Sātans kā traģēdiju iemesls II

Sveicinu jūs, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus!Vakar mēs ar jums runājām par to, ka Dievs, kas radīja debesis un zemi, svētīja cilvēkus, kas dzīvoja uz zemes un nodeva viņiem zemi valdīšanai. Bet cilvēks pats šīs valdīšanas tiesības atdeva sātana rokās. Ādama un Ievas nepareizā lēmuma dēļ, sātans ieguva kontroli pār cilvēkiem un arī zemi. Bet Bībele aicina mūs lūgt par to, lai pār zemi no jauna tiek iedibināta Dieva griba, tāda, kā tā jau ir debesīs, kur mājo Pats Dievs. Ja cilvēks lūgs Dievam par to, tad īstenosies Dieva gribas pilnība. Debesīs nav asaru, nav nabadzības, nav naida, nav slimību, nav nāves. 
“ Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.  Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.” Tad Viņš teica: “Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi.”” (Atkl.21:3-5).
 Tur kur valda Dievs, tur kur Jēzus ir Kungs, tur beidzas sātana valdīšana. Tāpēc ir ļoti svarīgi atzīt Jēzu par savas dzīves Kungu. Jēzus nāca uz zemes kā cilvēks, lai iznīcinātu sātana varu pār cilvēci. Cilvēka dzīvē tas nenotiks līdz laikam, kamēr pats cilvēks apzināti un labprātīgi nepieņems Jēzus kundzību pār savu dzīvi. Vai mēs zinām par to vai nē, vai mēs ticam tam vai nē, tas nemaina patiesību par to, ka līdz grēku nožēlai katrs cilvēks atrodas sātana pakļautībā, šīs pasaules valdnieka pakļautībā. 
„Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos,  kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos.  Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.  Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis,  arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!  Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, …” (Efez.2:1-6).
 Tikai pēc grēku nožēlas un Jēzus kundzības pieņemšanas mēs automātiski pārejam no tumsas un sātana valstības Dieva Dēla Jēzus Kristus Valstībā. 
„…un jūs ar prieku pateiksities Tēvam, kas jūs darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svētajo mantojuma gaismā. Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, …” (Kol.1:12-13).
 Kad cilvēks noraida Dieva valdīšanu savā dzīvē, tad ar to viņš automātiski atver durvis sātana valdīšanai.Vēstulē Romiešiem mēs skaidri varam redzēt, ka Dieva varas noraidīšana noved pie nopietnām sekām un traģēdijām. 
„Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.  Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi  un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem.  Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas,  tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen.  Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos.  Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas.  Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netaisnību, samaitātību, iekāri, ļaunumu, skaudību, slepkavību, ķildām, krāpšanu, ļaunprātību, mēlnesību,  kļuvuši par neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem, nekauņām, augstprāšiem, lielībniekiem, ļauna izdomātājiem, vecākiem nepaklausīgiem, bezprātīgiem, neuzticamiem, cietsirdīgiem, nežēlīgiem.  Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo.”. (Rom.1:21-32).
 Ko mēs varam redzēt šajā Rakstu vietā?
  1. Viņi iepazina Dievu, bet atteicās Viņu godāt kā Dievu.
  2. Viņi nepateicās Dievam, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā. Cilvēciskā gudrība atliek malā Dieva gudrību un tas kļūst par iznīcinošā spēka avotu, kas darbojas šobrīd pasaulē. Šis spēks ir aktīvs, un tieši šis spēks paātrina traģēdijas zemes virsū. Pateicoties dažādiem zinātniskiem atklājumiem cilvēks ir kļuvis tik ļoti gudrs savās acīs, tik ļoti, ka ir sācis nonicināt sava Radītāja gudrību. Tamdēļ ka cilvēki ir atmetuši Dievu, Viņš viņus ir nodevis kārībām, kā rezultātā inteliģenti un izglītoti cilvēki ir sākuši darīt kaunpilnas un zemiskas lietas.
  3. Nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu. Katram no mums ir jārūpējās un jānes atbildība par to, lai Dieva Vārds piepilda ne tikai mūsu prātu, bet arī mūsu sirdi.
Mums ir jāielaiž Dievu savā sirdī un jāpiepilda savs prāts ar Dieva Vārdu. Ja mēs to neņemam vērā un nedaram, attaisnodamies ar vienalga kādiem iemesliem, – tad kaut kas cits noteikti ieņems šo vietu – un tad mums nebūs spēka stāties pretī dzīves traģēdijām.Turpināsim rīt!Bagātīgas Dieva svētības!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dzīves mērķa meklēšana II

    Šodien aplūkosim tos soļus, kurus spēra Salamans ar nolūku atrast jēgu un mērķi dzīvei. Mēs ieraudzīsim to , pie kādiem secinājumiem nonāca Salamans.Kā Salamans sāka meklēt dzīves jēgu? Pirmkārt – apgūstot zināšanas un iegūstot gudrību.„ Es domāju savā sirdī un sacīju: patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam! Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķeršana; jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.”
  • Pārmaiņas caur kalpošanu III

    Kalpošana palīdz palīdz mums dzīvot ne tikai sevis dēļ. Tad kad cilvēks kalpo, tad viņa dzīve ir koncentrēta uz to, lai padarītu otru cilvēku laimīgu, tā vietā, lai gaidītu, ka kāds darīs laimīgu viņu pašu. Cilvēkam, kuram ir šāda domāšana un dzīves pozīcija, nebūs laika depresijai un sevis žēlošanai. Tāda cilvēka dzīve būs koncentrēta uz to, lai atrastu kādu, kurš atrodas sliktākā stāvoklī un palīdzētu viņam, nevis vienkārši sēdētu un žēlotu sevi pašu. Cilvēks, kurš saprot patiesas kalpošanas būtību, vairs nedzīvo priekš sevis, bet lai mīlētu Dievu un cilvēkus.
  • Kā Dieva balss dzirdēšana ienes mūsu dzīvē Viņa apsardzību un drošību

    Dievs bieži runās, lai dotu mums izeju no bīstamām situācijām. Sātans bieži izliek tīklus mūsu dzīvē, lai nozagtu, nokautu un nogalinātu.“ Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. ”. (Efez.6:11).
  • Sava gara stiprināšana

    Kā tad stiprināt savu garu? Dieva Vārds un Dieva apsolījumi stiprina mūsu garu un palīdz mums pārvarēt ciešanas vai nespēku(vājumu). Lai nepadotos, mums ir jāiemācās visā pilnībā paļauties uz Dieva Vārdu un Dieva apsolījumiem. Ir jāiepazīst Dieva uzticamība un jāapzinās tas, ka Dievs nekad mūs nepametīs un neatstās; ja vien mēs paši Viņu neatstāsim.
  • Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta III

    „Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:32-35).
  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums III

    Ja mēs vēlamies efektīvu lūgšanu dzīvi, lūgšanai ir jākļūst par mūsu ieradumu. Lai tā notiktu, mums ir jābūt lūgšanu iemaņām, prasmei. Iemaņas dara mums zināmu to, kā vajag darīt to, kas mums jādara. Ja tu zini, ko vajag darīt, ja zini, kāpēc to vajag darīt, bet nezini, KĀ to vajag darīt, – tu nespēsi to padarīt par ieradumu. Tu nevarēsi uzzināt, kā vajag kaut ko darīt, līdz tam brīdim, kamēr nesāksi to darīt. Es neuzzināšu, kā vajag lūgt, līdz brīdim, kamēr es nesākšu lūgt. Esmu pārliecināts, ka mēs jau vismaz kaut ko zinām par lūgšanu. To, ko tu jau zini, tu vari sākt pielietot praksē. Un tādā veidā, atnāk iemaņas, prasme. Iemaņas atnāk no pastāvīgas zināšanu pielietošanas praksē.