Atskaitīšanās princips Jēzus Kristus dzīvē

AutorsMācītājs Rufus Adžiboije Lasīšanas laiks: 6 minutes
Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus!Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Mēs joprojām runājam par atskaitīšanās spēku un svarīgumu ikkatra cilvēka dzīvē. Atskaitīšanās citu priekšā ir nepieciešama absolūti katram cilvēkam. Atskaitīšanās ir Dieva instruments, kas palīdz cilvēkam ieiet Dieva pilnībā un savā aicinājumā.Šodien aplūkosim Bībeliskos atskaitīšanās piemērus.
  • Atskaitīšanās princips Jēzus Kristus dzīvē.
Kad mēs skatāmies uz Jēzus Kristus dzīvi, mēs redzam, ka pat Viņš nedzīvoja neatkarīgu dzīvi. Jēzus vienmēr atskaitījās Tēvam – par to, ko Viņš runāja vai darīja. 
„Tad Jēzus sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis.”(Jāņa 8:28).
 Jēzus pilnībā un itin visā pakļāvās Dieva gribai un tai deleģētajai varai, zem kuras Viņš tika nolikts. Tāda attieksme ir viens no veidiem, kā mēs varam parādīt to, ka esam pakļauti atskaites sistēmai.Kad Jēzus vēl bija bērns, Viņš pakļāvās(atskaitījās) saviem vecākiem. Bībele vēstī par to, kā tai laikā, kad vecāki meklēja Viņu, Jēzus 12 gadu vecumā, pēc svētkiem, palika Jeruzalemes templī. Bībelē ir teikts, ka pēc tam, kad vecāki atrada Jēzu, neskatoties uz to, ka Jēzus atradās tajā, kas pieder Debesu Tēvam, Viņš sekoja vecākiem. 
„Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.”(Lūkas 2:51).
 Jēzus zināja, ka Viņam ir jādara tas, kā dēļ Viņš atnāca uz zemi. Bet, Jēzus zināja arī to, ka viņam ir jāpakļaujas vecākiem, līdz tam laikam, kuru nolicis Tēvs.Jēzus pakļāvās(atskaitījās) ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem, zem kuru varas Viņš bija Paša Dieva nolikts.Tad, kad Dievs grib izmainīt cilvēku, Viņš iesaista to tādās savstarpējās attiecībās, kurās šim cilvēkam ir jāatskaitās par savu rīcību citu cilvēku priekšā. Dievs mūs ieliek atskaitīšanās sistēmā ar nolūku, lai gala rezultātā izmainītu mūs. Atskaitīšanās citu priekšā palīdz mums būt pareizā garīgajā formā un ievērot noteiktus garīgos un morāles standartus. Pateicoties tam, ka mēs staigājam ne tikai Dieva, bet arī cilvēku priekšā, kuri mīl mūs, rūpējas par mums un attur mūs no krišanas – tas palīdz mums pieaugt garīgi un dzīvē virzīties uz priekšu.Mūsu garīgās varas efektivitāte ir atkarīga no mūsu pakļaušanās mēram Dievam un tiem cilvēkiem, zem kuru varas Dievs mūs ir nolicis.Vērsīsimies pie Mateja Evaņģēlija.
„Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.”(Mateja 8:5-10).
 Te tiek runāts par romiešu virsnieku, kurš par sevi runāja kā par cilvēku, kam dota vara, un, tai pat laikā, kurš pats atradās pakļautībā. Patiesībā, reāla vara ir tikai tādam cilvēkam, kurš pats atrodas pakļautībā(zem kāda varas).Bībele runā par to, ka katra vara ir no Dieva, un tikai tam, kam varu dod Dievs, tā patiesībā pieder. Lai kvalificētu sevi kā tādu, kam pieder vara, vispirms ir jāiemācās būt kāda pakļautībā.Atskaitīšanās – tā ir spēja atrasties zem Dieva deleģētas varas. Var ieņemt varas pozīciju vai arī dzīties pēc varas, bet reāli būt bez varas.Augšminētajā Rakstu fragmentā mēs redzam, ka virsniekam patiesi bija vara, nevis viņš vienkārši runāja par savu titulu vai uzplečiem. 
„……. kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.”(Mateja 8:9).
 Kālab virsnieka vara bija darboties spējīga? Jo viņš pats atradās pakļautībā (zem varas)!Būt piederīgam atskaites sistēmai – tas nozīmē atrasties zem varas, kuru noteicis Dievs mūsu labumam un apsardzībai.Neliedziet sev šo labumu un šo apsardzību, kas nāk caur atskaitīšanos ne tikai Dieva, bet arī to cilvēku priekšā, kurus mūsu dzīvē sūtījis Dievs. Lai svētīta jums šī diena!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Iedēstītais Dieva Vārds maina cilvēku – viņa reakciju, emocijas, uzvedību! II

    AutorsMācītājs Rufus Adžiboije Lasīšanas laiks: 5 minutes
    „Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.”(Psalms 107:20).Tulkojumā krievu valodā – izglāba viņus no viņu kapa. Dieva Vārds spēj kardināli mainīt visu tavu dzīvi.Tas ir brīnišķīgi! Mēs pat nespējam iedomāties un līdz galam izprast, kāds milzīgs spēks ir Dieva Vārdam!Nav svarīgi, kādi apstākļi šodien ir tev visapkārt, nav svarīgi, ko cilvēki runā par tevi un dara attiecībā pret tevi. Bieži gadās tā, ka pat paši tuvākie cilvēki sāpina tevi, un tas tevi ietekmē.

  • Mūsu redzējums nosaka to, par ko kļūstam II

    AutorsMācītājs Rufus Adžiboije Lasīšanas laiks: 4 minutes
    Mēs uzsākām sarunu par to, ka kopā ar Dievu mēs varam plānot savu nākotni un mums var būt brīnišķīga nākotne. Mēs runājām par to, ka tas nenotiek automātiski. Tas, ka esam kļuvuši par ticīgajiem, nenozīmē, ka mums nav jāpievērš uzmanība savai nākotnei. Mēs nedrīkstam atstāt rūpes par savu nākotni apstākļu varā. Dievs devis mums saprātu un Viņš vēlas, lai mēs virzītos uz priekšu un celtu, veidotu savu brīnišķo nākotni. Tas, kurš nerūpējas par savu nākotni, parasti paliek par neveiksminieku savā dzīvē. Tālab, tik svarīga ir nopietna attieksme pret savas nākotnes plānošanu.

  • Lai jūs varētu baudīt Dieva labvēlību, jums jāattīsta sevī Dievišķais raksturs

    AutorsMācītājs Rufus Adžiboije Lasīšanas laiks: 5 minutes
    Mums jau ir skaidrs, kādu lomu, Dieva labvēlības atbrīvošanā cilvēka dzīvē, spēlē sēšanas un pļaušanas likums, kā arī pateicība. Noslēgumā, vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka cilvēka raksturs var vai nu paātrināt, vai kavēt labvēlības darbību cilvēka dzīvē.Lai staigātu labvēlībā, gan Dieva, gan cilvēku priekšā, nepieciešams kļūt par cilvēku ar Dievišķu raksturu. Jāzeps, par kuru mēs tik daudz runājām, bija cilvēks ar Dievišķu raksturu. Viņš bija dievbijīgs un Dievu mīlošs cilvēks. Jāzeps bija godīgs un uzticams cilvēks, tāds, kura teiktajam vārdam varēja uzticēties. Tieši tāpēc, Potifars uzticēja viņam visu savu īpašumu un pat nepieļāva domu, ka tas varētu aizbēgt no viņa vai nodot viņu.

  • Tas, kas ir tev visapkārt ietekmēs to, vai tu ieiesi savā liktenī no Dieva vai arī nē III

    AutorsMācītājs Rufus Adžiboije Lasīšanas laiks: 5 minutes
    Eksistē milzum daudz lietu, kuras rada cilvēkiem prieku, un tas ir labi. Taču, Jēzus Savu mācekļu uzmanību vērsa uz to, ka viņu priekam ir jābūt balstītam uz mūžīgām vērtībām un mūžīgiem mērķiem. Priecāties par pārejošām lietām – tas vēl nav patiesais prieks. Īstais prieks ir tad, kad jūs varat sasaistīt visus notikumus savā dzīvē ar mūžīgā mērķa piepildīšanu, mērķa, kura dēļ jūs dotajā mirklī pat esat gatavi ciest.

  • Dievs atklāj savu plānu pakāpeniski

    AutorsMācītājs Rufus Adžiboije Lasīšanas laiks: 4 minutes
    Mēs runājām par to, ka Dievam ir konkrēts plāns ar konkrētu uzdevumu katram cilvēkam. Taču Dievs atklāj savu plānu pakāpeniski.Dievs Savu plānu Saviem bērniem atklāj tādā mērā vai atkarībā no tā, kā tie sasniedz briedumu un kļūst spējīgi pieņemt no Viņa rokas to, ko Viņš priekš tiem ir sagatavojis. Dotajā brīdī, kad Dievs soli pa solim atklāj mums Sava plāna detaļas, mēs varam pieradināt sevi staigāt paklausībā tajās sfērās, kurās Dievs mums jau ir atklājis Savu gribu. Un šajā laikā mēs varam vienkārši uzticēties Dievam Viņa suverēnā plāna īstenošanai mūsu dzīvē.

  • Kas ir pielūgsme? II

    AutorsMācītājs Rufus Adžiboije Lasīšanas laiks: 7 minutes
    Atšķirība starp patiesiem pielūdzējiem un vienkārši ticīgiem cilvēkiem slēpjas viņu Dieva atziņas līmenī. Cilvēki, kuri personīgi iepazinuši Dieva ceļus, itin visā un vienmēr redz Dievu, – visās dzīves situācijās un apstākļos. Cilvēki, kuri iepazinuši tikai Dieva darbus, priecājas vien tad, kad visapkārt viss ir labi, un kad Dieva darbi ir acīmredzami viņu dzīvēs.