Ikdienas vārds

Izturieties ar cieņu pret Dieva Vārdu! IV

Šodien vēlos turpināt runāt par Dieva Vārda svarīgumu.

Mēs lasījām, ka Dievs runāja caur Mozu par to, ka Dieva Vārds – tā ir mūsu dzīvība. Tāpat mēs runājām par to, ka mūsu attieksme pret Dieva Vārdu var vai nu pagarināt, vai arī saīsināt mūsu dzīvi. Lasot Jēzus Kristus stāstītās līdzības, mēs redzējām, ka mūsu attieksme pret Dieva Vārdu nosaka mūsu pamatu izturību, mūsu dzīves un visa, ko mēs savā dzīvē ceļam, noturību. Vakar mēs runājām arī par to, ka Dieva Vārds ir spējīgs mūsu vilšanās pārvērst priekā, bankrotu – pārpilnībā. Visu to mēs redzējām, apskatot Pētera dzīves piemēru.

Izturieties ar cieņu pret Dieva Vārdu! III

Jau vairākas dienas mēs runājam par Dieva Vārda lomu mūsu dzīvē. Mēs runājām par to, ka Dieva Vārds – tā ir mūsu dzīvība, un par to, ka pareiza attieksme pret Vārdu spēj pagarināt mūsu dzīvi. Vēl mēs runājām par to, ka mūsu attieksme pret Vārdu nosaka mūsu dzīves pamatu stiprumu, kā arī to, cik spējīgi mēs būsim pārciest dzīves likstas.

Izturieties ar cieņu pret Dieva Vārdu! II

„Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mateja, 7:24-27).

Izturieties ar cieņu pret Dieva Vārdu!

Šodien to pašu Dievs vēlas teikt arī mums. Dieva Vārds ir mūsu dzīvība. Dievs, sūtīdams Savu Vārdu, piedāvā mums dzīvību. Atraidot Dieva Vārdu, mēs atraidām pašu dzīvību. Mozus saka par Dieva Vārdu: „Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība…”

Ir ļoti svarīgi iemācīties uztvert Dieva Vārdu nevis kā ko tukšu, ne kā dziesmu, ko noklausījušies, mēs vienalga aizejam savus ceļus, bet kā visaugstāko dārgumu. Pieņemot Dieva Vārdu savā sirdī, mums jātur Dieva Vārds lielā vērtībā, mums tas jāciena, jo Dieva Vārds – tā ir mūsu dzīvība.

Es visu spēju tā spēka, kas mani dara stipru!

Kad mēs ticībā savas rūpes atdodam Jēzum, tad mūsu iekšienē parādās patiess prieks, un dvēsele sāk dziedāt jaunas dziesmas. Kad cilvēks visā pilnībā paļaujas uz Dievu, tad viņš pārstāj dziedāt vecās dziesmas: „O, es esmu vājš! O, es nevaru to paveikt! O, man nekas neizdosies! Ak, es nabaga cilvēks!”

Kad cilvēks atdod visas savas rūpes Dievam, Kurš rūpējas par viņu, tad no tāda cilvēka lūpām sāk skanēt jauna dziesma: „Vājais teiks, ka viņš ir spēcīgs! Es visu spēju tā spēka, kas mani dara stipru! Mans Dievs piepilda katru manu vajadzību! Tas Kungs ir mans Gans! Man nekā netrūks! Ar Dievu es sakauju armijas! Viņa brūcēs es esmu dziedināts!”

Neapglabā savu brīnumu!

Šodien gribu teikt jums, lai neapglabājat savu sapni pat tad, kad viss liecina par to, ka jūsu sapnis nekad nepiepildīsies. Dieva spēks ir augšāmcelšanās spēks. Tieši ar šo vārdu es gribu vērsties pie jums šodien. Vakar mēs uzsākām sarunu par sievieti, kura, pateicoties savai viesmīlībai, saņēma brīnumu savā dzīvē, proti, viņai piedzima bērns.

Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai II

Kad esam viesmīlīgi un atvērti tam, lai palīdzētu cilvēkiem un dalītos ar to, kas mums ir, kad darām visu nepieciešamo, lai mūsu viesi justos ērti, un kalpojam viņiem no visas savas sirds, saskaņā ar Dieva teikto, mēs, pat neizprotot to, varam izrādīt viesmīlību eņģeļiem, kuri atnes mums svētīgas dāvanas no Dieva. Atraidot cilvēkus, neapzināti mēs varam atraidīt Dieva eņģeļus.
Dieva Vārds tev šodien: esi viesmīlīgs, un Dievs tevi svētīs!

Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai

„Un Tas kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: „Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad , lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmeties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: „Labi, dari, kā tu esi sacījis.”
Un tie sacīja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.”
Bet tas sacīja: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. ( 1. Mozus, 18: 1-5, 9-10).

Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams?

Šis jautājums ir ļoti svarīgs, jo atbilde uz to nosaka, cik lielā mērā mēs varēsim piedzīvot Viņa iejaukšanos savā dzīvē. Šis jautājums liek mums saprast, ka mūsu Dieva atziņas līmenis ietekmē mūsu ticības līmeni.

Ja cilvēks tic, ka Dievam nav nekā neiespējama, tad viņa attieksme pret dzīvi, grūtībām būs atbilstoša, un viņa gara noskaņojums, saskaroties ar grūtām un ilgām problēmām, būs pareizs.

Ticības apliecinājuma princips

Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu.
Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”