Tikai Dievs zina patieso aicinājumu cilvēka dzīvei

Labdien, dārgie draugi! Es sveicinu jūs šodien rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Lai Dieva žēlastība pavada jūs visu šo dienu. Es pateicos Dievam par iespēju dalīties ar jums ar atklāsmes vārdu, kuru Dievs ir ielicis manā sirdī.Vakar mēs iesākām runāt par to, ka mēs esam piedzimuši, lai paveiktu zināmus uzdevumus no Dieva. 
“Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. ” (Ef.2:10).
 Mēs esam glābti Kristū ne caur mūsu darbiem, bet glābti priekš labiem darbiem, kurus Dievs mums paredzējis piepildīt.Izpratne par to, ka mēs esam Viņa radījumi, vedina uz domām, ka mūsu dzīve uz zemes būs pilnīgi bezjēdzīga bez Dieva, bez sadarbošanās ar Dievu un bez attiecībām ar Dievu. Bez Dieva mēs būsim līdzīgi cilvēkiem, kuri ir zaudējuši prāta spējas un kuri vienkārši maldās pa tuksnesi, kurā nav ceļa. Tāpēc, tādi cilvēki staigā tumsā uz izjūtām un gāzelējas kā dzēruma pilni. 
„Viņš ir tas, kas apstulbina valdnieku saprātu un viņus tik tālu maldina, ka tiem nav vairs ceļa,  ka tie grābstās apkārt kā tumsā, ka gaismas tiem nevaid, ka tie apmaldās paši kā piedzēruši. ” (Ījaba 12:24-25).
 Pravietis Jesaja, aprakstot cilvēku likteņus, kuru pārkāpumi nošķīra viņus no Dieva, runā par to, ka šie cilvēki līdzinās miroņiem, kas atrodas starp dzīvajiem. 
„Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums, Miera ceļu viņi nepazīst, nav taisnīguma viņu gaitās; viņi iet tikai līkus ceļus; kas pa tiem staigā, tas nepazīst miera.  Tādēļ taisna tiesa mums paliek sveša un taisnība mūs nesasniedz. Mēs gaidām gaismu, bet, redzi, te ir tumsa, mēs gaidām dienas gaišumu, bet mums jāstaigā nakts tumsā.  Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baroti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši. ” (Jesaja 59:2, 8-10).
 Mēs nekad nevarēsim uzzināt vai ieiet labajos Dieva nodomos mūsu dzīvei, ja mums nebūs tuvas attiecības ar Viņu. Mēs esam zaudējuši savu nākotni un cerību bez atklāsmes no Dieva par Viņa plāniem priekš mūsu dzīves. Lūk, kāpēc, pēc tam, kad Dievs teica, ka tikai Viņš zina kādas domas Viņam ir par mums, Bībele uzreiz arī aicina mūs uz to, lai mēs vēršamies pie Dieva lūgšanās un meklējam Viņu no visas sirds. 
„Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.  Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu.  Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, ”. (Jerem.29: 11-13).
 Sava mērķa un aicinājuma izpratne – tas ir vienīgais, kas spēj virzīt cilvēka dzīvi uz pilnību un apmierinājumu. Bez atklāsmes par mērķi atnāk bojāeja un pašiznīcināšanās.Lūk, ko par to saka Sālamans: 
“Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības! …” (Sāl. pam. 29:18).
 Atklāsme par Viņa mērķi var atnākt pie mums tikai no augšienes, tāpēc ka mūsu Radītājs ir Visuaugstais Dievs. Ja mēs nemeklējam Visuaugsto Dievu, ja mēs nevēršamies pie Viņa Vārda un nesaucam uz Viņu, tad mēs pavadīsim savu dzīvi maldos un nevaldāmībā, bez orientiera mūsu dzīvei.Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki šodien ir nelaimīgi, neskatoties uz visiem viņu sasniegumiem un ieguvumiem dzīvē. Ja jūs nezinat mērķi savai dzīvei, vai arī jūsu izvēlētais dzīveskurss neatbilst Dieva aicinājumam priekš jums, tad jums nebūs miera sevī un jūs nebūsiet patiesi laimīgs cilvēks.Laime bez sadarbības ar Dievu (Radītāju) – tas ir mīts un mocības. Tikai Dievs zina patieso mērķi cilvēka dzīvei. Uz šo lomu nevar pretendēt ne zinātnieki, ne psihologi, ne filozofi, ne astrologi, ne ekstrasensi, ne nākotnes pareģotāji, ne kāds cits. Mēs esam Viņa radījumi, un tikai Dievs kā Radītājs zina patiesos mērķus un aicinājumu priekš cilvēkiem. Dievs ir gatavs atklāt un parādīt to Saviem bērniem, ja mēs sauksim uz Viņu un meklēsim Viņu no visas sirds.Turpināsim sarunu par šo tēmu rītdien!Ar Dievu!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Mācība parāda mums, pa kādu ceļu mums jāiet

    Kad mēs lasam Bībeli, mēs saņemam mācību, tātad ieraugām ceļu, pa kuru mums jāiet. Lasot Bībeli, mēs saņemam virzienu domām, vārdiem un visām citām mūsu dzīves sfērām. Tā arī ir mācība vai pamācība.Taču vēl bez tam, Bībele ir noderīga vainas pierādīšanai. Ļoti bieži mēs ejam pa ceļu, kuru Bībele mums ir parādījusi caur mācību. Bet uzsākuši iet pa šo ceļu – kaut kādu iemeslu dēļ un kaut kādā veidā mēs sākam novirzīties no pareizā ceļa un nogriežamies no tā.
  • Ikdienas paklausība Dievam dažādos dzīves jautājumos aizvedīs tevi pie tava aicinājuma IV

    „Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt.”(Jesajas 59:1).Dievs mīl katru cilvēku. Viņam priekš katra cilvēka ir sagatavots brīnišķīgs liktenis. Katrs cilvēks ir piedzimis noteiktam mērķim. Katram cilvēkam ir aicinājums, bet tikai Kungs zina, ko sevī ietver šis aicinājums. Ja cilvēks pilnībā pakļausies Kungam, tad Viņš atklās šim cilvēkam visu, kas saistīts ar viņa aicinājumu.
  • Izmaiņām ir jāsākas ar mums

    „Kad es biju jauns cilvēks, manai iztēlei nebija robežu. Tālab, es gribēju izmainīt visu pasauli. Ar laiku es sapratu, ka es nespēšu mainīt pasauli, tālab, es nolēmu pamēģināt izmainīt savu valsti. Kad es atklāju, ka arī valsti es nespēšu izmainīt, tad es koncentrēju savu uzmanību uz savu pilsētu. Taču, es nespēju mainīt arī savu pilsētu. Tālab, esot jau cienījamā vecumā, es mēģināju izmainīt savu ģimeni. Tagad, kad jau esmu vecs vīrs, kurš atrodas uz nāves gultas, es sapratu, ka vienīgais, kuru es varēju mainīt, tas ir – sevi pašu. Pēkšņi es sapratu, ka tad, ja es būtu strādājis pie tā, lai mainītu sevi, iespējams, es reāli spētu ietekmēt savu ģimeni, un tad, es un mana ģimene, iespējams, varētu ietekmēt savu pilsētu. Caur mūsu pilsētas ietekmi, iespējams, mēs mainītu savu valsti, un tad arī visu pasauli.”
  • Izmaiņas ir atkarīgas no mūsu atziņas līmeņa

    „Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.”(1.korintiešiem 13:9-12).
  • Nepareiza motivācija III

    Kas tev ir svarīgāk – patikt Dievam vai cilvēkiem? Par to ir viegli runāt, bet patiesībā to izdarīt ir ļoti grūti. Dzīve – tas ir pārbaudījums tāpēc tu vienmēr stāvēsi izvēles priekšā – kam tev izpatikt Dievam vai cilvēkiem. Jēzus arī atradās šīs izvēles priekšā. Vienreiz Jēzus atnāca uz Templi sabatā, bet Templī bija farizeji, kuri gribēja zināt, vai Jēzus dziedinās kādu sabatā vai nē. Jēzus zināja, ka farizeji neatbalsta Viņa lēmumus, un Viņš stāvēja izvēles priekšā – izdabāt farizejiem un saņemt uzslavu no viņiem vai arī izdabāt Dievam. Tāpēc, ka Jēzus nerīkojās tā kā vēlējās to farizeji, viņi nosauca to par apsēstu.
  • AR KĀDU NOLŪKU (MĒRĶI) DIEVS PĀRMĀCA SAVUS BĒRNUS?

    Lai mūs mierinātu un pasargātu.Disciplinējot un pārmācot Dievs vēlas dāvāt saviem bērniem mierinājumu”. 5. un esat aizmirsuši pamācību, kas jūs kā bērnus uzrunā: mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! „(Ēbr.12:5)