Ražas un pavairošanas likums

Miers jums, dārgie draugi! Es sveicinu jūs šajā brīnišķīgajā dienā un lūdzu par to, lai Dievs sekmē jūsu ceļu un dod veiksmi it visā, ko šodien darīsiet.

Šodien es vēlētos uzsākt jaunu tēmu:” Ražas un pavairošanas likums”.
Par pamatu mēs ņemsim Rakstu vietu no Marka evaņģēlija 4. nodaļas, kurā Pats Jēzus mācīja līdzībās.

Šajā nodaļā ir trīs līdzības, kurās Jēzus sniedz paskaidrojumu par to, kāds spēks un potenciāls ir apslēpts mazā sēkliņā.
Visupirms es gribētu uzskaitīt šīs līdzības, bet vēlāk mēs detalizēti izskatīsim katru no tām.
Pirmā līdzība, kuru Jēzus izstāstīja, – ir līdzība par sējēju. Šī līdzība atklāj virkni šķēršļu, kuri traucē sēklai izaugt par augu un nest augļus. Šajā līdzībā Jēzus parādīja trīs šķēršļu veidus, kuri var traucēt mūsu iesēto sēklu augšanai (Marka, 4:3-20).
Pēc tam Jēzus izstāstīja līdzību par augošo sēklu. Tā aprakstīta Marka evaņģēlijā (4:26-29). Šīs līdzības mērķis – atklāt mums to, ka, ja iesējam sēklu un novācam visus šķēršļus, kuri traucē to augšanai, sāk darboties negrozāms likums – šīs sēklas, neatkarīgi no mums, noteikti izdīgs.

Nākamā līdzība, kuru izstāstīja Jēzus – līdzība par sinepju graudiņu (Marka, 4:31-32). Šajā līdzībā Jēzus atklāj to potenciālu, kāds apslēpts mazā sēkliņā, un tas ir milzu potenciāls. Maza sēkliņa var pārvērsties milzīgā dārzā. Nav svarīgi, cik mazas ir mūsu sēklas; ir svarīgi, ko mēs ar tām darām. Ja mēs tās iesējam, pastāv liela varbūtība, ka šīs sēklas izdīgs un atnesīs milzīgu ražu.
Šodien es vēlos, lai mēs aizdomājamies par to, kāds milzu potenciāls ir sēklā. Bībelē ir teikts, ka Dievs visu radījis ar sēklu,, kuru sevī nes ikviena radība, koks un augs.

„Tad Dievs sacīja: ”Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes.” Un tā tapa. Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.”(1. Mozus, 1:11-12).

Dārgais draugs, jau mūsu dzīves iesākumā Dievs katram no mums deva sēklu, un šī sēkla ir Dieva instruments tavai ietekmei, diženumam, svētībai. Šī sēkla noteiks tavu nākotni. Ir tik svarīgi, ko tu dari ar tām sēklām, kuras Dievs tev iedevis.
Rīt mēs parunāsim par to visos sīkumos.

Lai Dievs jūs svētī! Dieva mierā!
Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dievs skatās uz to, ko mēs darām ar to, ko Viņš mums jau ir atklājis

    Mēs runājam par to, cik svarīgi ir iepazīt un piepildīt Dieva gribu. Vakar mēs runājām par to, ka Dievs atklāj mums Savu plānu un Savus nodomus pakāpeniski, atkarībā no tā vai tādā mērā, kā mēs sasniedzam briedumu un kļūstam spējīgi pieņemt no Viņa rokas to, ko Viņš mums ir sagatavojis. Vēl mēs runājām par to, ka Dievs atklāj Savu gribu tiem, kuriem ir tuvas attiecības ar Viņu, tiem, kuri meklē Viņa gribu, un kuri ir gatavi piepildīt Viņa gribu. Dievs skatās uz to, ko mēs darām ar to, ko Viņš mums jau ir atklājis, un tikai tad mums tiks atklāta nākamā Dieva plāna daļa mūsu dzīvei.

    Mēs runājam par to, cik svarīgi ir iepazīt un piepildīt Dieva gribu. Vakar mēs runājām par to, ka Dievs atklāj...

  • Kas ir pielūgsme?

    Kad mēs runājam par pielūgsmi, mēs runājam par mūsu nodarbinātību, kas saistīta ar Dievu, par intīmām attiecībā ar Dievu, par mīlestības paušanu Dievam no visas savas sirds, no visas dvēseles (t.i. ar savu intelektu, prātu, gribu, emocijām) un visa sava spēka. Bez Dieva atziņas mēs nespēsim tā pa īstam pielūgt Dievu garā un patiesībā. Bez Dieva aiziņas mēs nespēsim mīlēt Dievu no visas savas sirds. Pielūgsmei jāfokusē cilvēka uzmanība uz Dievu.

    Kad mēs runājam par pielūgsmi, mēs runājam par mūsu nodarbinātību, kas saistīta ar Dievu, par intīmām attiecībā...

  • Mēs esam zemes sāls un pasaules gaisma

    Kā sāls mēs novēršam jebkādu pagrimumu mūsu sabiedrībā caur to, ka mēs palīdzam cilvēkiem slāpt vai alkt pēc Dieva un Dieva vārda. Pēc tam, kad cilvēks ir ēdis ko sāļu, viņam rodas vēlēšanās vai alkas dzert(slāpes). Tieši tāpat tas notiek arī ar mums, ja mēs kā Dieva vēstneši pildīsim savu lomu kā zemes sāls, tad cilvēki arvien vairāk un vairāk jutīs slāpes vai alks pēc Dieva un Dieva vārda.

    Kā sāls mēs novēršam jebkādu pagrimumu mūsu sabiedrībā caur to, ka mēs palīdzam cilvēkiem slāpt vai alkt pēc...

  • Cienīgs mērķis dzīvei II

    Vakar mēs sākām runāt par to, ka katram cilvēkam ir savi mērķi. Un vēl mēs runājām par to, ka cilvēkiem ir cienīgi un necienīgi mērķi. Pēc tam, kad Pāvils satikās ar Kristu un veltīja Viņam savu dzīvi, par viņa dzīves galveno mērķi kļuva patiesa gaidīšana, – lai Kristus paaugstinātos viņa miesā un pagodinātos caur viņa dzīvi. Ir ļoti svarīgi noskaidrot priekš sevis to, kādi tad ir mūsu galvenie dzīves mērķi.Mēs ar jums tikām taisnoti ticībā uz Jēzu Kristu un mums ir miers ar Dievu. Bet, tas ir tikai sākums. Miers ar Dievu – tas ir kristīgas dzīves sākums. Kas tad seko grēku nožēlai?

    Vakar mēs sākām runāt par to, ka katram cilvēkam ir savi mērķi. Un vēl mēs runājām par to, ka cilvēkiem ir...

  • Pestīšanas cerība III

    Cerība palīdz mums būt mierā jau šobrīd, kad mēs domājam par nākotni. Cerība vienmēr fokusē mūs uz nākotni, bet tā labvēlīgi ietekmē mūsu dzīvi jau šobrīd.Lai mēs varētu efektīvi apbruņoties ar pestīšanas cerību, mums ir jāsaprot, kas mēs esam šajā pasaulē, un kā mums jālieto šis miers.Pāvils sacīja:„Un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet.”(1.Korintiešiem 7:31).

    Cerība palīdz mums būt mierā jau šobrīd, kad mēs domājam par nākotni. Cerība vienmēr fokusē mūs uz nākotni, bet...

  • Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts!

    Rodas jautājums, – kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā nogriežas no šī ceļa un atgriežas vietā, no kuras tie izgājuši. Tas man atgādina stāstu par ebreju tautu.Ebreju tauta ilgstoši atradās Ēģiptes verdzībā. Ilgstoši viņus nomocīja smagos darbos, par kuriem viņiem neko nemaksāja. Israēla tauta sauca uz Dievu, un Dievs viņus atbrīvoja un izveda no Ēģiptes. Viņiem vajadzēja doties uz Apsolīto zemi. Veicot šo ceļu, viņi ik dienas tuvojās Apsolītai zemei. Viņiem vajadzēja daudz ko izciest, viņiem vajadzēja izvairīties vai bēgt no nepareizām lietām, nepareizām attiecībām, viņiem bija jāuzveic kurnēšana, nepateicība.

    Rodas jautājums, - kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā...