«Un tie nāca un gāja pie Mozus un Ārona un pie visas Israēla bērnu draudzes Pāranas tuksnesī – Kadešā, un tie atnesa viņam un visai draudzei vēstījumu un rādīja arī viņiem tās zemes augļus. Un viņi tam izstāstīja un sacīja: “Tiešām, mēs nogājām tai zemē, kurp tu mūs sūtīji, un patiesi – tur tek piens un medus, un šie ir tās zemes augļi. Tikai stipra gan ir tā tauta, kas tanī zemē dzīvo, un pilsētas ir stipri nocietinātas un ļoti lielas, un mēs arī tur redzējām Anaka bērnus. Un Negebā dzīvo amalekieši, bet kalnos dzīvo hetieši, jebusieši un amorieši, bet kānaānieši dzīvo pie jūras un Jordānas krastos.” Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: “Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši, sacīja: “Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs.” Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem, tā sacīdami: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir milzīga auguma vīri; un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs » (4.Mozus gr. 13:26-33).
Šajā Rakstu vietā mēs lasām par to misiju, kāda Dievam bija attiecībā uz 12 izlūkiem – iet un izlūkot zemi. Dievs mūs vadīs atbilstoši tam, ar ko ir piepildīta mūsu sirds. Tāpēc ir tik svarīgi, kas atrodas mūsu sirdī. Dievs ar Saviem bērniem runāja par Apsolīto zemi, kuru Viņš tiem ir sagatavojis. Dievs teica, – un ar to vajadzēja pietikt tam, lai teiktajam noticētu. Bet, cilvēkam ir raksturīga vēlēšanās vispirms ieraudzīt, un tikai tad teiktajam noticēt. Tā tas bija arī ar Israēla bērniem, – viņi vispirms gribēja redzēt šo apsolīto zemi, un Dievs tam piekrita. Dieva dotās zemes iekarošana sākas ar mūsu sirdi. Lai mēs šajā gadā varētu iekarot savu Dieva doto zemi, – vispirms mums šī zeme ir jāiekaro mūsu sirdīs. Dievs par Apsolīto zemi runāja jau no tā brīža, kad Israēla bērni vēl atradās Ēģiptē. Dievs tiem teica, ka viņiem ir sagatavota apbrīnojama zeme, kurā tek piens un medus. Bet, neskatoties uz to, viņi vispirms gribēja šo zemi ieraudzīt ar savām acīm, lai pārliecinātos par to, ka Dievs saka taisnību. Israēla bērni vispirms gribēja apskatīt šo zemi, lai pēc tam varētu sastādīt plānu un izstrādāt stratēģiju šīs zemes iekarošanai. Tas ir pareizi. Arī mums ir jābūt plānam, jābūt stratēģijai. Mums jādara sava daļa, bet Dievam – Sava. Kāpēc mēs šodien par to runājam? Sūtot apskatīt Apsolīto zemi, Dievs gribēja pārbaudīt Savu bērnu ticības līmeni.Aplūkosim, kā tas viss notika.
“Tad es jums sacīju: jūs esat atnākuši līdz amoriešu kalniem, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. Redzi, Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā, celies, ņem to sev, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis; nebīsties un neiztrūcinies. Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim vīrus sev pa priekšu, ka tie to zemi izlūkotu un atnestu ziņas, pa kuru ceļu mums ir jādodas uz turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk. Man jūsu sacītais labi patika, un es no jums izraudzīju divpadsmit vīrus, pa vienam vīram no ikkatras cilts. Un tie pagriezās un devās kalnup un nonāca pie Eškolas upes, un izlūkoja to apgabalu. Un tie ņēma savās rokās zemes augļus un atnesa tos mums, un stāstīja mums un sacīja: tā zeme, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, grib mums dot, ir laba» (5.Mozus gr. 1:20-25).
Dievs caur Savu Vārdu Israēla bērniem deva konkrētu zemi, sakot, ka viņiem jāiet un jāņem tā savā pārvaldē. Bet, lai ietu un iekarotu šo zemi, viņiem bija jāsper ticības solis. Taču Israēla bērni tā nedarīja, bet gan nāca pie Dieva ar savu plānu. Un Dievs teica, lai tie no sava vidus izraugās līderus, ietekmīgus cilvēkus, cienījamus viņu sabiedrībā. Tika izvēlēti 12 cienījami līderi – pa vienam no katras cilts. Šie vīri saņēma instrukciju Apsolītās zemes iekarošanai. Šī misija – zemes izlūkošana – nebija tikai fiziska, bet, pirmkārt, garīga. Dievam svarīgi bija redzēt to, kas atradās šo 12 izlūku sirdīs. Cilvēku var izmainīt tikai tas vārds, ar kuru piepildīta viņa sirds. Tikai tam vārdam, kuru esat uzņēmuši savā sirdī, piemīt spēks izmainīt jūs un jūsu dzīvi. Bet, ja jūs nākat pie Dieva ar saviem plāniem, ar saviem argumentiem, nevis ticībā pieņemat Dieva teikto, – šis vārds jūs nevarēs izmainīt. Lai cik spēcīgs un svaidīts nebūtu Dieva vārds, ja jūs to savā sirdī nepieņemsiet ticībā – tas neko jūsu dzīvē nevarēs izmainīt. Mūsu sirds ir kā augsne, kura vai nu uzņem vai arī neuzņem Dieva sūtīto Vārdu. Mums jāļauj Dievam iedēstīt mūsu sirdī Viņa vārdu, lai tas varētu augt un atnestu augli. Kad Dievs sūta Savu Vārdu, mums tas jāpieņem ticībā, un tad tas jāpārdomā un jāstudē šis vārds. Taču, cilvēkam bieži vien ir savas viedoklis par to, kādam ir jābūt šim Vārdam. Bieži vien Dievs sūta Vārdu, bet cilvēks visu filtrē caur „savu teoloģiju”, un tāpēc bieži vien Dieva Vārds netiek uzņemts vai arī tiek uzņemts daļēji. Ja gribam, lai Dieva Vārds iesakņojas mūsu sirdī, mums vispirms ir jātiek galā ar problēmām savā sirdī. Un tikai tādā gadījumā Dieva Vārds varēs veikt to darbu, kālab tas tika sūtīts. Tāpēc mums ir jāstrādā pie sava rakstura. Dievs vēlas izvedot mūsos Kristus raksturu. Dievs strādā pie mūsu rakstura, lai mūsos varētu atspoguļoties Kristus. Dievs Savos bērnos vēlas redzēt Kristus raksturu un dabu. Dievam ir svarīgi, kas apslēpts cilvēka sirdī. Ticības ceļš sākas cilvēka sirdī. Tieši tāpēc Dievs saka mums, lai sargājam savu sirdi, sekojam tam, kas ienāk mūsu sirdī. Tas ir svarīgi, jo cilvēka sirds stāvoklis nosaka to, kā veidosies cilvēka dzīve.
