēs esam runājuši, Bībele apgalvo, ka nezināšana baro miesas kārību, kura rada grēku un atnes nāvi.
„Kā paklausīgi bērni neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā.” (1 Pētera 1: 14).
Šis pants no Rakstiem apstiprina to faktu, ka neziņa, nezināšana rada miesas kārību. Vēršoties pie ticīgajiem cilvēkiem, Pēteris runā par to, ka tā iemesla dēļ, ka tagad, kad viņi ir kļuvuši par paklausīgiem bērniem, viņiem nav vairs jādzīvo saskaņā ar savu iepriekšējo dzīvi, kura bija kārību pilna un kurā viņi atradās savas nezināšanas dēļ.Lai dzīvotu pareizi un pieņemtu pareizus lēmumus, mums vajag iegūt zināšanas un sapratni. Kad cilvēka dzīve piepildās ar zināšanām, tas līdzinās saules gaismai, kura atspīd tumsas laikā.Nezināšana rada miesas kārību, bet miesas kārībai seko ciešanas.
„Papriekš ievērojiet to, ka pēdējās dienās nāks nikni smējēji, kuri dzīvos savās pašu kārībās  un sacīs: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma. –  Tiem, kas to apgalvo, paliek apslēpts, ka vecos laikos debesis un zeme ir cēlušās Dieva vārda spēkā no ūdens un ar ūdeni. Tāpēc arī toreizējā pasaule gāja bojā ūdens plūdos.  Bet tagadējās debesis un tagadējo zemi glabā un uztur tas pats vārds ugunij un bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienai.  Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts. Kad nu viss tas tā iznīks, cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā,  gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu, kuras dēļ debesis ugunī sadegs un pasaules pamati karstumā izkusīs. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdī, neaptraipītus un nevainojamus”  (2 Pētera 3: 3-14).
Šajā rakstu vietā, Apustulis Pēteris runā par nezināšanas bīstamību cilvēka dzīvē un par to, pie kā šī nezināšana var novest. Cilvēki, kuri nepazīst Dievu un Viņa vārdu, šodien smejas par tiem brīdinājumiem, kuri ir Dieva vārdā. Tādi cilvēki nepievērš uzmanību Viņa baušļiem un Viņa aicinājumam dzīvot šķīstu dzīvi, attaisnojoties ar kaut kādiem faktiem un argumentiem. Bet, Pēteris par to saka, ka tāds dzīvesveids bieži vien noved pie negaidītas, pēkšņas traģēdijas. Nezinošs vai nepieredzējis cilvēks tiks sodīts par savu nezināšanu.
„Gudrais redz nelaimi, paslēpjas un izvairās, bet nesapratīgie dodas tai tieši cauri un smagi cieš.” (Sal.pam. 27:12).
Bībele aicina mūs parūpēties par to, lai mēs izprastu Dievu un Viņa ceļus, Viņa likumus, jo neziņa cilvēka dzīvē atnes sodu un sāpes.
„Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas.„ (Romiešiem 1: 28).
Tev būs jāizvēlas, kādu cilvēku skaitā tu būsi – saprātīgo, kuri piepilda savu sirdi ar Dieva gudrību un seko tai, vai arī – nezinošo skaitā, kuru dzīve būs piepildīta ar bēdām un ciešanām.Lai Tas Kungs jūs svētī!Līdz rītdienai!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kas ir aicinājums? Kā atklāt savu aicinājumu?

    Savas dzīves aicinājuma un uzdevuma izzināšana – ir process, kas sastāv no liela daudzuma mazām detaļām. Bieži, cilvēki cenšas atklāt savu aicinājumu, bet tajā pašā laikā, viņi neņem vērā šīs mazās detaļas, no kurām sastāv viss process. Daudzi cilvēki šodien ir nelaimīgi, jo viņiem nav redzējums par savu dzīvi, vai arī viņiem nav sapratne, kā piepildīt šo redzējumu. Tāpēc, mēs centīsimies ar to visu tikt skaidrībā.Pirmais, kas mums būtu jāzina, ir tas, – ka esam dzimuši, lai risinātu noteiktu uzdevumu. Bībele runā par to, ka mūsu dzīvei ir noteikts mērķis un nozīme. Jūs neesat nejaušība! Jūs piedzimāt uz šīs zemes, ne dēļ tā, lai vienkārši aizņemtu kādu vietu un elpotu gaisu. Jums ir misija, kuru ir nepieciešams piepildīt un ir ceļš, pa kuru ir jānoiet. Jūs esat radīti tam, lai izrādītu rūpes un esat glābti, lai kalpotu. Par to tiek runāts daudzās Bībeles rakstu vietās. Konkrētāk, mēs runāsim par to, ko Pāvils ir uzrakstījis vēstulē Efeziešiem 2: 10:
  • Mums nepieciešams pastāvīgi šķīstīt sevi ar Dieva vārdu un staigāt Viņa gaismā

    Lai spilgtāk atspoguļotu vai atstarotu Dieva gaismu savā dzīvē, mums nepieciešams attīrīt(šķīstīt) savu gaismekli.Es esmu gaismas nesējs. Es esmu gaisma šai pasaulei. Un gaisma ir domāta tam, lai izgaismotu un izdzenātu jelkādu tumsu. Gaisma, kuru es izstaroju, ir atspulgs tai gaismai, kuru esmu saņēmis no Dieva. Par nožēlu, mēs ļoti bieži demonstrējam izkropļotu gaismu – izkropļotu uzskatu par Dievu.
  • Dievs mums ir atstājis visaugstākos baušļus – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu!

    Staigāšana mīlestībā, ir tā, kas nosaka cilvēka laimi šeit uz zeme. Katrs no mums var kļūt par laimīgu cilvēku, par apmierinātu ar savu dzīvi, ja viņš dzīvos saskaņā ar mīlestības likumu. Citiem vārdiem runājot, mana attieksme pret Dievu un apkārtējiem cilvēkiem, nosaka to, vai es būšu laimīgs vai nē. Ja tu vēlies būt laimīgs cilvēks, tad vēlos tev dot padomu- iemīli Dievu un savu tuvāko bez jebkādas liekulības!Vai esat pamanījuši, ka mīlestība pret Dievu atspoguļojas mūsu attieksmē pret citiem cilvēkiem un vēlmē viņiem palīdzēt.
  • Dievs ir laimīgas ģimenes galvenais arhitekts un celtnieks

    Atļaujiet Dievam iekārtot jūsu ģimeni un celt jūsu namu! Jo tikai tad visai jūsu piepūlei būs kāda jēga vai augļi.Kā Dievs ceļ un iekārto namu? Viņš to dara ar Sava Vārda palīdzību!«Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus». (Ps.19:8)
  • Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem! III

    Kalpošana un došana nosaka manas garīgās izaugsmes, garīgā brieduma pakāpi. Tas nosaka arī to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum.Dievs vēlas, lai mēs garīgi pieaugam. Viena no ticīga cilvēka garīgās izaugsmes pazīmēm ir tā, ka viņš piepilda citu cilvēku vajadzības. Tāds cilvēks ne tikai pieņem, bet arī atdod no sevis. Došana, kalpošana – tas ir viens un tas pats vārds, kurš nosaka to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum. Bībele saka, ka Jēzus atnāca uz zemi ne tālab, lai Viņam kalpotu, bet tālab, lai kalpotu citiem. Jēzus mums ir kalpošanas piemērs. Daudzi no mums grib, lai citi cilvēki mums kalpotu. Taču Dievs saka, lai mēs kalpojam cilvēkiem. Dievs grib, lai mēs atdarinām Viņu, lai mēs kļūstam līdzīgi Viņam.
  • Dievs uzticas mums un paļaujas uz mums

    Vakar mēs ar jums runājām par to, ka ne tikai mēs ticam Dievam, ne tikai mēs paļaujamies un uzticamies Dievam, bet arī Dievs uzticas mums un paļaujas uz mums. Mēs Dievam esam nepieciešami brīdī, kad Viņam parādās dienišķā vajadzība.„Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, ….tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā.” (Salamana Pamācības 1:24,28,29).