Tikai Dievs var noteikt to, kā mums Viņam ir jākalpo

Labdien, dārgie Dieva bērni! Turpinot tēmu par kalpošanu, es šodien gribu atzīmēt to, ka kalpot Dievam var dažādi, bet Viņam vajag kalpot tā, lai Viņš pieņemtu jūsu kalpošanu.Tikai Dievs var noteikt to, kā mums Viņam ir jākalpo. Lūk, ko Viņš teica Savai tautai Vecajā Derībā:
 «Labākos no tavas zemes pirmajiem augļiem nes Tā Kunga, sava Dieva, namā.» (2 Moz. 23:19а)
Šajā rakstu vietā Dievs runā konkrēti, ka Viņa tautai ir jāatnes Sava Dieva namā zemes pirmatņu augļi (ievērojiet, ka runa iet par pirmatņiem, nevis par to, kas ir palicis pāri). Kad tauta pienesa pienesumus par grēkiem, viņi nedrīkstēja nest vecas, nogurušas, savainotas, klibas avis. Nē, viņiem bija jāatnes pirmie un labākie no saviem zemes augļiem-pirmatņi.
«Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet; vai no avīm, vai no kazām to ņemiet.»  (2 Moz. 12:5)
Mums ir jākalpo Dievam pēc Viņa nosacījumiem, nevis pēc mūsu nosacījumiem! Kad Dāvids vēlējās kalpot Dievam un pienest Viņam upuri, viņš atteicās pienest Dievam upuri, kas viņam neko nemaksāja. 
«Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: “Dodies kalnup un uzcel altāri Tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!” Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles. Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. Un Arauna jautāja: “Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?” Un Dāvids atbildēja: “Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos.” Tad Arauna sacīja Dāvidam: “Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai! Šo visu, ak ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!” Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: “Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!” Bet ķēniņš atbildēja Araunam: “Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!” Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus. Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.»  (2 Sam. 24:18-25)
 Vai mēs varam kalpot Dievam pēc Viņa nosacījumiem, un ne pēc saviem nosacījumiem? Vai mums kaut ko maksā mūsu kalpošana Dievam? Vai arī mēs vienkārši dodam Dievam, mūsu laika pārpalikumu, kurš jau tāpat nav, vai arī mēs dodam Viņam no saviem pirmatņiem? Vai mēs kalpojam Dievam tikai tad, kad mums tas ir ērti un izdevīgi, vai arī mēs esam gatavi ziedot savas ērtības dēļ Dieva Valstības interesēm? Stāstam par nabadzīgo atraitni, kuru varam lasīt Bībelē, būtu mūs jāpamudina pārskatīt mūsu attieksmi pret kalpošanu Dievam:
«Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumu šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.»  (Marka 12: 41-44)
 Tas Kungs pastāvīgi vēro katru no mums, kuri kalpo Viņam un iegulda savus resursus debesu dārgumu lādītē. Viņš neskatās tikai uz to, ko mēs darām, bet arī uz to, kā mēs to darām. Viņš skatās uz to, ar kādu sirdi mēs to darām. Šodien daudzi no tiem, kuri vēlas kalpot Dievam, grib dot Viņam tikai savus pārpalikumus. Bet, Dievs vēlās mūsu pirmatņus. Viena no mūsu paaudzes problēmām ir aizņemtība.Mums ir pārāk daudz darbu, ka līdz Dievam un Viņa aicinājumam nav kad. Bieži var dzirdēt: Es šodien nevaru… Ārā līst lietus… Man ir mazi bērni, ģimene…
«Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.»  (Lūka 14:18-20)
 Vai jūs esat veltījuši sevi katru pirmdienas rītu iet uz darbu? Vai jūs ierodaties darbā laicīgi? Ja, jā, tad kāda ir tava attieksme pret kalpošanu Dievam un Viņa tautu? Vai tu esi ziedojies Dievam? Kalpošana Dievam – tas, protams, ir labprātīgs lēmums, bet tie, kuri ir pieņēmuši tādu lēmumu, vai viņiem ir jākalpo no sirds, kā Tam Kungam, vai arī viņi var Tā Kunga darbu darīt nevērīgi?
«Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem,» (Kol. 3:17,23)
 Atdodiet Tam Kungam savu vislabāko, jo Viņš mums ir atdevis pašu labāko, kas Viņam ir. Tas šodien ir Vārds tev no Tā Kunga! Lai Tas Kungs tevi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Vienotības svarīgums

    Šajā Rakstu vietā mēs lasām, ka cilvēkiem bija kopīgs mērķis un viena valoda, ka viņi bija stingri apņēmušies panākt iecerēto, tāpēc ir teikts, ka „tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams”. Dievs teica, ka šīs vienotības dēļ viņiem izdosies viss, ko tie nodomājuši. Bībelē Dievs ļoti bieži Savai tautai atgādina par vienotību. Vienotība ir ļoti svarīgs faktors, kas ļauj mums kā Dieva tautai jeb draudzei uz zemes īstenot Viņa gribu un savu aicinājumu.
  • Kāpēc cilvēki izvēlas būt bezatbildīgi? II

    Atbildība ir saistīta ar cilvēka sirds stāvokli. Ja ir viltīga sirds, bet prāts nav atjaunots, tad, tādā gadījumā, ir velti gaidīt atbildību.Kalps, kurš apraka savu talentu, domāja slikti par savu kungu. Viņš uzlūkoja savu kungu kā ļaunu cilvēku, kurš pļauj tur, kur nav sējis, salasa tur, kur nav kaisījis. Tamlīdzīgu spriedelējumu dēļ šī cilvēka sirdī nebija nekāda stimula ieguldīt sevi par visiem 100%.
  • Analizē savu darbību un savas dienas!

    Ja mēs ar jums neapstāsimies, kā to darīja Dievs, lai analizētu to, ko mēs darām vai uz kurieni virzāmies savā dzīvē, mēs varam nokļūt ne tur, kur vēlējāmies, iegūt ne to, ko gaidījām. Tādēļ, ka šai dzīvē ir tik ļoti viegli novirzīties sāņus, ir tik viegli iestigt dažnedažādās izklaidēs un bezvērtīgās nodarbēs, mums nepieciešams pastāvīgi apstāties, lai pārdomātu un izanalizētu to, kas notiek mūsu dzīvē, vai tas ir labi, vai kaut kas ir jāmaina, vai ejam pareizajā virzienā.
  • Dzīvē – tā ir uzticēšanās

    Tev jāsaprot, ka tev nekā sava nav. Pati dzīve – tā nav tava dzīve, tā ir uzticēšanās, kuru tev parādījis Dievs. Ja tu zini un izproti šo patiesību, tad tu uz notiekošo reaģēsi savādāk, tu rīkosies citādāk. Tu nedzīvo sevis paša labad. Tu neparādījies uz šīs zemes pats par sevi un sevis paša labad. Dievs tev uzticēja un dāvāja dzīvi. Pienāks diena, kad tev nāksies atskaitīties Dievam par tev piešķirto dzīvi, par visiem taviem vārdiem un darbiem. Ja tu to sapratīsi, tas darīs tavu dzīvi nozīmīgu. Dievs neeksistē mūsu dēļ, – mēs eksistējam Viņa dēļ. Dievs var dzīvot arī bez manis, bet es nevaru dzīvot bez Viņa. Dievs man ir uzticējis dzīvi, un tālab mana dzīve pieder Dievam.
  • Mums ir jāsagatavo ceļš tam, lai Tas Kungs varētu atnākt slavā un visā Savā pilnībā!

    Dievam ir ceļi. Dievs ir kārtības Dievs, un Viņš tā vienkārši nemetas cilvēkiem virsū. Līdz brīdim, kamēr Dievam nav sagatavots ceļš, Viņš neatnāk. Daudzi no mums gribētu, lai Dievs atnāk vienkārši tāpat vien, bet Viņš tā nedara. Dievs dodas uz turieni, kur cilvēki ir gatavi Viņa atnākšanai. Un tad, kad Dievs atnāk, visi šķēršļi pakāpjas sānis, tad tuksnesis uzzied, kalni sarūk, ielejas piepildās, līkumi iztaisnojas un nelīdzenie ceļi kļūst līdzeni.
  • Noslēgums par sāpju un ciešanu potenciālajām priekšrocībām

    Mēs runājām par to, ka Dievs izmanto sāpes un problēmas mūsu garīgajai izaugsmei.Mēs runājām par to, ka sāpēs un problēmās ir apslēptas mūsu potenciālās priekšrocības. Sāpes un ciešanas, vairāk par visu citu, piesaista mūsu uzmanību, māca mūs paļauties uz Dievu , pārbauda un attīra mūsu ticību, veido mūsu raksturu, sagatavo mūs mūžībai un dod mums iespēju gūt pieredzi kalpošanai citiem cilvēkiem.Mēs runājām par to, ka, ja nepieņemsim attiecīgus pareizus lēmumus, problēmas pašas par sevi nepadarīs mūs nobriedušus. Priekšrocības ir vien potenciālas un ne automātiskas.