Attaisnošanās vai ziedošanās?

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Šodien es gribētu uzsākt sarunu par tēmu: „Attaisnošanās vai ziedošanās?” No mūsu ziedošanās Dievam un savam aicinājumam ir atkarīga mūsu laime un apmierinājums ,kā šajā pasaulē, tā arī nākamībā. sātans to ļoti labi zina, tāpēc, viņš jebkādā veidā cenšas aizvest mūs sāņus no paša galvenā dzīvē. Sātans grib, lai ziedošanās vietā jūs atrodat dažādus attaisnojumus vai atrunas attiecībā uz to, lai neko nedarītu. Tieši par tādu cilvēku kategoriju Jēzus izstāstīja vienā no Savām līdzībām. Ļaudis, kuri aprakstīti šajā līdzībā, tā vietā, lai ziedotu sevi Dievam un Viņa aicinājumam, attaisnojās vai aizbildinājās. Bet kā tas ir ar jums? Vai jūs šodien aizbildināties, vai arī jūs esat ziedojušies Dievam un Viņa Valstības darbiem. Izlasīsim pašu līdzību.
„Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.” Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lūkas 14:12-24).
Šajā līdzībā mēs lasām par to, ka Jēzus bija ieaicināts uz mielastu, uz kuru bija aicināti arī citi cilvēki. Redzot to cilvēku kategorijas, kuri bija aicināti un sēdēja ar Viņu pie galda, Jēzus sāka mācīt to cilvēku, kurš Viņu bija ieaicinājis. Jēzus saimniekam sacīja, ka uz pusdienām vajag aicināt ne tikai tos, kuri pēc tam varēs atdarīt viņam vai atmaksāt. Jēzus mācīja par to, ka mums, attiecībā uz cilvēkiem, nevajag būt aprēķinātājiem. Mums vienmēr ir jābūt motivētiem ar vēlēšanos svētīt citus, bez jebkādiem savtīgiem mērķiem vai aprēķina. Citiem vārdiem sakot, – mums ir jāstaigā mīlestībā, gaidot atlīdzību no Dieva , bet ne no cilvēkiem. Rīkojoties tādā veidā, mēs patiešām būsim svētīgi.   Pēc tādas pamācības, viens no uzaicinātajiem sacīja: „Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Vai jūs pamanījāt, ka tieši pēc šī paziņojuma Jēzus sāka stāstīt Savu līdzību.   Par ko mums liecina šī līdzība? Šī līdzība liecina par to, kā mēs varam baudīt maizi Dieva Valstībā. Ikreiz, kad Dievs mūs aicina uz kaut ko, Viņš vairāk domā par mums un par to, kā palīdzēt mums nobaudīt Valstības maizi, kuru Viņš jau mums ir sagatavojis.   Tātad, Jēzus sacīja: „Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.” Cilvēks, kurš taisīja lielu mielastu, šai līdzībā ir personificēts ar mūsu Debesu Tēvu. Viņš aicināja sēsties pie galda tos, kuri ne ar ko nespēj Viņam atmaksāt (atlīdzināt). Pirmkārt, Viņam nekas nav nepieciešams, bet otrkārt, – Viņš ir patiesas mīlestības motivēts. Jēzus mācīja tam, kurš Viņu bija aicinājis, Valstības principu, uz kura pamata Viņš veido(ceļ) Savas attiecības ar mums. Dievs negaida no mums to, lai mēs maksājam Viņam par to, ko Viņš mums dod. Dievs nav aprēķinātājs. Dieva aicinājums kalpot Viņam nav maksa par Viņa labvēlību attiecībā uz mums. Dievs apžēlojas par mums ne tāpēc, ka vēlas no mums ko saņemt, bet tāpēc, ka mīl mūs, lai kādi mēs arī nebūtu, un Viņš vēlas svētīt mūs. Bez tam, mēs neesam spējīgi atlīdzināt Viņam par visu to, ko Viņš mūsu labā ir darījis. Neviens nevar atlīdzināt Dievam par Viņa labdarību. Kā tu vari atlīdzināt Viņam? Lai atlīdzinātu Dievam, tev ir jānomirst un visu mūžību ,jādeg ellē.   Un tātad, šī līdzība liecina par to, kā mēs varam nobaudīt Debesu Valstības maizi. Mums ir jāsaprot, ka tad, kad Dievs aicina mūs kalpot Viņam, – tā nav mūsu „atlīdzība” par Viņa labvēlību, bet iespēja tam, lai Dievs varētu pacelt mūs un bagātīgi svētīt. Ar tādu izpratni, mums būs vieglāk atbildēt uz Viņa aicinājumu ar savu ziedošanos, nevis attaisnošanos. Viss, ko mēs dodam Dievam, patiesībā nav vajadzīgs Dievam, bet gan mums pašiem.   Lai Dievs dāvā mums gudrību un atklāsmi, lai mēs varētu izprast Viņa mīlestību uz mums! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

One Comment

  1. Man prieks,sāksim strādāt.Mēs varētu klāt galdu nabadzīgajiem,kuri mums nevar neko atdot un pabarot arī ar debesu maizi. SĀKSIM MĪĻIE, mums labi izdodas,mēs to varam.Debesu Tēvam būs prieks.Lai Dieva mīlestība bagātīgi pipilda mūsu sirdis,jo Viņš jau ar Svēto Garu to mūsu sirdīs ir izlējis,satversim,darbosimies TĒVA gribā. Lai veicas! Lai izdodas! Sākam mīļei!

Atbildēt uz Anita Bokane Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.