Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta III

 Labdien, dārgie draugi! Mūsu Dievs ir labs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Es priecājos par iespēju dalīties ar jums Dieva vārda atklāsmēs, kuras Dievs man dod. Mēs turpinām runāt par svēto vietu un katru no tās sastāvdaļām. Mēs noskaidrojām, ka svētajā vietā drīkstēja ieiet tikai priesteri, un ieiet tālab, lai nestu upurus Dievam. Telpas apgaismošanai svētajā vietā tika nolikts zelta lukturis, kas ir Dieva gaismas prototips. Cilvēks, kurš nāk Dieva klātbūtnē, sāk redzēt Dieva gaismu, sāk redzēt un uztvert visu notiekošo ar Dieva acīm. Mēs runājām arī par to, ka vairums mūsu problēmu pieņemot lēmumus rodas mūsu neziņas un zināšanu trūkuma dēļ. Tālab, katram no mums pastāvīgi ir jāmeklē un jālūdz Dievam Viņa gudrība. Izņemot zelta lukturi, svētajā vietā atradās galds ar svaigu maizi. Pievērsiet savu uzmanību tam, ka uz galda ikdienu bija jāatrodas svaigai maizei. Jēzus teica, ka Viņš ir dzīvības maize: 
„Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:32-35).
 Tas, kurš ēdīs šo maizi katru dienu, iegūst spēku, stiprumu un tiek atjaunots. Jēzus teica, ka Viņa Miesa ir šis ēdiens. Bet, mēs zinām, ka Jēzus ir arī dzīvais Vārds, kurš tapis par miesu. 
„Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.” (Jāņa 6:53-58).
 
„ Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.”  (Jāņa 1:1-4;14).
 Tātad, dzīvības maize simbolizē Dieva Vārdu. Dieva Vārds – tas ir ticības, spēka un iedvesmas avots. Dieva Vārds ir pilns žēlastības un patiesības, kura atbrīvo cilvēku no katra veida verdzības un apspiešanas. Mēs ik rītu varam nākt pie Dieva pēc svaigas maizes, tieši tāpat, kā to darīja Israēla bērni, ik rītu izejot pēc svaigas mannas no debesīm. 
„ Šī ir Viņa pavēle: salasiet no tās ikviens, cik var apēst, gomeru uz katru cilvēku, pēc jūsu dvēseļu skaita; ikviens lai ņem tik cilvēkiem, cik to ir viņa teltī.” Un Israēla bērni tā arī darīja; cits salasīja vairāk, cits mazāk. Bet, kad viņi pārmēroja ar gomeru, tad nepalika pāri tam, kas daudz bija salasījis, un nepietrūka tam, kas maz bija salasījis; ikviens bija salasījis tik, cik varēja apēst. Un Mozus tiem sacīja: “Lai neviens neko no tā neatlicina līdz rītam.” Bet tie Mozum neklausīja, un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi, un tas smirdēja, un Mozus noskaitās uz viņiem.” (2.Mozus 16:16-20).
 Šai dienai vakardienas manna vairs neder, jo Dieva žēlastība atjaunojas ik rītu. 
„ Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu.” (Raudu dziesma 3:22-24).
 Vakardienas atklāsme ir laba un svarīga, bet, šodien Dievam priekš tevis ir svaiga atklāsme, kura neanulē vakardienas atklāsmi, bet padara to rīcībspējīgāku. Mēs uzreiz nevaram ietilpināt sevī visu to, ko Dievs vēlas mums atklāt, tālab Viņš dod mums tādā mērā, kā mēs spējam sevī ietilpināt. Kad mēs ikdienu nākam Dieva priekšā, Viņš paplašina mūsu iespējas un mūsu garīgo apetīti. Dievs spēj dāvāt tev krietni vairāk par to, ko tu lūdz vai par ko domā. Turpināsim rīt! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Mīlestība – tas ir pēdējo laiku uzvaras ierocis III

    Mīlestības princips pasargā mūsu sirdis, pasargā mūsu emocijas, mūsu dzīvi no traumām un rētām. Pēdējās dienās palielināsies ļaunums, naids, nodevība, cietsirdība, nepareizas attiecības cilvēku starpā. Jēzus negrēkoja, bet cilvēki tik un tā zaimoja, runāja ļaunu par Viņu. Bet, kā tad Viņš reaģēja uz šīm ļaunajām valodām, zaimiem? Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, Viņš nekad ļaunu neuzvarēja ar ļaunu. Jēzus zināja, ka tas nedarbosies, bet tikai vairos ļaunuma, sāpju, emocionālo rētu un naida straumi tā cilvēka dzīvē, kurš mēģinās ļaunu uzvarēt ar ļaunu
  • No sākuma iekarosim cilvēku sirdis..

    Šodien es gribētu uzsākt sarunu par Ābrahāma dzīvi. Dievs vēlas mums atklāt kādus ļoti svarīgus principus no Ābrahāma dzīves un viņa attiecībām ar Dievu. „Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus, 12:1-3).
  • Mēs esam Dieva vēstneši III

    Pēc tam, kad Jēzus pameta šo zemi un tika uzņemts debesīs, mūs Viņš atstāja uz zemes kā Savus vēstnešus vai sūtņus. Tālab, mums ir jāsaprot un ir jābūt dziļai atklāsmei par to garīgo varu un spēku, kas mums dota Kristū. Bībelē ir teikts, ka Kristus mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem ar nolūku, lai mēs varētu valdīt uz zemes Viņa labad. Dievs vēlas, lai mēs ejam un nodarbojamies ar sava Debesu Tēva lietām vai biznesu. Mūsu Tēva bizness ir – caur mums atgriezt cilvēkus pie Viņa, salīdzināt cilvēkus ar Dievu. Dievs caur mums vēlas salīdzināt cilvēkus ar Sevi –„Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” Dievs vēlas, lai mēs sludinātu salīdzināšanas vārdu. „Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu”. (2.Korintiešiem 5:19).
  • Ja tu domā, ka jau esi uzvarējis un izrāvies lūgšanā, tad sāc lūgt par saviem brāļiem un māsām!

    Ko mēs darīsim tālāk, pēc tam, kad būsim dzirdējuši patiesību par lūgšanas svarīgumu un nepieciešamību? Mums ir jāmainās! Pirmkārt, mums vajag sākt lūgt Dievam, lai Viņš mums palīdz pastāvīgi lūgt. Otrkārt, tu vari prasīt citiem cilvēkiem, kurus uzskati par nopietniem lūdzējiem, lai viņi lūdz par tevi, lai tu varētu ieviest kārtību lūgšanās. Prasīt, lai citi par to lūdz – nav pazemojums.Es atceros, kad arī manā dzīvē pienāca tāds brīdis, kad man pārgāja vēlēšanās lūgt, man kļuva garlaicīgi lūgt, mana lūgšana kļuva nedzīva. Un man neizdevās neko izmainīt šajā jautājumā. Es sapratu, ka manā lūgšanu dzīvē ir pienākusi krīze. Es piezvanīju savam vecākajam brālim un izstāstīju viņam, ka man nekas nesanāk, ka es lasu Bībeli, bet viss ir sausi, es lūdzu – sausi un, ka man to vispār negribas darīt.
  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums III

    Ja mēs vēlamies efektīvu lūgšanu dzīvi, lūgšanai ir jākļūst par mūsu ieradumu. Lai tā notiktu, mums ir jābūt lūgšanu iemaņām, prasmei. Iemaņas dara mums zināmu to, kā vajag darīt to, kas mums jādara. Ja tu zini, ko vajag darīt, ja zini, kāpēc to vajag darīt, bet nezini, KĀ to vajag darīt, – tu nespēsi to padarīt par ieradumu. Tu nevarēsi uzzināt, kā vajag kaut ko darīt, līdz tam brīdim, kamēr nesāksi to darīt. Es neuzzināšu, kā vajag lūgt, līdz brīdim, kamēr es nesākšu lūgt. Esmu pārliecināts, ka mēs jau vismaz kaut ko zinām par lūgšanu. To, ko tu jau zini, tu vari sākt pielietot praksē. Un tādā veidā, atnāk iemaņas, prasme. Iemaņas atnāk no pastāvīgas zināšanu pielietošanas praksē.
  • Nevajag koncentrēties uz to, kā tev nav, vajag izmantot to, kas tev ir! II

    Dievs dod mums tik, cik mums ir pa spēkam, tāpēc Viņš neaicina mūs darīt to, ko mēs nespējam izdarīt. Ja Dievs tev uzdod vai uztic kaut ko izdarīt, tas nozīmē tikai to, ka tu spēj to izdarīt. Dievs tev nedos vairāk, kā tu spēj panest. Vienkārši izmanto to, kas tev ir.Es izlasīju kādu stāstu par sievieti, kura uzcēla skolu nabadzīgiem cilvēkiem. Kad vēl nekā nebija, šīs sievietes sirdī dzima vēlēšanās uzcelt skolu nabadzīgajiem. Tas kļuva par viņas sapni, par kuru tā pastāvīgi domāja. Bet uz to brīdi viņai nekā nebija – ne mācību grāmatu, ne skolotāju, ne ēkas, ne naudas. Bet viņai bija milzīga vēlēšanās to sasniegt.