Ikdienas vārds

Mēs runājām par to, ka lūgšana – ir mīlestības attiecības starp Dievu un cilvēku. Un tieši mīlestība uz Dievu pamudina cilvēku lūgt un pavadīt laiku ar Viņu.

Vēlēšanās iepazīt Dievu un Viņa gribu – tas ir viens no degvielas veidiem, kurš uztur mūsu lūgšanu dzīvi. Tu nevarēsi uzzināt to, ko zina Dievs, ja nenāksi pie Viņa, lai Viņam to pajautātu. Un šī vēlēšanās uztur mūsu lūgšanu dzīvi. Bez šīs vēlēšanās nav iespējama pastāvība lūgšanās. Pāvils runāja par to, ka viņš vēlās iepazīt Dievu un Viņa augšāmcelšanās spēku. Jā, pētītu Pāvila dzīvi, tad ieraudzītu, ka viņš dzīvoja lūgšanās. Kāpēc viņš dzīvoja lūgšanās? Tāpēc, ka viņam bija spēcīga vēlēšanās iepazīt Dievu un Viņa augšāmcelšanās spēku.

Ko tas nozīmē, – padarīt kaut ko par prioritāti savā dzīvē? Aplūkosim to no praktiskā viedokļa. Ikdienā katram no mums ir ļoti daudz darīšanu, un šīs darīšanas prasa laiku. Katram no mums ir 24 stundas, bet darbi prasa – 72stundas. Lai visu paveiktu, tev ir nepieciešamas 72 stundas, bet tavā rīcība ir tikai 24. Padarīt kaut ko par savu prioritāti, – tas nozīmē, organizēt savus darbus tā, lai priekšroka tiktu dota galveno darbu veikšanai, to, kuri nevar gaidīt un kurus nedrīkst nepadarīt.

„Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros.”(Raudu Dziesmas 2:19).

Tas nav aicinājums uz kārtējo lūgšanu, tas ir aicinājums uz to, lai mēs ar jums brēcam, saucam uz to Kungu par to, lai Viņš sūta mums atmodu un atsvabina mūsu bērnus un nākamo paaudzi no neizbēgamām katastrofām un traģēdijām. Katra nopietna atmoda reiz sākās ar ļaužu lūgšanu vaimanām no visas sirds, kas tika vērstas uz Dievu.

1) ieejiet pa durvīm un palieciet Dieva klātbūtnē.

Mums jānāk Tēva priekšā ar Jēzus Kristus Asins starpniecību.

« Tā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu, un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni ». (Ēbr. 10:19-22).

Mēs zinām, ka Dievs ir Visuresošs, bet bieži Viņš sevi dažās vietās atklāj vairāk, nekā citās. Visusvētākā vietā mājo jūtama Dieva klātbūtne. Jebkurš cilvēks, kurš ieiet visusvētākajā vietā, ieiet arī Dieva klātbūtnē. Visusvētākā vietā neviens nevar ieiet nejauši, tāpēc, ka ceļš uz visusvētāko vietu ved caur svētnīcu. Starp svētnīcu un visusvētāko vietu atrodas priekškars, kas atdala grēcīgo cilvēku no Svētā Dieva. Tas mums apliecina to, ka mēs nedrīkstam nenopietni attiekties pret Dieva svētumu, jo Dievs neieredz jebkuru ļaunuma un pretlikumīgas rīcības izpausmi.

„Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:32-35).

Mēs runājām par to, ka privilēģija ieiet svētajā vietā piederēja tikai priesteriem. Priesteri nāca uz svēto vietu katru dienu, tālab, lai nestu upuri Dievam. Bībele saka, ka ikviens, kurš tic Jēzum Kristum ir priesteris. Šodien mūsu, kā priesteru, aicinājums ir, – tuvoties Dievam, ikdienu pienest Viņam garīgus upurus. Bez tam, mēs runājām par to, ka, ja mēs gribam baudīt Dieva klātbūtni, tad mums jāiemācās atstāt visas savas rūpes un jāmācās visā pilnībā nodoties Dieva pielūgsmei.