Atskaitīšanās princips Jēzus Kristus dzīvē

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus!Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Mēs joprojām runājam par atskaitīšanās spēku un svarīgumu ikkatra cilvēka dzīvē. Atskaitīšanās citu priekšā ir nepieciešama absolūti katram cilvēkam. Atskaitīšanās ir Dieva instruments, kas palīdz cilvēkam ieiet Dieva pilnībā un savā aicinājumā.Šodien aplūkosim Bībeliskos atskaitīšanās piemērus.
  • Atskaitīšanās princips Jēzus Kristus dzīvē.
Kad mēs skatāmies uz Jēzus Kristus dzīvi, mēs redzam, ka pat Viņš nedzīvoja neatkarīgu dzīvi. Jēzus vienmēr atskaitījās Tēvam – par to, ko Viņš runāja vai darīja. 
„Tad Jēzus sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis.”(Jāņa 8:28).
 Jēzus pilnībā un itin visā pakļāvās Dieva gribai un tai deleģētajai varai, zem kuras Viņš tika nolikts. Tāda attieksme ir viens no veidiem, kā mēs varam parādīt to, ka esam pakļauti atskaites sistēmai.Kad Jēzus vēl bija bērns, Viņš pakļāvās(atskaitījās) saviem vecākiem. Bībele vēstī par to, kā tai laikā, kad vecāki meklēja Viņu, Jēzus 12 gadu vecumā, pēc svētkiem, palika Jeruzalemes templī. Bībelē ir teikts, ka pēc tam, kad vecāki atrada Jēzu, neskatoties uz to, ka Jēzus atradās tajā, kas pieder Debesu Tēvam, Viņš sekoja vecākiem. 
„Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.”(Lūkas 2:51).
 Jēzus zināja, ka Viņam ir jādara tas, kā dēļ Viņš atnāca uz zemi. Bet, Jēzus zināja arī to, ka viņam ir jāpakļaujas vecākiem, līdz tam laikam, kuru nolicis Tēvs.Jēzus pakļāvās(atskaitījās) ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem, zem kuru varas Viņš bija Paša Dieva nolikts.Tad, kad Dievs grib izmainīt cilvēku, Viņš iesaista to tādās savstarpējās attiecībās, kurās šim cilvēkam ir jāatskaitās par savu rīcību citu cilvēku priekšā. Dievs mūs ieliek atskaitīšanās sistēmā ar nolūku, lai gala rezultātā izmainītu mūs. Atskaitīšanās citu priekšā palīdz mums būt pareizā garīgajā formā un ievērot noteiktus garīgos un morāles standartus. Pateicoties tam, ka mēs staigājam ne tikai Dieva, bet arī cilvēku priekšā, kuri mīl mūs, rūpējas par mums un attur mūs no krišanas – tas palīdz mums pieaugt garīgi un dzīvē virzīties uz priekšu.Mūsu garīgās varas efektivitāte ir atkarīga no mūsu pakļaušanās mēram Dievam un tiem cilvēkiem, zem kuru varas Dievs mūs ir nolicis.Vērsīsimies pie Mateja Evaņģēlija.
„Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.”(Mateja 8:5-10).
 Te tiek runāts par romiešu virsnieku, kurš par sevi runāja kā par cilvēku, kam dota vara, un, tai pat laikā, kurš pats atradās pakļautībā. Patiesībā, reāla vara ir tikai tādam cilvēkam, kurš pats atrodas pakļautībā(zem kāda varas).Bībele runā par to, ka katra vara ir no Dieva, un tikai tam, kam varu dod Dievs, tā patiesībā pieder. Lai kvalificētu sevi kā tādu, kam pieder vara, vispirms ir jāiemācās būt kāda pakļautībā.Atskaitīšanās – tā ir spēja atrasties zem Dieva deleģētas varas. Var ieņemt varas pozīciju vai arī dzīties pēc varas, bet reāli būt bez varas.Augšminētajā Rakstu fragmentā mēs redzam, ka virsniekam patiesi bija vara, nevis viņš vienkārši runāja par savu titulu vai uzplečiem. 
„……. kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.”(Mateja 8:9).
 Kālab virsnieka vara bija darboties spējīga? Jo viņš pats atradās pakļautībā (zem varas)!Būt piederīgam atskaites sistēmai – tas nozīmē atrasties zem varas, kuru noteicis Dievs mūsu labumam un apsardzībai.Neliedziet sev šo labumu un šo apsardzību, kas nāk caur atskaitīšanos ne tikai Dieva, bet arī to cilvēku priekšā, kurus mūsu dzīvē sūtījis Dievs. Lai svētīta jums šī diena!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Neskumsti, ja tev šķiet, ka Dievs neatbild uz tavām lūgšanām, bet turpini lūgt!

    Varbūt arī tu šodien lūdz Dievam palīdzību, tu aizlūdz Dieva priekšā un lūdz par savu bērnu glābšanu, vai arī vēlies, lai tavi bērni mainītu savu attieksmi pret kaut ko, – nav svarīgi par ko konkrēti tu lūdz Dievam. Varbūt tu lūdz Dievam, bet atbildes it kā nav, un tu esi pieņēmis lēmumu vairs nelūgt, jo tev liekas, ka lūgšana nedarbojas. Es pats esmu runājis ar dažiem cilvēkiem, kuri ir vīlušies lūgšanu spēkā, jo viņi ir lūguši, bet ilgstoši tā arī nav saņēmuši atbildi. Savukārt šis notikums ar kānaāniešu sievieti pierāda mums, ka nevajag domāt par to, ka lūgšana nedarbojas vai arī tai nav nozīmes. Vēlos tev teikt, ka arī šodien lūgšana darbojas! Vēl joprojām lūgšanā ir apslēpts milzīgs spēks!
  • Kā mēs varam kalpot Dievam?

    Mēs kalpojam Dievam, kalpojot Viņa vārdā citiem cilvēkiem. Kalpot Dievam, faktiski nozīmē kalpot citiem cilvēkiem Tā Kunga Vārdā, kā Dieva pārstāvjiem uz zemes. Tas nozīmē darīt labu citiem, piepildot viņu garīgās, emocionālās, intelektuālās, fiziskās vai materiālās vajadzības, tādā veidā visupirms apliecinot mīlestību Dievam. Atcerieties par to, ka jūsu mīlestība pret Dievu atspoguļojas jūsu attieksmē pret tuvāko, tieši tāpat kā jūsu vienaldzība pret Dievu. Tas viss ietekmē jūsu attieksmi pret tuvāko.
  • Dievbijība II

    Piesaukt Dievu – tas nozīmē stabilas lūgšanu dzīves esību.Lūgšana tuvina mūs Dievam un atbrīvo Viņa nodrošinājumu, jo Viņš ir tuvu visiem tiem, kuri piesauc Viņu.Vēl mēs runājām par to, ka mūsu nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no mūsu prasmes piesaukt Dievu Vārdu, bet arī no mūsu dievbijības pakāpes.Bīties Dievu – tas nozīmē novērstie no ļauna, darīt labu, meklēt mieru un dzīties pēc miera. Dievišķais nodrošinājums un garš mūžs – tā ir balva tiem, kuri bīstas Dievu. Tāpat mēs runājām par to, ka Dievam ir noslēpumi, kuri domātie tiem ļaudīm, kuri ir ziedojušies, tiem, kuri piesauc Viņa Vārdu un staigā Dievbijībā.
  • Kā sevī attīstīt ieradumu lūgt?

    Kāds teiks: „Slava, Dievam, man jau ir šis ieradums”. Es esmu priecīgs par tevi. Kāds, iespējams, teiks: „Es jau centos to darīt, bet man nekas nesanāca.” Arī par tevi es esmu priecīgs. Mana lūgšana ir, lai šis vārds palīdz tev uzvarēt pār vājībām un nepastāvību šajā jautājumā.Pirmais, uz ko es gribu vērst jūsu uzmanību, ir tas, ka lūgšana – ir mīlestības attiecības ar Dievu. Kāpēc es par to runāju un kāpēc, tas ir svarīgi lūgšanu ieraduma attīstībai? Mēs jau runājām par to, ka lūgšana – nav dažādu veidu apgūšana, kā pārliecināt Dievu darīt to, ko mēs gribam. Un, viens no iemesliem, kāpēc ticīgie maz lūdz, – ir īpašas vajadzības trūkums.
  • Cilvēki, kuri ir mainījušies, domā un rīkojas tā, kā Dievs III

    Kad mēs runājam par izmaiņām, tas skar mūsu uzskatu, mūsu sirds un rakstura izmaiņas, visa tā izmaiņas, kas ir mums apkārt. Jebkuras izmaiņas vienmēr sākas ar mums pašiem. Man jāļauj Dievam izmainīt mani un reformēt manu raksturu. Jēzus sacīja, ka cilvēku apgāna ne tas, kas ieiet no ārienes, bet gan tas, kas iziet no iekšienes.„Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.”(Marka 7:15).
  • Ciešanas kā disciplīnas mērs II

    Mans pienākums un atbildība kā ticīgam cilvēkam ir dzīvot pienācīgu dzīvi un staigāt paklausībā Dieva priekšā. Ja es kļūstu nepaklausīgs, tad Bībele saka, ka mans Debesu Tēvs pārmācīs un sodīs mani. Sodīt – nozīmē pārmācīt, lai morāli pilnveidotu. Lūk, ko Bībele saka: „Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atkl.3:19)