Tas, ko esi gatavs ziedot jeb atdot, noteiks to, kas vēlāk ienāks tavā dzīvē

Miers jums, dārgie Dieva bērni!

Šo dienu ir radījis Tas Kungs. Dievs mums saka, lai priecājamies un līksmojamies šajā dienā. Es lūdzu, lai šī diena un jūsu šīsdienas darbi būtu piepildīti ar varenu Dieva mieru un svētībām. 
Turpinot iesākto sarunu par Ābrahāma dzīvi, es gribētu, lai mēs šodien izskatām vēl vienu principu, kurš kļuva par Dieva svētību avotu Ābrahāma dzīvē. Šis princips skan tā: tas, ko esi gatavs ziedot jeb atdot, noteiks to, kas vēlāk ienāks tavā dzīvē. Tas, no kā esi gatavs šķirties, noteiks to, kas nākotnē ienāks tavā dzīvē. 
Vakar mēs lasījām, ka Dievs aicināja Ābrahāmu atstāt savu zemi, sava tēva mājas un savus radiniekus, lai dotos uz to zemi, kuru Dievs viņam parādīs.  

„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu” (1. Mozus, 12:1).

Ābrahāms bija gatavs to izdarīt, un tāpēc Dievs varēja viņu bagātīgi svētīt. Ābrahāms bija gatavs šķirties no savas zemes, un Dievs viņam deva daudz labāku zemi. Tas, no kā esi gatavs šķirties, noteiks to, kas vēlāk ienāks tavā dzīvē. Jēzus, norādot uz šo pašu principu, teica, ka katrs, kurš ir gatavs zaudēt savu dzīvību, to iegūs, bet tas, kurš turas pie savas dzīvības, to zaudēs.

„Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.” (Mateja,16:25).

Šo pašu domu mēs lasām arī Jāņa evaņģēlijā (12:24):

 „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.”

Jēzus vārdos ir apslēpta ļoti svarīga patiesība. Ābrahāms dzīvoja pēc šī principa, un tieši tāpēc Dievs varēja viņu svētīt. 
Ja mēs paraugāmies uz Ābrahāma dzīvi, mēs redzam, ka viņš ne pie kā neturējās un ne pie kā nebija pieķēries, izņemot Dievu. Ābrahāms turējās tikai pie Dieva, un tas bija viņa ticības un paļaušanās pierādījums. Aplūkosim vairākus notikumus Ābrahāma dzīvē un paskatīsimies, kā viņš ievēroja šo principu.

  • Kad Dievs lika Ābrahāmam atstāt savu namu, radiniekus un pilsētu, viņš uzreiz to arī izdarīja (1. Mozus, 12: 1-4).
  • 1. Mozus grāmatas 13. nodaļā mēs redzam, ka starp Ābrahāma un Lata ganiem radās strīds, kura dēļ viņiem bija jāaiziet katram uz savu pusi. Ābrahāms piedāvāja Latam pirmajam izvēlēties zemi, un Lats izvēlējās labākās ganības, atstājot sliktākās Ābrahāmam (1. Mozus, 13: 8-12).
  • 1. Mozus grāmatas 14. nodaļā mēs lasām par to, ka Lats un viņa radinieki tika saņemti gūstā. Tieši Ābrahāms kopā ar savas saimes cilvēkiem devās viņus atbrīvot. Pēc uzvaras viņš atteicās kaut ko pieņemt no Sodomas ķēniņa, izņemot to, kas viņam likumīgi pienācās, kaut arī ķēniņš piedāvāja viņam apbalvojumu. Ābrahāms ticēja, ka Dievs ir spējīgs uzturēt viņu un padarīt bagātu, tāpēc Ābrahāms pilnībā savu paļaušanos lika uz To Kungu (1. Mozus, 14: 21-24).
  • Atgriežoties no kara, Ābrahāms satika Visuvarenā Dieva priesteri, kuram atdeva desmito tiesu no visa, kas viņam bija. Tai laikā Dievs vēl nebija devis likumu par desmitās tiesas došanu (1. Mozus, 14: 17-20).

Ābrahāms bija ļoti dāsns cilvēks, kurš neturējās pie mantas. Tāpēc Dievs viņu bagātīgi svētīja.  
Bībelē ir teikts, ka Ābrahāms dzīvoja uz šīs zemes kā svešinieks (Ebrejiem, 11: 9-10). Ābrahāmam bija ciešāka saikne ar debesīm, nekā ar zemi; viņš neturējās pie zemes lietām, un tāpēc Dievs varēja viņu svētīt. 
Dārgais draugs, Dievs vēlas tev šodien teikt: ja tu vēlies saņemt Dieva svētības, tad tev ir jābūt gatavam šķirties no tām lietām, uz kurām Dievs tev norādīs. Ja tu ļausi šim principam darboties tavā sirdī, sāksi dzīvot pēc šī principa un būsi dāsns, tad Dievs tevi noteikti svētīs. 

Līdz rītdienai!
Mācītājs Rufus Adžiboije

 

 

Līdzīgi raksti

  • Lūdz Dievu par saviem bērniem!

    Mātes pastāvība ticībā gūst varenu balvu. Es vēlos uzmundrināt visas mātes. Audzināt un palīdzēt saviem bērniem nostāties uz kājām – tas nav viegls uzdevums. Dzīvē mēdz būt dažādi izaicinājumi, bet Dievs ir apsolījis, ka Viņš arvien būs kopā ar mums. Dievs gaida no mums, ka būsim pastāvīgi savā ticībā. Lai Dievs palīdz mums nekad nezaudēt ticību tam, ka Dievs spēj pacelt mūsu bērnus, spēj palīdzēt viņiem nostāties uz kājām, lai tie dzīvotu dievbijīgu dzīvi un būtu veseli ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ir tik svarīgi, lai šī pasaule piepildītos ar bērniem, kuri mājās saņēmuši labu audzināšanu un ir savu vecāku mācīti pārvarēt grūtības.

    Mātes pastāvība ticībā gūst varenu balvu. Es vēlos uzmundrināt visas mātes. Audzināt un palīdzēt saviem bērniem...

  • Viss lielais, varenais sākas ar mazumu!

    Sāc pielietot to mazumu, kas tev ir, esi tajā pastāvīgs un uzticams, un tu būsi pārsteigts, par ko tas var izaugt. Varenības sēkla jau šodien ir katrā cilvēkā. Bet šī sēkla izaugs un spēs nest augļus, ja tā tiks iedēstīta, ja tu laidīsi šo sēklu apgrozībā. „Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu. Es, Tas Kungs, to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu.”(Jesajas 60:22).

    Sāc pielietot to mazumu, kas tev ir, esi tajā pastāvīgs un uzticams, un tu būsi pārsteigts, par ko tas var...

  • Dzīve bez lūgšanas – tas ir ceļš uz nekurieni

    Pēc grēku nožēlas, es sāku celt savu lūgšanu dzīvi. Mums ir jāzina, ka Dievs neatsakās no mums pat tad, kad mēs dzīvojam bez lūgšanām. Dievs ir pacietīgs, un Viņš vēlas, lai es izprotu to, ka bez lūgšanas es būšu garīgi vājš un nespēšu ieiet tajā, ko Viņš man sagatavojis. Tieši efektīva lūgšana ierīkos, ietaisīs man ceļu un palīdzēs man palaist Dievu savā priekšā. Dievs gaida, lai es to saprotu. Viņš ir labs pret Saviem bērniem, bet Viņa labvēlībai ir jāved mūs pie grēku nožēlas. Tas ir tas, ko tik daudz cilvēku nesaprot. Dažkārt tu dari to, ko Dievs saka nedarīt, un tik un tā jūti, ka viss norit normāli, un tu saki: „Viss ir kārtībā, bet es domāju, ka viss būs pavisam slikti.” Dažus cilvēkus tas ieved maldos. Dieva labvēlība nav domāta tam, lai tu turpinātu grēkot, bet tam, lai tu nožēlotu grēkus.

    Pēc grēku nožēlas, es sāku celt savu lūgšanu dzīvi. Mums ir jāzina, ka Dievs neatsakās no mums pat tad, kad mēs...

  • Praktiski norādījumi Bībeles izpētei III

    Ja mēs vienkārši lasīsim Bībeli, un neattiecināsim to uz sevi, mums būs garlaicīgi un nesaprotami kādēļ mēs vispār to lasām. Vienā no Savām pamācībām Jēzus teica, ka ir cilvēki, kuri klausās vārdu un izpilda to, un no tā viņi paliek gudri. Kad tādu cilvēku dzīvē rodas problēmas, dzīves vētras, viņi cienīgi iziet cauri visiem pārbaudījumiem. Un viss tas notiek tādēļ, ka tas ko viņi lasa, nepaliek zināšanu līmenī bet tiek pielietots dzīvē.

    Ja mēs vienkārši lasīsim Bībeli, un neattiecināsim to uz sevi, mums būs garlaicīgi un nesaprotami kādēļ mēs...

  • Mums ir jāsagatavo ceļš tam, lai Tas Kungs varētu atnākt slavā un visā Savā pilnībā! II

    Vakar mēs uzsākām sarunu par to, ka Dievs mūsu dzīvē vēlas parādīt Savu slavu un Savu pilnību, bet lai tas notiktu, mums ir jāsagatavo savas sirdis, mums ir jāsagatavo Viņam ceļš. Mums ir jāattīra savas sirdis no tām lietām, kuras Dievs neieredz vai kuras nevar uzlūkot. Nākamās Rakstu vietas atklāj principus, kā sagatavot ceļu Tam Kungam. „Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.”(Mateja 3:1-3).

    Vakar mēs uzsākām sarunu par to, ka Dievs mūsu dzīvē vēlas parādīt Savu slavu un Savu pilnību, bet lai tas...

  • Bez Svētā Gara mēs nevarēsim parādīt Dievu savā dzīvē

    1)Jēzus deva Apustuļiem pavēles caur SVĒTO GARU. (2.pants) Jēzus Pats paļāvās uz Svēto Garu itin visā, ko Viņš, atrodoties miesā, darīja. Jēzus, iemājojot miesā, bija miesas ierobežots, tālab Viņam bija nepieciešams Svētais Gars. Mēs, kā cilvēki, dzīvojam miesā, un arī mēs esam savas miesas ierobežoti.

    1)Jēzus deva Apustuļiem pavēles caur SVĒTO GARU. (2.pants) Jēzus Pats paļāvās uz Svēto Garu itin visā, ko Viņš...