Ikdienas vārds

Mūsu augstākais aicinājums – parādīt (demonstrēt) Dievu savā miesā II

Jēzus dzīvo manā miesā, tālab, man ir jādemonstrē šī dzīve citiem. Jēzus nedemonstrēja Sevi, bet demonstrēja Tēvu un darīja Viņa gribu. Dievs Savā vārdā saka, ka to, kurš pagodinās Viņu, to arī Viņš pagodinās. Neviens nevarēs salauzt vai pazemot cilvēku, kuru nostiprina un paaugstina Dievs.

„ Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās. Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.” (2.Korintiešiem 2:14-15).

Mūsu augstākais aicinājums – parādīt (demonstrēt) Dievu savā miesā

„ Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:17-18).

Bauslība nekad nevar izglābt cilvēku, jo bauslība atklāj vai parāda cilvēka grēcīgo dabu. Bauslība tika dota tālab, lai cilvēki apzinātos savu nepieciešamību pēc Dieva, pēc Viņa palīdzības.

Cilvēki izmanto dažādus attaisnojumus kā iemeslu tam, lai nepiedotu

1. Es nevaru viņam piedot.

· Tu to nevari, bet Dievs var to izdarīt caur tevi.

2. Ja es viņam piedošu, tad viņš mani izmantos vai arī domās, ka es atbalstu viņa grēku.

· Piedošana nav atkarīga no tā, vai šis cilvēks ir piedošanas cienīgs vai nē. Piedošana nav atkarīga arī no tava pāridarītāja grēku nožēlas vai viņa izmainītās sirds. Mēs piedodam tikai tālab, ka mums pašiem ir piedots pēc Dieva varenās žēlastības.

Kā mēs varam staigāt piedošanā

Beidz attaisnot savu aizvainojumu.

Ja mēs attaisnojam savu aizvainojumu, mums ir grūtāk tikt galā ar šo aizvainojumu. Savukārt, ja mēs izsūdzam jebkādu aizvainojuma izpausmi un uzlūkojam to kā grēku Dieva priekšā, tad mēs nostājamies uz piedošanas ceļa. Iespējams, ar mums ir rīkojušies negodīgi, bet tas tik un tā nedod mums tiesības nepiedot. Ja mūsu reakcija uz notiekošo nav tīkama Dievam, – un nepiedošana nekad nevar Dievam patikt, – mums ir jānožēlo šis grēks un jālūdz Viņam piedošana.

Kādas vēl sekas nes sevī nepiedošana?

Nepiedošana izārda Dievišķo saikni vai savstarpējās attiecības un atnes šķelšanos Kristus Miesā.

Šodien Jēzus Kristus Draudzē ir liels haoss aizvainotu cilvēku dēļ. Daudzi cilvēki nav spējīgi komunicēt un celt savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem bailēs no atstumtības un aizvainojuma dēļ. Daudzi cilvēki nepiedošanas dēļ uzceļ ap sevi milzīgu sienu. Tādi cilvēki saņem jaunas „atklāsmes”, kuras arvien vairāk un vairāk attālina viņus no citiem cilvēkiem un padara tos pasīvus draudzē.

Kādas var būt nepiedošanas sekas?

Nepiedošana dod vietu sātanam mūsu dzīvē un draudzē.

Bībele aicina mūs nedot vietu sātanam. Nepiedošana ir viens no veidiem, kā mēs varam dot vietu sātanam.

„Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.”(Efeziešiem 4:26-27).

Ar nepiedošanu mēs laupām sev gan ticību, gan arī tīru sirdsapziņu

Mēs varam piedzīvot savas ticības sakāvi un nokļūt cietumā līdz ar garīgajiem tirāniem.

Savukārt piedošana pielīdzina mūs mūsu Kungam un Glābējam Jēzum Kristum, Kurš ir piedevis mums visus mūsu grēkus.

„ Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:2-3).

Kāpēc mums ir jāpiedod cilvēkiem? Kādas ir nepiedošanas sekas?

Nepiedošana sasaista gan mūsu pāridarītāju, gan mūs pašus.
Ja mēs cilvēkam nepiedodam, tad tā rīkojoties, mēs ieslogām viņu „cietumā”, kurā mēs paši esam cietumsargi. Šis cilvēks ir sasaistīts, un mēs esam sasaistīti līdz ar viņu, jo mums pastāvīgi ir jārūpējas par to, lai viņš nepamestu savu „cietumu”. Šis cilvēks ir sasaistīts ar vainas apziņas, nosodījuma, atstumtības garu, bet mēs savukārt esam sasaistīti ar nepiedošanas, aizvainojuma, dusmu, rūgtuma, atstumtības un naida garu. Bet piedošana atnes brīvību gan mums, gan tam, kurš mūs sāpinājis.

Piedošana nav balstīta uz kalpa paveikto, bet uz Dieva žēlastību

Apbrīnojami, cik briesmīgs izskatās mans grēks, kad to izdara citi cilvēki.
Mēs projicējam savu grēku uz citiem, un tad dusmojamies uz viņiem. Cilvēks ir akls attiecībā pret saviem grēkiem, viņš tos attaisno, un, tai pat laikā, citus cilvēkus viņš par to pašu nosoda.

Šī līdzība atver mums acis uz to, cik milzīgi ir mūsu grēki salīdzinājumā ar tiem grēkiem, kurus izdara pret mums citi cilvēki.

Patiesu grēku nožēlu Dievs vienmēr pieņem un apbalvo!

Pie patiesas grēku nožēlas cilvēks saprot, ka viņš ir grēkojis ne tikai pret Dievu, bet arī pret citiem cilvēkiem. Tālab, patiesa grēku nožēla ietver sevī arī atzīšanos savos grēkos citu cilvēku priekšā, – to, kurus mēs esam aizvainojuši vai kuriem esam nodarījuši sāpes.