Tava dāvana (spējas vai talants) atradīs tev vietu! III

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Mēs turpinām sarunu par tēmu „Tava dāvana (talants vai spējas) atradīs tev vietu.” Mēs ar jums runājām par to, ka viss lielais vai varenais sākas ar mazumu, – liela(diža) personība, liela kalpošana, vareni sasniegumi, liela vai plaša ietekme. Viss sākas ar to, ka cilvēks sāk darīt to, ko viņš var vai spēj, un viņš dara to no visas savas dvēseles, kā Tam Kungam, ticībā un ar pastāvību. Rezultāts tādai attieksmei pret dzīvi vienmēr būs balva no Dieva. Tāds cilvēks noteikti būs Tā Kunga svētīts un paaugstināts. Tāda cilvēka dāvana(talants vai spējas) noteikti atradīs viņam vietu kopējā Dieva ainā, Kristus Miesā. Cilvēka dāvana(talants vai spējas) piešķirs viņam plašumu un pietuvinās augstmaņiem, – tas ir princips, kurš parādīts Bībelē, gan caur Bībeles mācību, gan arī balstoties uz Bībeles varoņu dzīvēm. Acīmredzams ir fakts, ka, ja tu nesāksi laist apgrozībā to, kas tev jau šobrīd ir, – tev nebūs kalpošanas. Par to liecina nākamās Rakstu vietas:
„Jo, kam ir, tam dos; un, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.”(Marka 4:25).
„Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu.”(Lūkas 8:18).
Izteiciens „kam ir” runā par to, ka katram no mums jau kaut kas ir dots. Un tieši ar to mēs varam sākt, lai arī cik mazs un nenozīmīgs tas izskatītos mūsu acīs. Tikai tad, kad mēs sāksim izmantot to, kas mums jau ir un novedīsim to līdz maksimumam, Dievs varēs dot mums ko vairāk. Izteiciens „kam nav” liecina par to, ka, ja mēs ilgstoši nerīkosimies, mēs varam pazaudēt to, kas mums ir. Tad, kad tu velti tērē daudz laika, esi pasīvs, – tavas iespējas, tavas spējas, tavas zināšanas un tava gudrība pamazām sāk tevi nogalināt. Var iestāties tāds mirklis, kad tu atklāsi, ka tavas rokas jau vairs ne uz ko nav spējīgas. To ko tu neizmanto, to tu pazaudēsi. Bet tas, ko tu laid apgrozībā, noteikti pavairosies. Lūk, kālab pamats pieaugumam visās dzīvēs sfērās ir sēšanas un pļaušanas likums. Līdz brīdim, kamēr tu nepārvērtīsi sēklā to, kas tev šobrīd ir rokās, – raža vai pavairošanās nav iespējama. Jēzus līdzība par talentiem pamato šo domu.
„Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ, ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzālemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai. Viņš teica: “Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās. Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu. Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda. Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kuriem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis. Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit minas. Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc, ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām. Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas minas. Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām. Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā. Jo es baidījos no tevis, tāpēc, ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis. Tad viņš sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis, kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ. Un uz klātesošiem viņš teica: atņemiet tam viņa minu un dodiet tam, kam ir desmit minas. Tad tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas. Bet viņš atbildēja: es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.” (Lūkas 19:11-26).
Šajā līdzībā mēs varam ieraudzīt to, kā spriež Jēzus, un ko Viņš gaida no katra kristieša. Jēzus vēlas, lai katrs cilvēks ir uzticams mazumā, un tad Viņš tādu cilvēku iecels pār ko lielu. Lai mēs sāktu kalpot Dievam un nestu augļus Dieva Valstībai, Viņš katram no mums dod vienādas iespējas. Tu nevari pavairot to, ko tu uzglabā sevī un nesēj. Kungs sacīja saviem kalpiem: „Atņemiet tam viņa minu un dodiet tam, kam ir desmit minas.” Tā nav diskriminācija vai neobjektivitāte, tas ir princips, kurš darbojas līdz pat šim brīdim.   Turpināsim rīt! Ar Dievu! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Lūgšana – tā ir divpusēja saruna

    Es jau teicu, ka lūgšanā pats galvenais nav tas, ko es saku Dievam, bet tas, ko Viņš vēlas teikt man. Es paskaidošu kāpēc. Sakiet, lūdzu, ko jūs varat pateikt Dievam tādu, ko Viņš jau nezinātu? Visu to, ko jūs sakāt Dievam, Viņš jau zina. Tev tā šķiet, ka neviens nezina to, caur ko tu šobrīd ej, ka neviens nezina, kādas ir tavas problēmas, ka neviens nezina, cik tev ir grūti. Iespējams, ka neviens neko nezina, bet tikai ne Dievs. Dievs zina visu! Un pat vairāk, – Dievs zina izeju no šīs situācija. Tādā gadījumā, kas ir svarīgāk, atnākt uz lūgšanām, izteikties un aiziet?
  • Kā sevī attīstīt ieradumu lūgt? III

    Jūs zināt, ka cilvēka dzīve sastāv no ieradumiem. Ir labi ieradumi, ir slikti ieradumi. Jebkurš ieradums, kas dod labu rezultātu, pieprasa no mūsu puses piepūli un disciplīnu. Ja, lūgšana nekļūs par vienu no tādiem ieradumiem, tad mūsu lūgšanu dzīve nekad nekļūs efektīva un produktīva. Es gribu nocitēt sengrieķu filozofa Aristoteļa izteikumu par ieradumu: „Mēs esam tie, ko pastāvīgi un vairākkārtēji darām”. Citiem vārdiem sakot, mūsu būtība ir tas, ko mēs pastāvīgi darām. Tāpēc, ja mēs vēlamies būt pārāki kādā lietā, tad šai lietai ir jākļūst par mūsu ieradumu.
  • Sacīt Dievam: „Man nav laika Tev” var tikai garīgi akls cilvēks!

    Lūk, kāpēc es lūdzu par to, lai Dievs atver acis visiem, kuri lasa šo vēstījumu. Lai Dievam nekad vairs nav jādzird tas, ka mums nav laika Viņam un tam, lai piepildītu Dievišķo mērķi, kuru Dievs mums nolicis.Jā, es saprotu to, ka mēs dzīvojam uz zemes, un mums ir milzum daudz problēmu. Mēs dzīvojam miesā, kura pieprasa savas rūpes. Mēs esam iesaistīti dažādās savstarpējās attiecībās, kuras arī pieprasa savu laiku. Atbildīgi cilvēki nevar atstāt bez uzmanības vai rūpēm savu ģimeni, savus bērnus, pienākumus savā dzīvē. Tomēr, tas viss nevar kļūt par iemeslu tam, ka trūkst ziedošanās Dievam. Tieši pretēji, vajag pieņemt stingru lēmumu ziedot sevi Dievam. Es nesaku, ka tas būs viegli, bet tas ir pats gudrākais lēmums un pats pareizākais savas dzīves un sava laika ieguldījums.
  • Pie kādas cilvēku kategorijas šodien piederi tu – pie Jēzus mācekļiem vai pie pūļa? II

    Ceļš, pa kuru mūs vedīs Jēzus, ne vienmēr būs gluds un viegls. Bībele mums saka, ka Pats Jēzus ir pacietis krustu, kaunu un zaimošanu attiecībā uz Sevi. Tas nozīmē, ka Jēzus noteikti vedīs mūs pa raudu un nāves ielejām, pa ceļiem, kurus mēs negribam staigāt, bet kas ir labāki priekš mums, jo tikai Viņš zina, kas ir pats labākais mums. Mācekļi sekoja Jēzum ne tikai tad, kad Viņš runāja viņiem tīkamas lietas, bet arī tad, kad Viņš atmaskoja un laboja viņus. Mācekļi sekoja Jēzum pat tad, kad viņi nesaprata to, ko Viņš tiem sacīja. Mācekļi vienkārši uzticējās Viņa gudrībai.
  • Kā ieiet savā kalpošanā II

    Vakar mēs sākām runāt par to, kā mēs varam ieiet savā kalpošanā. Mēs runājām par to, ka mums ir jābūt stiprai vēlmei kalpot. Bet vēlēšanās kalpot ir saistīta ar mūsu sapratni par Dieva gribu un mūsu pestīšanas mērķi. Mēs runājām par to, ka kalpošana palīdz mums atklāt mūsu potenciālu. Kalpošana palīdz mums izzināt sevi, savu aicinājumu, lai mēs nostiprinātu Dieva Valstību uz zemes un darītu darbus, kas tīkami Dievam. Dievs ir noteicis katram no mums darīt konkrētus labos darbus. Dievs vēlas, lai mēs esam auglīgi savā dzīvē, un ar to pagodinām Viņu uz zemes. Dievs caur mums un mūsu kalpošanu vēlas piepildīt zemi ar zināšanām par Viņu un Dieva Valstību. Dievs vēlas, lai caur kalpošanu mēs nostiprinām Viņa principus katrā dzīves sfērā un iekarojam cilvēkus Viņam.
  • Jūsu kalnu pārvietošana

    Ļoti bieži mēs runājam par savām problēmām nevis runājam uz tām.Ļoti bieži mēs stāstam Dievam par savām problēmām tā vietā lai teiktu savām problēmām par mūsu Dievu.Bībele aicina mūs rīkoties citādi:Runā uz saviem kalniem Pavēli viņiem pārvietoties Tici sirdī kā arī nešaubies un tev notiks tas ko teiksi.