Ikdienas vārds

Vakar mēs uzsākām sarunu par to, kā nepadoties laikā, kad visapkārt ir tik daudz problēmu un pārbaudījumu. Šodien, turpinot šo tēmu, es vēlos jums parādīt, kā mēs varam smelties spēku tam, lai nepadotos.

Lai nepadotos pārbaudījumu un dzīves problēmu laikā, jums ir jāzina, ka problēmas – tā ir katra cilvēka dzīves daļa.

Lai cik stipri jūs arī mīlētu Dievu, neviens nav pasargāts no problēmām. Ja jūs domājat, ka problēmas ir tikai jums, bet visiem pārējiem viss ir kārtībā, – jūs tādā veidā noskaņojat sevi uz sakāvi.

Šodien, līdzko viss nenotiek tā, kā cilvēki to ir gaidījuši vai arī problēmu nastas kļūst pārāk smagas,- daudzi padodas. Teikšu godīgi, ka iet caur pārbaudījumiem ar cieņu nav viegli, – tas ir jāmācās, un pie tā ir jānonāk. Lai ar cieņu ietu cauri pārbaudījumiem ir jāzina, ka tas nenotiek automātiski, ka sevi tam ir jāsagatavo.

Ja mēs jau laicīgi nesāksim strādāt pie sevis šajā virzienā, tad, laiku pa laikam, mēs zaudēsim un padosimies. Tāds dzīvesveids mums traucēs būt stabiliem un virzīties šajā dzīvē uz priekšu.

Jau vairākas dienas mēs runājam par to, cik svarīgi ir turēties pie mūžīgās dzīvības. Mēs ieraudzījām, ka mūžīgai dzīvībai ir savs sākums šeit virs zemes – caur Tā Kunga Jēzus Kristus atziņu. Un tas ir ceļš, kas noslēgsies debesīs, kur mums būs pilnīga atziņa. Dievs vēlas, lai mēs ne tikai uzsākam šo ceļu, bet arī pabeidzam to, aizejot līdz galam. Un vēl mēs ieraudzījām, ka ir daudz lietu, kas mēģinās aizvest mūs sāņus no mūžīgās dzīvības ceļa. Bībelē ir teikts, ka neviens un nekas nespēs mūs šķirt no Viņa mīlestības, un tālab, Tā spēkā, Kas mūs mīlējis, mēs varam uzvarēt visus šķēršļus.

Dieva svaidījums mājo katrā ticīgajā, un mēs varam uzticēties šim svaidījumam. Mēs varam smelties šo spēku no savas iekšienes, – lai saņemtu palīdzību un stātos pretī jebkurai opozīcijai, pārbaudījumam vai vajāšanām. Daudzi ticīgie meklē palīdzību no ārpuses, meklē atbildes uz saviem jautājumiem pie cilvēkiem. Jā, mēs varam meklēt palīdzību arī pie cilvēkiem. Bet lai mēs varētu uzvarēt, mums vispirms ir jāiemācās smelties to palīdzību, kuru mūsos ir ielicis Dievs.

Ja tu nesaglabāsi modrību ( nebūsi nomodā) un nelūgsi, tad tu vari pat nepamanīt to, kā mūžīgā dzīvība izslīdēs tev no rokām. Vai esi kādreiz mēģinājis noturēt rokās dzīvu upes zivi? Pat ja tev izdevās paņemt to rokās, tev pilnīgi nemanot, šī zivs ļoti ātri izslīdēja tev no rokām. Tieši tāpat, pilnīgi nemanot, arī mūžīgā dzīvība var izslīdēt tev no rokām. Tu vari pat nepamanīt, kurā brīdī tas notiks. Tu vari turpināt savas reliģiozās darbības, apmeklēt draudzi, lūgt, lasīt Bībeli, un tai pat laikā, vairs neatrasties uz mūžīgās dzīvības ceļa. Neviena no šīm lietām negarantē tev to, ka tu noteikti noturēsi mūžīgo dzīvību. Zināt, daudzi neticīgie cilvēki dara šīs lietas, – nāk uz draudzi, lasa Bībeli, lūdz. Visās reliģijās cilvēki lūdz, bet tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki iemantos mūžīgo dzīvību.

Rodas jautājums, – kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā nogriežas no šī ceļa un atgriežas vietā, no kuras tie izgājuši. Tas man atgādina stāstu par ebreju tautu.

Ebreju tauta ilgstoši atradās Ēģiptes verdzībā. Ilgstoši viņus nomocīja smagos darbos, par kuriem viņiem neko nemaksāja. Israēla tauta sauca uz Dievu, un Dievs viņus atbrīvoja un izveda no Ēģiptes. Viņiem vajadzēja doties uz Apsolīto zemi. Veicot šo ceļu, viņi ik dienas tuvojās Apsolītai zemei. Viņiem vajadzēja daudz ko izciest, viņiem vajadzēja izvairīties vai bēgt no nepareizām lietām, nepareizām attiecībām, viņiem bija jāuzveic kurnēšana, nepateicība.

Satvert mūžīgo dzīvību (turēties pie mūžīgās dzīvības) – tas nozīmē darīt visu nepieciešamo, ar nolūku, lai varētu palikt uz šī šaurā ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvību. Jēzus zināja to, ka daudziem cilvēkiem būs ērtāk iet pa šo plato ceļu, – pa ceļu, kuru ejot, cilvēks jūtas komfortabli, kurā nav nekādu ierobežojumu, kurā var darīt visu, ko vēlies, kurā neviens tevi neapspiež. Taču Bībele saka, ka tas ir grēka ceļš, kuru ejot, cilvēks neatbild par to, ko viņš dara, ceļš bez bremzēm, – šis ceļš ved uz bojā eju. Dievs saka, ka mums nav jāstaigā pa šo ceļu. Mums ir jābēg no grēka, mums ir jāatmet visi tie grēki, kas mūs sasaistījuši , – jo visas šīs lietas mums traucēs virzīties uz mūžīgo dzīvību.

„Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.(1.Timotejam 6:11-12).

Mēs redzējām, ka šīs trīs lietas palīdzēs mums satvert mūžīgo dzīvību.

Un vēl mēs runājām par to, ka mūžīgai dzīvībai ir savs sākums virs zemes, – kad mēs iepazīstam (atzīstam) patieso Dievu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Debesīs mums būs pilnīga Dieva atziņa (mēs iepazīsim Dievu visā pilnībā).

„Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.(1.Timotejam 6:11-12).

Šajā Rakstu vietā Pāvils saka, ka mūsu kristīgā dzīve sastāv no trīs lietām. Saskaņā ar šo Rakstu vietu, mums ir nepieciešams:

bēgt no grēka;

pieaugt vai dzīties pēc taisnības;

cīnīties vai līdzdarboties labajā ticības cīņā.

Aprakstot pēdējo laiku grūto periodu, Jēzus sacīja, ka būs spēcīgi satricinājumi, un debesu stiprumi sakustēsies. Viņš sacīja, ka būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, un virs zemes – tautas būs nomāktas un būs neziņa; un jūra trokšņos un celsies. Vieni cilvēki šajā laikā, gaidot postu, bailēs pamirs, ieslīgs skumjās un neizpratnē, bet citiem – galvas būs paceltas, un viņi dzīvos priecājoties un pielūdzot Dievu, gaidīs glābšanu un atbrīvošanu, jo viņiem ir pestīšanas cerība.