Kas ir pielūgsme? II

Labdien, dārgie draugi!

Es pateicos Dievam par kārtējo iespēju dalīties ar jums Dieva gudrībā.

Vakar mēs sākām sarunu par to, kas ir patiesa pielūgsme. Mēs runājām, ka patiesa pielūgsme ir cieši saistīta ar Dieva atziņu. Patiesai pielūgsmei nav nekāda sakara ar mums vai mūsu apstākļiem. Pielūgsme attiecas tikai uz Dievu un to, kas Viņš ir priekš mums. Mēs runājām arī par to, ka īsteni pielūdzēji priecājas un godā Dievu ik brīdi.

Israēla bērni priecājās, dziedāja un dejoja laikā, kad viņu acu priekšā Dievs iznīcināja faraona armiju. Israēla bērni iepazina Visuaugstākā Dieva gudrību un spēku, viņi ieraudzīja Sava Dieva varenumu, un tāpēc tie dziedāja un dejoja Viņa priekšā un Viņam, no visas savas sirds un visa sava spēka.(skat. 2.Mozus 15:1-20).

Tas vēlreiz pierāda mums to, ka mūsu Dieva pielūgsmes līmenis ir atkarīgs no mūsu Dieva atziņas līmeņa.

No otras puses, mēs redzam arī to, ka, līdzko iestājās kaut vismazākās grūtības, Israēla bērni tuksnesī pastāvīgi kurnēja un bija neapmierināti. Viņu attieksme pret notiekošo demonstrēja viņu Dieva atziņas līmeni.

Pats Dievs par Israēla bērniem teica sekojošo:

„Viņš Mozum atklāja Savus ceļus un rādīja Israēla bērniem Savus darbus.” (Psalms 103:7).

Atšķirība starp patiesiem pielūdzējiem un vienkārši ticīgiem cilvēkiem slēpjas viņu Dieva atziņas līmenī. Cilvēki, kuri personīgi iepazinuši Dieva ceļus, itin visā un vienmēr redz Dievu, – visās dzīves situācijās un apstākļos. Cilvēki, kuri iepazinuši tikai Dieva darbus, priecājas vien tad, kad visapkārt viss ir labi, un kad Dieva darbi ir acīmredzami viņu dzīvēs.

Un tātad, apskatīsimies, kas tad ir pielūgsme un ar ko tā ir saistīta:

• Pielūgsme ir saistīta ar izpratni par Dieva svētumu.

Kad es apzinos un pārdomāju to, cik svēts ir Tas Kungs, tas noteikti izvērtīsies pielūgsmē. Klasisks piemērs tam ir Bībelē aprakstītā epizode no Jesajas dzīves:

„ Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jesajas 6:1-8).

• Pielūgsme ir saistīta ar sava prāta piepildīšanu ar Dieva patiesību.

Kad mēs lasām Dieva vārdu un piepildām ar to savu prātu, tad mūsu dzīvē atnāk prieks, atzinība un dziļa pateicība Dievam.

„Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis.” (Psalms 19:8-9).

• Pielūgsme ir saistīta ar savas iztēles attīrīšanu caur Dieva skaistumu.

Dievs visu ir radījis skaistu. Tad, kad mēs aplūkojam to, ko Dievs ir radījis, un redzam, cik ļoti viss ir skaists un harmonisks, mūsu dvēsele noteikti sāks dziedāt par mūsu Dieva varenumu.

Palūkojieties uz pasauli, kurā šalc jūra, dzied putni, patīkami smaržo ziedi savā daudzveidībā, ir tik dažādi zvēri un tik dažādi cilvēki. Lūk, kāpēc Bībele runā par to, ka debesis daudzina Dieva godu.

„Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, neskan to balss, tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem. Saulei Viņš darinājis telti, tā līdzīga līgavainim, kas iziet no savām telpām, tā priecājas kā varonis, lai dotos nospraustajā ceļā. Vienā debesmalā tā sāk savu gaitu, apkārt līdz tai pašai malai tā to nostaigā, un nekas nepaliek apslēpts no tās svelmes.” (Psalms 19:1-7).

Es nekad neaizmirsīšu, kā reiz es sāku aplūkot zemeni, kādas līdz šim bieži biju ēdis, un ar mani notika kas apbrīnojams. Pēkšņi vienā zemenē es ieraudzīju Dieva gudrību un skaistumu, un tas izvērtās pielūgsmē. Es skatījos uz šo zemeni un teicu: „Dievs, cik Tu esi brīnišķīgs! Cik Tu esi gudrs! Cik apbrīnojams un skaists ir Tavu roku darbs!” Tobrīd, pateicībā Dievam, no manām acīm sāka plūst asaras, un es atliku zemeni malā un sāku pielūgt Dievu. Es nekad to neaizmirsīšu, jo man personīgi tas kļuva par īpašu pārdzīvojumu.

Es esmu pārliecināts, ka dziesma „Ak, lielais Dievs!”, kuru dzied gandrīz visas kristiešu denominācijas, radās tieši tad, kad tās autors aplūkoja visu to, ko radījis Dievs. Tādos īpašos brīžos ir grūti teikt ko citu, ka vien „ Cik liels Tu esi, Dievs! Cik Tu esi liels! Mans gars dzied, cik Tu esi liels!”

Ļaujiet Dieva radītajam skaistumam attīrīt jūsu prātu un radīt jūsos vēlēšanos pateikties un slavēt Dievu.

Dieva mierā!

Līdz rītam!

Mācītājs Rufus Adžiboije