Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām.
Šī rakstu vieta atgādina mums par to, ka esam pestīti cerībā. Ejot caur sāpēm, tu nedrīksti zaudēt cerību.
Lai iegūtu potenciālās priekšrocības, kas apslēptas sāpēs un problēmās, mums jāiemācās ieraudzīt ciešanu garīgo būtību un dabu.
Pirmkārt, salīdzinājumā ar mūžīgajām mokām, kuras sagaida katru, kurš iziet uz kompromisu šai dzīvē personīgā labuma dēļ, mūsu šīsdienas sāpes ir īslaicīgas.
Otrkārt, mūsu šīsdienas sāpes ir nenozīmīgas salīdzinājumā ar to Dieva godību, kura sagaida katru, kurš cienīgi izturēs šīs sāpes.
Ejot caur pagaidu ciešanām, mēs iegūstam mūžīgo godību un prieku. Pagaidu ciešanas vairo mūžīgo godību.
Lai iemācītos pareizi reaģēt uz sāpēm un problēmām, jāsaņem atklāsme par to, ka dzīvojot uz zemes, sāpes un problēmas mūsu dzīvē nekad nebeigsies. Kamēr virs zemes pastāv grēks, sāpes cilvēku dzīvēs nebeigsies. Mēs ciešam ne tikai savu personīgo grēku un nepareizās rīcības dēļ, bet citu cilvēku grēku un nepareizās rīcības dēļ.
Jozua un Kālebs, kā arī visa Izraēla tautas paaudze, kura iegāja apsolītajā zemē, bija spiesti 40 gadus maldīties tuksnesī. Kālab – jo Jozua un Kālebam bija cits gars, viņi ticēja Dievam un staigāja paklausībā Viņam? Taču, citu cilvēku nepareiza lēmuma dēļ ļaudis cieta un maldījās tuksnesī 40 gadus.
Mēs izskatām potenciālās sāpju un ciešanu priekšrocības. Mēs jau runājām par četrām šādām priekšrocībām, un konkrēti:
Problēmas piesaista mūsu uzmanību, vairāk par visu.
Problēmas māca mūs paļauties uz Dievu.
Problēmas pārbauda un attīra mūsu ticību.
Problēmas veido mūsu raksturu.
Problēmas pārbauda un attīra mūsu ticību.
Bībele ļoti bieži salīdzina pārbaudījumus ar metālu kausējamo krāsni, kurā tiek sadedzināti visi piemaisījumi.
„Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.”(1.Pētera 1:6-7).
Problēmas piesaista mūsu uzmanību vairāk, kā jebkas cits.
Problēmas var kļūt par garīgo modinātāju no Dieva. Tieši par to tiek runāts Ījaba grāmatā 36:15
„Cietējus turpretī Viņš tieši izglābj viņu ciešanu dēļ un atver viņu ausis kā atlīdzību par viņu ciešanām.”
Ja pārpilnības un uzplaukuma laikā mēs dzirdam Dieva čukstus, tad sāpju un ciešanu laikā mēs dzirdam Viņa skaļo balsi. Sāpēm piemīt īpašība atmodinās mūsos uzmanību pret Dieva Vārdu un balsi. Lūk, tāpēc Salamans teica, lai pārpilnības laikā mēs baudām dzīvi, un ciešanu laikā – lai pārdomājam par savu dzīvi.
Sāpes un problēmas ir instrumenti, kurus Dievs izmanto mūsu garīgajai izaugsmei. Mēs mācamies paklausību caur ciešanām.
„un, Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis. “ (Ebr.5: 8).
Zelts tiek attīrīts ar ļoti augstas temperatūras palīdzību. Pārbaudījumi arī ir šī augstā temperatūra, kura mūs attīra. Mūsu ticībai ir jālīdzinās attīrītam zeltam.
„Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: “Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”(Mateja 4:18-19).
Vēlos vērst jūsu uzmanību uz vārdu „ieraudzīja”, kurš izmantots abās šajās Rakstu vietās. Ejot garām, Jēzus ieraudzīja cilvēku – Mateju, Viņš ieraudzīja divus brāļus – Pēteri un Andreju. Jēzus pamanīja šos ļaudis, jo tie ar kaut ko piesaistīja Viņa uzmanību. Jēzus piedāvāja viņiem kļūt par daļu no Savas komandas
Dārgie draugi, vēlos jūs aicināt uz to, lai, plānojot dažādus pasākumus un svētkus, kuri saistīti ar nozīmīgiem datumiem jūsu dzīvē, jūs domātu par to, kā izmantot šīs tikšanās, šos svētkus evaņģelizācijai, caur to sasniedzot savus draugus, radus un paziņas.
Bībele aicina mūs uz to, lai, visu ko darām, darām par godu Tam Kungam.
„Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.”(1.Kor.10:31).
Šodien mēs izskatīsim vēl vienu īpašību, kura atklājas Jetrū kā priekšzīmīgā konsultantā. Viņš nespieda Mozu pieņemt viņa padomus. To mēs redzam sekojošajā Rakstu vietā:
„Ja tu tā darīsi un Dievs tev tā pavēlēs, tad tu varēsi pastāvēt, un arī visi šie ļaudis ies savā vietā ar mieru” (2. Mozus, 18:23).
Kā redzam, Jetrus neizdarīja spiedienu uz Mozu, uzliekot par pienākumu pieņemt viņa padomu, bet deva iespēju Mozum pašam izdarīt izvēli. Frāze „ja tu tā darīsi…” nozīmē, ka, ja Mozus nepieņemtu Jetrus padomu, viņš to neņemtu ļaunā. Citiem vārdiem, viņš Mozus lēmumu neuzņemtu kā personīgu apvainojumu.
