Tas, ko esi gatavs ziedot jeb atdot, noteiks to, kas vēlāk ienāks tavā dzīvē
Miers jums, dārgie Dieva bērni!Šo dienu ir radījis Tas Kungs. Dievs mums saka, lai priecājamies un līksmojamies šajā dienā. Es lūdzu, lai šī diena un jūsu šīsdienas darbi būtu piepildīti ar varenu Dieva mieru un svētībām.
Turpinot iesākto sarunu par Ābrahāma dzīvi, es gribētu, lai mēs šodien izskatām vēl vienu principu, kurš kļuva par Dieva svētību avotu Ābrahāma dzīvē. Šis princips skan tā: tas, ko esi gatavs ziedot jeb atdot, noteiks to, kas vēlāk ienāks tavā dzīvē. Tas, no kā esi gatavs šķirties, noteiks to, kas nākotnē ienāks tavā dzīvē.
Vakar mēs lasījām, ka Dievs aicināja Ābrahāmu atstāt savu zemi, sava tēva mājas un savus radiniekus, lai dotos uz to zemi, kuru Dievs viņam parādīs.
„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu” (1. Mozus, 12:1).
Ābrahāms bija gatavs to izdarīt, un tāpēc Dievs varēja viņu bagātīgi svētīt. Ābrahāms bija gatavs šķirties no savas zemes, un Dievs viņam deva daudz labāku zemi. Tas, no kā esi gatavs šķirties, noteiks to, kas vēlāk ienāks tavā dzīvē. Jēzus, norādot uz šo pašu principu, teica, ka katrs, kurš ir gatavs zaudēt savu dzīvību, to iegūs, bet tas, kurš turas pie savas dzīvības, to zaudēs.„Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.” (Mateja,16:25).
Šo pašu domu mēs lasām arī Jāņa evaņģēlijā (12:24):„Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.”
Jēzus vārdos ir apslēpta ļoti svarīga patiesība. Ābrahāms dzīvoja pēc šī principa, un tieši tāpēc Dievs varēja viņu svētīt. Ja mēs paraugāmies uz Ābrahāma dzīvi, mēs redzam, ka viņš ne pie kā neturējās un ne pie kā nebija pieķēries, izņemot Dievu. Ābrahāms turējās tikai pie Dieva, un tas bija viņa ticības un paļaušanās pierādījums. Aplūkosim vairākus notikumus Ābrahāma dzīvē un paskatīsimies, kā viņš ievēroja šo principu.- Kad Dievs lika Ābrahāmam atstāt savu namu, radiniekus un pilsētu, viņš uzreiz to arī izdarīja (1. Mozus, 12: 1-4).
- 1. Mozus grāmatas 13. nodaļā mēs redzam, ka starp Ābrahāma un Lata ganiem radās strīds, kura dēļ viņiem bija jāaiziet katram uz savu pusi. Ābrahāms piedāvāja Latam pirmajam izvēlēties zemi, un Lats izvēlējās labākās ganības, atstājot sliktākās Ābrahāmam (1. Mozus, 13: 8-12).
- 1. Mozus grāmatas 14. nodaļā mēs lasām par to, ka Lats un viņa radinieki tika saņemti gūstā. Tieši Ābrahāms kopā ar savas saimes cilvēkiem devās viņus atbrīvot. Pēc uzvaras viņš atteicās kaut ko pieņemt no Sodomas ķēniņa, izņemot to, kas viņam likumīgi pienācās, kaut arī ķēniņš piedāvāja viņam apbalvojumu. Ābrahāms ticēja, ka Dievs ir spējīgs uzturēt viņu un padarīt bagātu, tāpēc Ābrahāms pilnībā savu paļaušanos lika uz To Kungu (1. Mozus, 14: 21-24).
- Atgriežoties no kara, Ābrahāms satika Visuvarenā Dieva priesteri, kuram atdeva desmito tiesu no visa, kas viņam bija. Tai laikā Dievs vēl nebija devis likumu par desmitās tiesas došanu (1. Mozus, 14: 17-20).
