Sējiet, strādājiet, lūdziet, plānojiet, bet arī rīkojieties!

 Labdien, dārgie draugi! Esmu priecīgs, ka varu jums dāvāt dzīvo gudrības vārdu, kuru Tas Kungs šodien ir ielicis manā sirdī. Es ticu, ka šis vārds jums palīdzēs kļūt par to veiksmīgo personību, par kādu Dievs vēlās, lai jūs kļūtu.Es gribu šo vārdu sākt ar vienu stāstu: vienam cilvēkam bija brīnišķīgs dārzs, kurš atnesa bagātīgu un pārpilnu ražu. Kad kaimiņš to ieraudzīja, viņš uzreiz izlēma, ka nākamajā pavasarī iedēstīs arī sev dārzu. Tomēr, pēc tam, kad kaimiņš bija iesējis savu dārzu, viņš tajā vairāk neko nedarīja. Viņš dārzu nelaistīja, nekultivēja un neirdināja. Kad pienāca rudens, viņa dārzs bija aizlaists un aizaudzis ar nezālēm. Un protams, ka viņam nebija nekādas ražas.Pirmais secinājums, pie kura nonāca šis cilvēks bija tāds, ka dārzs nenes nekādu labumu. Vēlāk viņš padomāja, ka tomēr tā zeme bija slikta.Kamēr gāja laiks, trešais kaimiņš arī iesāka dēstīt savu dārzu. Trešajam kaimiņam uzreiz nebija tik liela raža, kā pirmajam kaimiņam. Neskatoties uz mazo ražu, trešais kaimiņš turpināja centīgi strādāt un mācīties. Tik lielā mērā, kā viņš pielietoja savas jaunā iemaņas un praktizēja jaunās idejas, gadu pēc gada, viņa dārzs atnesa arvien vairāk un vairāk augļus.Patiesība, kuru šis stāsts mums māca ir aprakstīta Salamana pamācību grāmatā:
„Es gāju gar sliņķa tīrumu un gar nejēgas vīna dārzu, 31 un redzi, tur auga vienīgi nātres, vīna dārzs bija pilns dadžu, un akmeņu iežogojums ap to bija sabrucis. 32 Kad es to redzēju, es to ņēmu pie sirds, liku vērā, nolūkojos uz to un mācījos no tā: 33 tu gribi drusku gulēt un vēl drusku pasnaust, un drusku salikt rokas, lai atpūstos! 34 Bet tad tev tava nabadzība pienāks ātriem soļiem kā ceļiniece un tavs trūkums kā bruņots vīrs” (Sal.pam.24: 30-34).
Patiesība šajā stāstā ir acīmredzama, un kāda: Viens un tas pats princips nosaka kā izaugsmi, tā arī stāvēšanu uz vietas mūsu dzīvē un mūsu darbos. Lūgšana, centīgs darbs un pastāvīga, pierādītu principu pielietošana, atdala veiksmīgus cilvēkus no citiem. Un, šis princips ir taisnīgs, neatkarīgi no valsts, kultūras, slāņa, draudzes, kurā mēs atrodamies. Veiksmīgi cilvēki pavada laiku, lai meklētu Dieva vaigu un paļautos uz Viņa virzību un vadību savā dzīvē. Pēc tam viņi iet, lai paklausībā Dievam pielietotu dzīvē tās patiesības un mācības, kuras viņi ir iemācījušies. Attīstot tādus ieradumus, jebkurš cilvēks var nostāties uz izaugsmes un vairošanās ceļa. Izaugsme, veiksme – tā ir Dieva sirds vēlēšanās priekš jums un tāpat arī Viņa pavēle katram ticīgajam šodien.Kā jums ir ar šīm lietām? Vai jūs pieaugat? Vai jūs nesat augļus, kuri pagodina Dievu savā dzīvē? Vai jūs augat Kristū? Cerot uz brīnumu, vai jūs paši kaut ko darāt, vai jūs vienkārši gaidāt ražu, vērojot tikai vēja virzienu. Bībele mums saka par to, ka
„Kas nepārtraukti novēro vēju, tas netiek pie sēšanas, un, kas vienmēr raugās uz padebešiem, tas netiek pie ražas ievākšanas” (Sal.māc.11:4).
Kā jūs redzat, kas nesēj, tam arī nebūs pļaut. Raža, izaugsme, veiksme, vairošanās neatnāks bez jūsu aktīvas dalības. Centīgs darbs, vēl joprojām ir viens uzplaukuma un labklājības instrumentiem. Sējiet, strādājiet, lūdziet, plānojiet, bet arī rīkojieties. Liela raža gaida jūs!Uz drīzu tikšanos! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kad mēs lūdzam, nokrīt neredzamās važas, kuras sasaista cilvēkus!

    Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad tavā dzīvē būs acīmredzama labvēlība no Dieva un cilvēku puses. Bet, tas ir jābauda katram cilvēkam personīgi, nevis tikai jāklausās par to. Tieši caur lūgšanu, mēs varam baudīt Tā Kunga labvēlību. Tas stiprina mūsu savstarpējās attiecības ar Dievu. Tas palīdzēs tev, nekad nešaubīties par to, ka Dievs ir, lai arī, kas nenotiktu tavā dzīvē. Es skaidri zinu, ka mans Dievs ir labs, tāpēc, ka es to esmu baudījis un piedzīvojis personīgi. Es to esmu baudījis caur lūgšanu.
  • Jēzus un Dieva griba

    Jēzus ir kā modelis vai piemērs mums it visā. Viņš ir mūsu ticības Autors, Iesācējs un Piepildītājs. Tālab, Jēzus ir atstājis mums piemēru, – lai mēs varētu sekot Viņa pēdās.„Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.”(1.Pētera 2:21).Jau pašā savas zemes dzīves sākumā Jēzus Savā sirdī skaidri apjauta un saprata Savu mērķi. Savā Garā Jēzus kvēloja neparastā dedzībā darboties Sava Debesu Tēva biznesā( darbā).
  • Pateicība – pielūgsmes pamats II

    Dievs tik daudz ko izdarīja Jāzepa labā. Neskatoties uz to, ka brāļi gribēja nogalināt Jāzepu, Dievs saglabāja viņam dzīvību. Kad Jāzeps tika pārdots verdzībā, Dievs viņam izrādīja labvēlību. Dievs tik ļoti svētīja Jāzepa roku darbu, ka kungs iecēla viņu par pārvaldnieku saviem īpašumiem. Jāzeps nekad neaizmirsa šīs Dieva svētības. Apjausma par Dieva žēlastību piepildīja Jāzepa sirdi ar pateicību Dievam un savam kungam. Tieši pateicīga sirds neļāva Jāzepam ievainot vai apbēdināt Dievu.
  • Lūgšana – tā ir iespēja pakļaut savus plānus Dieva plāniem

    Kad mēs lūdzam, bet, tai pat laikā, nesaprotam, kas ir lūgšana, mēs domājam, ka lūgšana, tas nozīmē nest savus plānus Dieva priekšā un teikt Viņam: „Dievs, lūk, mans plāns! Svētī to!” Un ja Dievs svētī tavu plānu, tu saki: „Slava Dievam! Dievs atbildēja uz manu lūgšanu”. Bet, ja sakarā ar to, ka Dievam priekš tevis ir pilnīgi cits plāns, Viņš tevi nesvētī, tu saki: „Dievs neatbild uz manu lūgšanu”. Tik daudziem pazīstama situācija. Bieži cilvēki atnāk uz konsultāciju pie mācītāja un saka: „Mācītāj, kā jūs domājat, kādu ceļu man izvēlēties?”
  • Ja mēs vēlamies efektīvi pielūgt Dievu, mēs varam to darīt pārdomājot par Dieva īpašībām

    Visvairāk mums būtu jārūpējas par to, kā paturēt Dievu savā prātā – domāt par Viņu un Viņa varenību, apzināti domās apstājoties pie tā. Tieši to Jēzus mācīja Saviem mācekļiem.Vispirms, līdz brīdim, kad tu sāksi ko teikt Dievam lūgšanā, – ar Viņa acīm ir jāierauga sava sirds.Otrs veids, kā mēs varam pielūgt Dievu, – lēnprātībā pārdomājot par mums atklātajām Dieva īpašībām. Kad mēs lasām Vārdu, kad piedzīvojam kādu svētību no Dieva, – tajā visā mēs varam ieraudzīt kādu Dieva īpašību.
  • Ticības apliecinājuma princips

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”