Kā dažu cilvēku grēki kļuva par ciešanu iemeslu un avotu citu cilvēku dzīvēs

Labdien, dārgie draugi!Slava, Dievam par šo brīnišķīgo dienu, kuru Dievs mums ir dāvājis! Paldies Dievam par vēl vienu iespēju piepildīties ar dzīvo vārdu no Viņa!Šodien es gribētu, lai mēs izskatām dažus piemērus no Bībeles par to, kā dažu cilvēku grēki kļuva par ciešanu iemeslu un avotu citu cilvēku dzīvēs. Bībelē ir daudzi piemēri par to, kā veselas tautas, nevainīgi cilvēki un bērni, cieta dēļ citu cilvēku grēkiem, vai dēļ tā, ka kāds domāja un rūpējas tikai par sevi.Sāksim ar piemēru no Jāzepa dzīves.Jāzeps daudz cieta no savu brāļu cietsirdīgās un ļaunās attieksmes. Brāļi neieredzēja Jāzepu, jo tēvs viņu mīlēja visvairāk. Viņi bija skaudīgi un kādā reizē, bija pat gatavi nogalināt Jāzepu, bet viens no brāļiem atrunāja viņus no šī nodoma.
„Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt.  Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk.  Un viņš teica tiem: “Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju.  Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.”  Un viņa brāļi sacīja tam: “Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?” Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ. Kad viņi to iztālēm ieraudzīja un pirms tas viņus bija sasniedzis, viņi sarunājās to nokaut.  Un viņi cits citam sacīja: “Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs!  Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis,- tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.”  Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: “Neatņemsim viņam dzīvību.”  Un Rūbens viņiem sacīja: “Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa.” To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ”  (1 Mozus 37: 4-8; 18-22)
Brāļi baidījās no tā, ka Jāzeps var kļūt par kaut ko varenu un ievērojamu, tāpēc izlēma tikt no viņa vaļā, lai tas neīstenotos. Viņi sameloja tēvam, pasakot, ka Jāzeps cieta no kāda plēsīga dzīvnieka.
„Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes.Un, atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: “Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?”Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: “Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?” Un viņš tos pazina un sacīja: “Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis.”Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: “Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” Un viņa tēvs to apraudāja. Bet midiānieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam” (1 Mozus 37: 29-36).
Jāzepa tēvs – Jēkabs tik ļoti sēroja, ka viņu nevarēja nomierināt. Skumjas un bēdas piepildīja Jēkaba sirdi par Jāzepu, dēlu, kurš viņam bija dzimis vecumā. Šīs skumjas un bēdas izraisīja viņa bērnu grēki. Arī Jāzepam, šis notikums atnesa daudz bēdas un ciešanas.Ābela nāve.Kains, dēļ greizsirdības un naida, aukstasinīgi nogalināja savu brāli Ābelu.Cik daudz bēdas, mēs šodien redzam ģimenēs, kuras izraisa naids, skaudība un sacensība.
„Tad cilvēks atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu, sacīdama: “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību.”  Un vēl viņa dzemdēja tā brāli Ābelu. Un Ābels kļuva avju gans, bet Kains kļuva zemes kopējs.  Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam,  un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri.  Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni.  Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni?  Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu.  Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva” (1 Mozus 4:1-8).
Apustulis Jānis mūs aicina uz to, lai mēs viens otru mīlētu un nesekotu Kaina, kurš nogalināja savu brāli, piemēram.
 „No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt,  ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni” (1Jāņa 3:10-12).
Jēzus teica, lai mēs mīlam pat savus ienaidniekus.
„Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.  Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā,  ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mateja 5:43-45).
Ja visi cilvēki dzīvotu pēc mīlestības baušļiem, tad uz mūsu zemes būtu mazāk bēdu un traģēdiju. Ja cilvēki viens par otru rūpētos, nevis meklētu tikai savu labumu, tad uz zemes būtu daudz mazāk asaras.Sarunu par šo tēmu, turpināsim rīt.Lai Dievs jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kāds, tad patiesībā – izskatās atbildīgs cilvēks? II

    Atbildīgs cilvēks ir organizēts, disciplinēts un uzcītīgs pat tad, kad viņu neviens nenovēro. Tāds cilvēks pats nosaka, kas viņam jādara, kā jādara, kad jādara, un pieliek visu piepūli tam, lai to paveiktu. Atbildīgs cilvēks pakļauj sevi tam, kas viņam jāpadara. Pateicoties izpratnei par atbildības svarīgumu, viņš nevar būt slaists vai dīkdienis. Atbildīgs cilvēks pareizi un efektīvi izmanto savu laiku, savu enerģiju un savus resursus.
  • Dievišķā disciplīna II

    1. Izmantojiet visus garīgos ieročus, kurus jums devis Dievs:„ Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu.” (Efeziešiem 6:10-17).
  • Nezināšana – ir cilvēka personīgā izvēle

    Nezināšana atdala cilvēku no Dieva dzīvības, jo viņš neko nezina par Dieva nodrošinājumu.„Savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva” (Efeziešiem 4:18).Dēļ nezināšanas, cilvēka prāts aptumšojās, sirds apcietinās un viņš atsvešinās, atdalās no Dieva dzīvības.
  • Pestīšanas cerība ir reāla apsardzība pēdējās dienās!

    Aprakstot pēdējo laiku grūto periodu, Jēzus sacīja, ka būs spēcīgi satricinājumi, un debesu stiprumi sakustēsies. Viņš sacīja, ka būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, un virs zemes – tautas būs nomāktas un būs neziņa; un jūra trokšņos un celsies. Vieni cilvēki šajā laikā, gaidot postu, bailēs pamirs, ieslīgs skumjās un neizpratnē, bet citiem – galvas būs paceltas, un viņi dzīvos priecājoties un pielūdzot Dievu, gaidīs glābšanu un atbrīvošanu, jo viņiem ir pestīšanas cerība.
  • Dievs dod katram pēc viņa spējām II

    Tev ir talants, kurš atbilst tavām spējām, un Dievs vēlās, lai tu vairo šo talantu. Tas ietekmēs tavu nākotni. Tas, kas tev no Dieva ir šodien, noteiks tavu vietu mūžībā. Tava balva mūžībā būs atkarīga no tā, ko tu izdarīji ar saviem talantiem. Tu vari aprakt savus talantus, vai arī vairotšos talantus. Tu vari atgriezt Dievam savu talantu, tādu pašu kādu tu viņu saņēmi un pateikt Dievam, ka tev nekas nesanāca. Tu vari vienkārši sūdzēties par savu dzīvi un pat nemēģināt kaut ko mainīt vai izdarīt ar savu dzīvi.„Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. „ (Мt.25:19).
  • Kam mums ir jāsagatavojas?

    Lai zinātu , kam tad mums ir jāsagatavojas, vajag atbildēt uz virkni jautājumu. Atbildes uz šiem jautājumiem palīdzēs saprast, uz ko tev jāsagatavojas dotajā savas dzīves etapā.1. Kādi ir mani mērķi un uzdevumi uz doto brīdi? Kādi ir mani tuvākie un ilgtermiņa dzīves mērķi? Kādi būs manas rīcības soļi?2. Kāpēc šie mērķi un uzdevumi ir tik svarīgi?3. Ko es vēl nezinu, un kas man ir jāzina, lai sasniegtu savus mērķus?