Vēlos uzsākt sarunu par to, kā nepadoties apstākļos, kad visapkārt ir tik daudz pārbaudījumu un problēmu. Nav noslēpums, ka visa mūsu dzīve ir pārbaudījumu un problēmu pilna, taču, ja mēs šajā dzīvē vēlamies virzīties uz priekšu, mums to visu ir jāiemācās pārvarēt.
„Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.”(Psalms, 126:5-6).
Šī Rakstu vieta apstiprina to, ka tas, kurš sēj un strādā, neskatoties uz grūtībām un asarām, pļaus ražu ar gavilēm. Ja pareizi izmantojam Dieva doto sēklu, burtiskā nozīmē, ja to sējam, pat ja nākas sēt ar asarām, Dievs apsola bagātīgu ražu un prieku.
Visas Jēzus līdzības par sēklu atklāj mums Dieva Valstības būtību.
Ja mūsu rīcībā ir sēkla un mēs to iedēstām pareizā augsnē, tad mēs noteikti sagaidīsim ražu. Sēkla noteikti izaugs.
Iesētā sēkla visupirms dod zelmeni, tad – vārpu, un tikai pēc tam – graudus vārpā. Pieaugums, izaugsme – tas vienmēr ir process. Lai ieraudzītu pieaugumu un izaugsmi, mēs nevaram apiet šo procesu. Savukārt, no savas puses mums jādara tas, kas mums jādara.
Visupirms mums jāsaprot, ka, lai mēs sagaidītu pieaugumu savā dzīvē, iesākumā jābūt sēklai. Atcerieties, ka jums šai brīdī šī sēkla jau ir. Ja vēlaties redzēt pieaugumu un izaugsmi kādā no savas dzīves sfērām, jums jāzina, ka jums jau ir sēkla no Dieva.
No kā atkarīgs mūsu sēklu auglīgums? No tā, cik labi mēs saprotam Dieva Valstības noslēpumus. Mēs runājām par to, ka, ja cilvēks klausās Vārdu, bet neizprot to, tad atnāk sātans un nozog Vārdu. Bet tie, kuri Vārdu izprot, tie atnes dažādus augļus – trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgi.
Tātad pirmais nosacījums tam, lai mēs būtu auglīgi Viņa Valstībā, – ir Dieva Valstības noslēpumu izpratne.
Šodien es vēlos, lai mēs ieraugām, kam Dievs atklāj Savas Valstības noslēpumus.
Es vēlos, lai pamanāt, ka, lai Dieva Vārds spētu nest augli, ir nepieciešams pieņemt šo Vārdu. Ļaudis, kuru sirds līdzinās akmeņainai augsnei, arī uzņem Vārdu, taču pastāv būtiska atšķirība starp viņiem un tiem, kuru sirds tiek identificēta ar labu augsni. Ļaudis, kuru sirds ir līdzīga akmeņainai augsnei, uzņem Vārdu emocionāli, virspusēji, un bez tam viņi nav pastāvīgi, līdz ar to Vārds nevar iesakņoties viņu sirdīs.
„Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi…”(Marka, 4:17).
Ir būtiski, kāda ir mūsu attieksme pret Dieva Vārdu. Dievs sūta Savu Vārdu mūsu dzīvē ar nolūku, lai Dieva Vārds sniegtu mums to, kas ir nepieciešams. Lai Dieva Vārda sēkla augtu mūsu sirdīs, ļoti svarīgs ir mūsu sirds stāvoklis.
„Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.”(Jesajas, 55:10-11)
„Klausaities: raugi sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda.Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc, ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi”(Marka, 4:3-8).
Par pamatu mēs ņemsim Rakstu vietu no Marka evaņģēlija 4. nodaļas, kurā Pats Jēzus mācīja līdzībās.
Šajā nodaļā ir trīs līdzības, kurās Jēzus sniedz paskaidrojumu par to, kāds spēks un potenciāls ir apslēpts mazā sēkliņā.
Visupirms es gribētu uzskaitīt šīs līdzības, bet vēlāk mēs detalizēti izskatīsim katru no tām.
Pirmā līdzība, kuru Jēzus izstāstīja, – ir līdzība par sējēju. Šī līdzība atklāj virkni šķēršļu, kuri traucē sēkli izaugt par augu un nest augļus. Šajā līdzībā Jēzus parādīja trīs šķēršļu veidus, kuri var traucēt mūsu iesēto sēklu augšanai (Marka, 4:3-20).
Dāvids runā par tām acīmredzamajām priekšrocībām, kuras ienāk cilvēka dzīvē pēc grēku nožēlas.
1.Pārdabiska brīvība no vainas apziņas un nosodījuma.
« Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.» (Ps.32:5).
Pēc mūsu atzīšanās grēkos, Dievs tūlīt piedod mums mūsu grēku vainu. Kad mūsu sirds mūs tiesā, kad mēs atrodamies zem vainas apziņas, mūsu grēku smaguma dēļ, tad tādā stāvoklī mums ir ļoti grūti iet un ar uzdrīktēšanos pielūgt Dievu. Vainas apziņa atņem mums drosmi. Tāpēc, lai atbrīvotos no vainas apziņas, mums ir nepieciešams atzīties savos grēkos.
Ja mēs nenožēlojam savus grēkus Dieva priekšā, tas ietekmē mūsu svētības. Augstāk minētajā rakstu vietā teikts, ka « Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm ..» Tā Kunga rokas smagums – tā nav svētību zīme, bet gan lāsta pazīme. Nenožēlota dzīve atņem mums iespēju virzīties uz priekšu jebkurā mūsu dzīves sfērā. Nenožēlotā dzīvē aiziet vai iztvaiko svaigums un spēks, un tā vietā atnāk sausums. Svaigums – ir svētību pazīme, bet sausums – lāstu pazīme. Lai uzplauktu un iegūtu bagātības, Bībele apgalvo, ka mums ir vajadzīgs spēks un svaigums. (5 Moz.8: 18). Grēku nožēlas trūkums atņem cilvēkam šo spēku. Karaļa Jēkaba angļu valodas tulkojumā teikts, ka „mans mitrums pārvērtās vasaras sausumā”.
