Author: Mācītājs Rufus Adžiboije

Kalpošana un došana nosaka manas garīgās izaugsmes, garīgā brieduma pakāpi. Tas nosaka arī to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum.

Dievs vēlas, lai mēs garīgi pieaugam. Viena no ticīga cilvēka garīgās izaugsmes pazīmēm ir tā, ka viņš piepilda citu cilvēku vajadzības. Tāds cilvēks ne tikai pieņem, bet arī atdod no sevis. Došana, kalpošana – tas ir viens un tas pats vārds, kurš nosaka to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum. Bībele saka, ka Jēzus atnāca uz zemi ne tālab, lai Viņam kalpotu, bet tālab, lai kalpotu citiem. Jēzus mums ir kalpošanas piemērs. Daudzi no mums grib, lai citi cilvēki mums kalpotu. Taču Dievs saka, lai mēs kalpojam cilvēkiem. Dievs grib, lai mēs atdarinām Viņu, lai mēs kļūstam līdzīgi Viņam.

Sadraudzības laikā ar Dievu, Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja visu viņa dzīvi.

Jesaja ieraudzīja Dievu. Jesaja ieraudzīja Dieva varenību, Dieva svētumu.

Tad, kad tu tuvojies Dievam, Dievs tev atklāsies arvien vairāk un vairāk. Tad, kad mēs redzam Dievu, mēs noteikti ieraudzīsim arī sevi, jo mēs esam radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Viņa gaismā mēs ieraugām gaismu.

Jesaja ieraudzīja sevi. Dievs vēlas, lai mēs ieraugām sevi. Tieši tāpēc, Viņš pieļauj mūsu dzīvē dažādas situācijas, kuras atver mūsu acis uz to, ko mēs nesam sevī.

Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā, kalpošana – tas nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem.

Vēl ir svarīgi zināt to, ka Jēzus zina VISU un Viņam ir visa apslēptā informācija, kas nepieciešama mūsu misijas īstenošanai. Tālab, ir tik svarīgi būt paklausīgam Jēzum – Tam, Kurš zina visu!

Tad, kad Jēzum bija vajadzīga ēzeļa māte, uz kuras Viņam bija jāiejāj Jeruzālemē, Viņš zināja, kur vajag iet, un kur atrodas ēzeļa māte. Jēzus zināja, kas bija jāizdara, lai šo ēzeļa māti atvestu pie Viņa.

Mēs runājām par to, ka mēs ar jums esam Dieva rokas, kājas, mute un sirds. Ja mēs nesadarbosimies ar Dievu, tad Viņš nevarēs piepildīt Savu gribu mūsu pilsētās un valstīs. Vakar mēs apstājāmies pie tā, kas tad mums jādara, lai mūsu pilsētās sāktos kustība un sāktos atmoda?

Šim nolūkam, mums ir jākļūst par paklausīgiem Viņa mācekļiem.

Tieši caur paklausīgiem mācekļiem piepildās pravietojumi un atjaunojas Dieva griba uz zemes.

Paklausīgs māceklis – tas it tas, kurš nesēž, bet virzās un strādā Dievam, tālab Dievs var virzīties caur tādu cilvēku.

Jēzus atnāca uz zemi, Viņš nomira par cilvēkiem Krustā ne tāpēc, lai cilvēki būtu reliģiozi un paliktu vienaldzīgi attiecībā pret Dievu. Nē, Jēzus atnāca, lai Viņa slava piepildītu zemi tā, kā upes piepilda jūru.

Ar Savu piemēru Jēzus parādīja mums to, kā mums ir jārīkojas. Lai kur arī Jēzus atnāca, visur sākās kustība! Lai kur arī Jēzus atnāca, vienmēr bija reakcija, kā pozitīva, tā arī negatīva. Vieni sacīja: „Lūk, Mesija, lūk, atbilde, īstais Dieva Dēls!” Citi sacīja: „Viņš ir velna apsēsts, Viņš ir grēcinieks, Viņš ir Dieva zaimotājs, Viņu vajag nogalināt.”

„Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, ….tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā.” (Salamana Pamācības 1:24,28,29).

Šajā Rakstu vietā Dievs runā par to, ka, ja mēs nemainīsim savu attieksmi pret Viņa aicinājumu, tad arī Viņš neklausīsies mūsos tad, kad mēs skriesim pie Viņa ar savām vajadzībām.

Daži brīnīsies un jautās: „Vai tad Dievam var būt problēmas vai vajadzības, jo Viņš taču ir – Visuvarenais Dievs?” Lieta tajā, ka Dievs nolēma Sevi ierobežot, un nedarboties bez cilvēku līdzdalības. Dievs nolēma, ka fiziskajā pasaulē, dažās situācijās, kādās dzīves sfērās, – Viņš nedarīs kādas lietas, apejot cilvēkus. Tas nozīmē, ka, lai kā mēs arī negavētu un nelūgtu, tik un tā, eksistē kādas problēmas, kuras netiks atrisinātas līdz brīdim, kamēr vajadzīgajā vietā neparādīsies vajadzīgais cilvēks.

Vakar mēs sākām runāt par to, ka katram cilvēkam ir savi mērķi. Un vēl mēs runājām par to, ka cilvēkiem ir cienīgi un necienīgi mērķi. Pēc tam, kad Pāvils satikās ar Kristu un veltīja Viņam savu dzīvi, par viņa dzīves galveno mērķi kļuva patiesa gaidīšana, – lai Kristus paaugstinātos viņa miesā un pagodinātos caur viņa dzīvi. Ir ļoti svarīgi noskaidrot priekš sevis to, kādi tad ir mūsu galvenie dzīves mērķi.

Mēs ar jums tikām taisnoti ticībā uz Jēzu Kristu un mums ir miers ar Dievu. Bet, tas ir tikai sākums. Miers ar Dievu – tas ir kristīgas dzīves sākums. Kas tad seko grēku nožēlai?

Katram cilvēkam ir mērķis, un nav svarīgi, runā cilvēks par to vai arī nē. Cilvēku kaut kas virza uz to, lai viņš kaut ko darītu. Bet, ja runājam par mērķi, tad ir svarīgi zināt, ka ir CIENĪGS un NECIENĪGS mērķis. Pāvilam bija cienīgs mērķis, un viņš pastāvīgi par to runā:

„Jo es gaidu un ceru, ka es nevienā vietā nepalikšu kaunā, bet kā vienmēr, tā arī tagad atklātībā Kristus tiks pagodināts manā miesā vai ar dzīvību, vai ar nāvi. Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums. Bet, ja dzīvot miesā man ir darba auglis, tad es nezinu, ko lai izvēlos? Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk.