Svētdienas dievkalpojumā mācītājs Rufus turpināja runāt par uzticības būtību un svarīgumu cilvēka dzīvē. Dievs augstu vērtē uzticību, un Viņš gaida, ka Viņa bērni parādīs uzticību visās savas dzīves sfērās – savās mājās, darbā, Dieva Namā, kalpošanā Dievam un savam tuvākajam un sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam. Dievs zina, ka uzticības trūkums atnes virs zemes un daudzu cilvēku dzīvē sāpes un ciešanas.
Šajā vārdā ir mierinājums Dieva bērniem, un vienlaikus tas ir aicinājums šīs tumsības pasaules varām un valdībām. Ar šo tumsu var tikt galā tikai Dievs – caur Savu Draudzi. Un tajā apslēpta Viņa gudrība. No augšminētā psalma mēs redzam, ka mums ir Dieva atziņas cerība un sadraudzība ar Viņu, bet tā visa nav cilvēkiem, kuri vēl nav izlīdzinājušies ar Dievu.
Šajā svētdienā mācītājs Rufus runāja par dažiem Dieva principiem un, konkrēti, – par uzticības un pavairošanas (vairošanas) principiem. Uzticība noved pie pavairošanas, un tas attiecas uz visām mūsu dzīves sfērām. Pavairošana – tā ir balva no Dieva par uzticību. Būt uzticīgam nav viegli un bieži vien nav sevišķi ērti.
Svētdienas dievkalpojumā mācītājs Rufus turpināja runāt par Dieva vēlēšanos, – lai Viņa bērni izplatītu pa visu zemi vēsti par Jēzu un Dieva Valstību. Šodien tas ir Dieva aicinājums mums – Dieva bērniem.
Šajā svētdienā mācītājs Rufus turpināja sludināt par tēmu „Mūsu aicinājums – iet!”. Katra cilvēka dzīves mērķis ir tajā, lai piepildītu savu aicinājumu no Dieva. Iet tur, kur vēlas Dievs, – tā ir ticīga cilvēka aicinājuma sastāvdaļa. Lai ietu, cilvēkam ir jābūt kustībā.
Šajā svētdienā mācītājs turpināja runāt par to, ka mūsu aicinājums ir iet paklausībā Tam Kungam. Katrs no mums ir Dieva aicināts. Katram no mums Dievs ir devis aicinājumu. Un pats galvenais katra cilvēka dzīvē ir piepildīt šo aicinājumu no Dieva. Tajā ir apslēpta cilvēka dzīves jēga.
Dievkalpojuma sākumā mācītājs Rufus atgādināja iepriekšējā dievkalpojuma galvenās domas. Visos četros evaņģēlijos mēs lasām, ka Jēzus pēdējie vārdi, kurus Viņš atstāja Saviem mācekļiem, bija vārdi par to, lai viņi iet un sludina evaņģēliju.
Svētdienas dievkalpojuma iesākumā mācītājs Rufus uzmundrināja draudzi, – lai mēs turpinām lūgt Dievu un uzticēties Viņam itin visā. Dievs aicina Savus bērnus, lai tie bez mitēšanās lūdz Dievu (1.Tesaloniķiešiem 5:17). Bībelē ir teikts, ka cilvēkam bez mitēšanās ir jālūdz un viņš nedrīkst pagurt.
Dievkalpojuma sākumā mācītājs Rufus runāja par lūgšanas svarīgumu. Dievs aicina Savus bērnus pastāvīgi lūgt un aizlūgt Viņa priekšā. Mācītājs Rufus runāja par to, ka Dievam katrai draudzei ir savs uzdevums. Jau 1999.gadā Dievs pateica, ka viens no draudzes „Gars un Patiesība” uzdevumiem būs lūgšana un aizlūgšana par cilvēkiem.
Mācītājs Rufus runāja par to, cik svarīgi ir meklēt un pielūgt Dievu no visas savas sirds. Dievam ir svarīga cilvēka sirds, nevis formāla nedzīva slavēšana. Bībelē ir teikts:
“Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams, tā saka Tas Kungs…” (Jeremijas 29:12-14)
