Author: Mācītājs Rufus Adžiboije

Jēzus atnāca uz zemi, Viņš nomira par cilvēkiem Krustā ne tāpēc, lai cilvēki būtu reliģiozi un paliktu vienaldzīgi attiecībā pret Dievu. Nē, Jēzus atnāca, lai Viņa slava piepildītu zemi tā, kā upes piepilda jūru.

Ar Savu piemēru Jēzus parādīja mums to, kā mums ir jārīkojas. Lai kur arī Jēzus atnāca, visur sākās kustība! Lai kur arī Jēzus atnāca, vienmēr bija reakcija, kā pozitīva, tā arī negatīva. Vieni sacīja: „Lūk, Mesija, lūk, atbilde, īstais Dieva Dēls!” Citi sacīja: „Viņš ir velna apsēsts, Viņš ir grēcinieks, Viņš ir Dieva zaimotājs, Viņu vajag nogalināt.”

„Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, ….tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā.” (Salamana Pamācības 1:24,28,29).

Šajā Rakstu vietā Dievs runā par to, ka, ja mēs nemainīsim savu attieksmi pret Viņa aicinājumu, tad arī Viņš neklausīsies mūsos tad, kad mēs skriesim pie Viņa ar savām vajadzībām.

Daži brīnīsies un jautās: „Vai tad Dievam var būt problēmas vai vajadzības, jo Viņš taču ir – Visuvarenais Dievs?” Lieta tajā, ka Dievs nolēma Sevi ierobežot, un nedarboties bez cilvēku līdzdalības. Dievs nolēma, ka fiziskajā pasaulē, dažās situācijās, kādās dzīves sfērās, – Viņš nedarīs kādas lietas, apejot cilvēkus. Tas nozīmē, ka, lai kā mēs arī negavētu un nelūgtu, tik un tā, eksistē kādas problēmas, kuras netiks atrisinātas līdz brīdim, kamēr vajadzīgajā vietā neparādīsies vajadzīgais cilvēks.

Vakar mēs sākām runāt par to, ka katram cilvēkam ir savi mērķi. Un vēl mēs runājām par to, ka cilvēkiem ir cienīgi un necienīgi mērķi. Pēc tam, kad Pāvils satikās ar Kristu un veltīja Viņam savu dzīvi, par viņa dzīves galveno mērķi kļuva patiesa gaidīšana, – lai Kristus paaugstinātos viņa miesā un pagodinātos caur viņa dzīvi. Ir ļoti svarīgi noskaidrot priekš sevis to, kādi tad ir mūsu galvenie dzīves mērķi.

Mēs ar jums tikām taisnoti ticībā uz Jēzu Kristu un mums ir miers ar Dievu. Bet, tas ir tikai sākums. Miers ar Dievu – tas ir kristīgas dzīves sākums. Kas tad seko grēku nožēlai?

Katram cilvēkam ir mērķis, un nav svarīgi, runā cilvēks par to vai arī nē. Cilvēku kaut kas virza uz to, lai viņš kaut ko darītu. Bet, ja runājam par mērķi, tad ir svarīgi zināt, ka ir CIENĪGS un NECIENĪGS mērķis. Pāvilam bija cienīgs mērķis, un viņš pastāvīgi par to runā:

„Jo es gaidu un ceru, ka es nevienā vietā nepalikšu kaunā, bet kā vienmēr, tā arī tagad atklātībā Kristus tiks pagodināts manā miesā vai ar dzīvību, vai ar nāvi. Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums. Bet, ja dzīvot miesā man ir darba auglis, tad es nezinu, ko lai izvēlos? Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk.

„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.”(Ebrejiem 11:6).

Mēs runājām par to, ka ticība – tā ir darbība(rīcība) saskaņā ar Dieva vārdu. Ļoti bieži Dievs aicinās mūs darīt neiespējamo, tas nozīmē – to, kas iespējams tikai Dievam. Dievs neaicina mūs, lai mēs demonstrētu to, uz ko mēs esam spējīgi, bet lai mēs demonstrējam to, uz ko Viņš ir spējīgs caur mums. Lūk, kāpēc bieži vien Dievs dod mums uzdevumus, kuru izpildīšana bez Viņa būs neiespējama.

Vai tu gribi piedzīvot Dievu un Viņa spēku savā dzīvē? Tad uzticies Dievam un parādi savu uzticēšanos caur paklausību Viņam. Bībele saka, ka bez ticības Dievam nevar patikt. Ja tu neizpatīc Dievam, tad tu nevari arī piedzīvot Viņa klātbūtni un Viņa spēku. Tad, kad Dievs atklāj vai parāda tev to, ko Viņš grib darīt, tev tūlīt pat vajag atsaukties Viņa aicinājumam. Tā ir pazīme tavai pašatdevei un pazīme tam, ka tu arī turpmāk gribi klausīt Dieva balsij. Nepaklausība nocietina sirdi un dara mūs nespējīgus dzirdēt no Dieva.

Dievs mūs ir radījis mīlestībai un sadraudzībai ar Viņu. Vairāk par visu Viņš vēlas to, lai mēs mīlam Viņu ar visu savu būtību. Dievs ir kļuvis par iniciatoru mūsu savstarpējām attiecībām ar Viņu. Iesākumā, Dievs sūtīja pie mums Jēzu un ļāva Viņam ciest, lai no jauna tiktu atjaunota sadraudzība ar Viņu. Tagad, kad tas jau ir paveikts, attiecībām ar Dievu ir jākļūst personīgām un intīmām. Ja mūsu attiecībās ar Dievu mums nebūs ieviesta kārtī, tad arī visa mūsu dzīve būs viena vienīga nekārtība, un tad mūsu dzīvē viss būs nepareizi.

Vakar mēs runājām par to, kā mēs varam piedzīvot Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē. Mēs piedzīvosim Dievu tādā mērā, kādā mērā nodosim sevi Viņam. Kad mēs saprotam, ka dzīvojam ne sev, bet Tam, Kurš miris par mums, tad mēs atklāsim priekš sevis neizsīkstošu Dieva spēka un žēlastības avotu.

Tomēr, nodot sevi Dievam – tas nenozīmē darīt to, kas mums pašiem ienāk prātā. Tieši otrādi, tas uzliek mums atbildību izzināt Dieva sirdi attiecībā uz Viņa gribu mūsu dzīvei. Šajā nolūkā mums ir jānodod sevi visā pilnībā Dievam sadraudzībai ar Viņu, kas ir mūsu iedvesmas, atjaunošanās un vadības avots. Tā bija arī pastāvīga prakse visiem tiem, kuri piedzīvoja Dieva spēku savā dzīvē un kļuva par Viņa žēlastības instrumentiem.

Kad mēs studējam Bībeli, mēs redzam daudzus cilvēkus, caur kuriem Dievs veicis lielus varoņdarbus. Dievs varēja īstenot Savus nodomus caur viņiem, pateicoties viņu atklāsmei vai sapratnei par noteicošajiem Dieva principiem. Lai arī šie cilvēki dzīvoja dažādās kultūrās, dažādos gadsimtos un laikos, tiem bija dažāds izglītības līmenis, pamatā, visiem šiem varoņiem ir daudz kas kopējs.

Mēs varam ieraudzīt šo Bībeles varoņu veiksmes un varoņdarbu noslēpumu, – viņi pazina Dievu un sadarbojās ar Viņu. Viņi piedzīvoja Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē. Kā viņiem tas izdevās? Tas kļuva iespējams pateicoties tam, ka viņi nodeva sevi Dievam.