1) Neprasme nolikt savā priekšā pareizus un precīzus mērķus.
Bieži vien mūsu mērķi ir ļoti abstrakti un izplūduši, vai arī to nav vispār. Bieži vien pat mēs paši līdz galam nesaprotam to, kur virzāmies savā dzīvē. Tai pat laikā neticīgiem cilvēkiem bieži vien ir skaidri un konkrēti mērķi, kuri ir aprēķināmi un sasniedzami. Viņi ne tikai izvirza sev šos mērķus, bet arī sasniedz tos. Paskatieties, ko saka apustulis Pāvils vēstulē Filipiešiem:
„Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 3:13-14).
Citā šīs Rakstu vietas tulkojumā ir teikts: „Tikai VIENU es meklēju … un uz šo VIENU tiecos …. šī VIENA dēļ es visu citu uzskatu par mēsliem …”. Apustulis Pāvils bija fokusējies uz kaut ko vienu, uz kaut ko konkrētu. Viņš pielika visu savu piepūli tam, lai piepildītu savu mērķi. Ja mēs gribam būt par cilvēkiem, kuri sasniedz un piepilda savu mērķi un savu sapni no Dieva, tad mums jānoliek precīzi un sasniedzami mērķi. Ja cilvēks saka, ka viņa mērķis ir pagodināt Dievu, – tas ir ļoti labi. Bet svarīgi ir, lai cilvēks saprastu, kā tieši viņš to sasniegs, un ko šai nolūkā viņš darīs katru dienu. Svarīgi noteikt, kā tu izmērīsi sava mērķa sasniegšanu. Apustulis Pāvils savas dzīves beigās varēja teikt:
„Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.”(2.Timotejam 4:7).Pāvila dzīve līdzinājās garīga boksera dzīvei, kurš sita nevis gaisu, bet konkrētu mērķi.
„Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams.”(1.Korintiešiem 9:24-26).
Pāvilam bija skaidrs un konkrēts mērķis, un viņš sakārtoja savu dzīvi tā, lai itin viss sekmētu šā mērķa sasniegšanu. Mērķis uzlabo cilvēka dzīvi un pašu cilvēku. Lai gūtu uzvaru, lai sasniegtu savu mērķi, sportisti sagatavošanās laikā atsakās no daudzām lietām, ierobežo sevi, pilnveidojas un mācās. Ja mēs esam nopietni un vēlamies sasniegt nosprausto mērķi, tad mums arī ir jāmācās, jāpilnveidojas un jāatturas no kaut kādām lietām. Mums jādara viss, lai ar savu dzīvi pagodinātu Dievu, lai dzīves beigās mēs saņemtu neiznīcīgu balvu no Viņa. Vai tev ir mērķis? Vai tev ir konkrēta zeme no Dieva, kuru tu iekarosi priekš Viņa? Vai arī tu dzīvo abstrakcijā un ilūzijās par to, ka Dievs visu izdarīs tavā vietā? Ir svarīgi aizdomāties par šiem jautājumiem jau šodien.
2) Nav degsmes vai kaislīgas vēlēšanās sasniegt savu mērķi.
Pēc tam, kad ir uzstādīts mērķis, mēs nedrīkstam apstāties pie tā, – mums jāturpina degt par šo mērķi. Reliģija laupa cilvēkam uguni un kaislīgu vēlēšanos sasniegt savu mērķi. Skatoties uz Jēzus dzīvi, mēs redzam, ka viņa sirdī bija dedzīga vēlēšanās piepildīt Dieva uzdevumu.
„Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!”(Lūkas 12:49).
Jēzus nesa sevī dedzīgu vēlēšanos piepildīt Dieva gribu, un tieši tas deva Viņam spēku kalpot katru dienu un tuvoties tam, lai sasniegtu Savu mērķi.
„Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam” (Romiešiem 12:11).
Dievs vēlas, lai Viņa bērniem būtu dedzīgs gars un uzcītība nosprausto mērķu sasniegšanā. Man pašam sevī jākultivē šis dedzīgais gars, jo tas nenotiks pats par sevi. Tev ik dienu jādomā par savu mērķi, jāvizualizē tā piepildīšana, jāstādās priekšā tas, kādu labumu tas atnesīs citiem cilvēkiem, un kā tu caur to varēsi pagodināt Dievu. Darot to, tu uzturēsi uguni savā sirdī. Degsmes trūkums mūsu garā traucēs mums un ierobežos mūs. Dažkārt cilvēks kļūdās, domājot, ka tad, ja viņš ir uzticējis savu dzīvi un savus mērķus Dievam, tas nozīmē, ka viņam pašam nekas vairs nebūs jādara. Dievs aicina mūs paļauties uz Viņu visos mūsu ceļos. Bet, tas nebūt neatceļ to, ka man jādara sava daļa. Paļauties uz Dievu – tas nozīmē paļauties uz to, ka Dievs parādīs, kas man būs jādara. Jēzus mums teica, lai ejam un sludinām Evaņģēliju, un, tai pat laikā, viņš neteica, kur mums konkrēti jāiet. Tāpēc, šai jautājumā mums jāuzticas Dievam. Bet no savas puses, mums jāiet un jādara tas, ko Viņš mums ir teicis darīt. Dievs teica Ābrahāmam, lai tas iziet no savas zemes un iet. Bet, tai pat laikā, Dievs nepateica, uz kurieni konkrēti jāiet. Un Ābrahāms gāja, uzticot visus savus ceļus Dievam. Bībelē ir teikts:
„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana pamācības 3:5-6).
Dievs ir apsolījis, ka virzīs mūsu ceļus, bet Viņš nav teicis, lai mēs tai pat laikā sēdētu un neko nedarītu. Lūdz Dievam, lai viņš aizdedz tavu sirdi. Bet ne tikai lūdz, bet arī vēro to, ko Dievs tev visapkārt dara, mācies, lasi, klausies, esi kopā ar cilvēkiem, kuri deg savās sirdīs, lai caur to arī tu neatdzistu, – tātad, dari visu, lai uzturētu uguni savā garā. Jo citādi, tu vienkārši iznīcināsi sevi ar sevis žēlošanu, kurnēšanu, neapmierinātību. Reliģiozitāte ierobežo cilvēku, bet Dieva patiesība un Viņa gudrība noņem šos ierobežojumus un atbrīvo.
