1. Vieta, kurā viņi atradās, nodrebēja.
Tas līdzinājās zemestrīcei. Dievs satricināja šo vietu sakarā ar mācekļu lūgšanu. Šī vieta nodrebēja un sakustējās. Dievs var satricināt un izsist no tevis visu, kam jāaiziet: bailes, pārliecības trūkumu, vilšanos utt.
Tad, kad lūdzam, noteikti būs kustība!
Dievs ir labs vienmēr, un Viņš vēl Saviem bērniem tikai labu. Tuvas attiecības ar Dievu atnes mūsu dzīvē svaigumu un spēku. Tieši lūgšana palīdz mums izveidot šīs labās attiecības ar Dievu. Un tāpēc, lūgšanai ir jākļūst par vienu no galvenajām mūsu dzīves prioritātēm. Vakar mēs runājām par to, ka mums jāpārstāj darīt Dieva darbi savā spēkā. Lasot Apustuļu Darbu grāmatu, mēs ieraugām to, kas notika to cilvēku dzīvēs, kuriem lūgšana bija viņu dzīves galvenā prioritāte. Es iesaku jums uzmanīgi izlasīt visu Apustuļu Darbu grāmatu.
Mēs nevaram darīt Dieva darbus bez Dieva. Ļoti bieži mēs mēģinām savā spēkā darīt to, ko Dievs liek mums darīt kopā ar Viņu. Bieži mēs paļaujamies uz sevi, uz to, ko jau zinām. Bieži paļaujamies uz savu pieredzi. Bet tad, kad lūgšana ir mūsu prioritāte, mēs saprotam, ka, paļaujoties uz sevi un darot darbus bez lūšanas, mēs velti tērējam laiku un spēkus. Bez spēcīgas lūgšanu kustības draudzē, draudzes redzējumu nav iespējams realizēt. Tas vienkārši nav iespējams!
Lūgšana ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Mēs nespēsim kļūt par meistariem un profesionāļiem tajā, ko nepraktizējam katru dienu. Ja mēs nepraktizējam lūgšanu, mēs nekad nezināsim, kā ir pareizi jālūdz. Vēlreiz vēlos pasvītrot kādu patiesību, par kuru runāju pagājušajā reizē. Dzīvē katram no mums reiz pienāk laiks, kad vairāk par visu mums ir nepieciešama lūgšana. Bet, ja mēs nepraktizējam lūgšanu ikdienas līmenī, tad tieši tādā laikā mēs nespēsim lūgt un saņemt vajadzīgo palīdzību no Dieva. Lai tā nenotiek ar mums.
Lūgšana maina mūs un to, kas ir mums visapkārt, maina mūsu pasauli. Katrs var pārliecināties par to, ka lūgšana – tas ir spēks, tā, ticīgam cilvēkam, ir privilēģija no Paša Dieva.
Ja tu nepraktizē lūgšanu, tad tajā brīdī, kad tev tā izmisīgi būs nepieciešama, tu nezināsi, kā vajag lūgt. Tas ir ļoti svarīgi! Katram no mums reiz izmisīgi ir bijusi nepieciešama vai arī būs nepieciešama lūgšana. Mēs spēsim pieaugt tikai tajā, ko praktizējam un darām pastāvīgi. Ja mēs neesam sadraudzībā ar Dievu, tad noteikti atradīsies kas tāds, kas piepildīs mūsu laiku, un mēs pamanīsim to, ka runājam vienu, bet mūsu dzīvē notiek pavisam kas cits. Mēs sakām: „Es mīlu Tevi, Kungs!”, bet mūsu darbi parāda to, ka mums nav laika Dievam, ka mēs nepiegriežam vērību Dievam, un mēs nedisciplinējam sevi, lai praktizētu tās lietas, kas tuvina mūs Viņam.
Kad mēs lūdzam, Dievs strādā ar mums. Un tā sagatavotība, kuru mēs iegūstam caur lūgšanu, ir krietni svarīgāka un kvalitatīvāka par to, ko mēs varam iegūt vienkārši studējot dažādas metodes un stratēģijas. Visiem, kuri kalpo Dievam, ir jāsaprot, ka, mehāniski nodarbojoties ar kalpošanu, mēs nespēsim sasniegt vajadzīgo rezultātu, jo tajā nebūs dzīvības. Mums var būt pozitīvas emocijas, mēs varam būt apmierināti ar sevi, varam justies labi, bet bez lūgšanas nebūs tā efekta, kuru Dievs gaida un kuru būtu iespējams sasniegt, ja mēs lūgtu. Tāpēc, visiem – svētdienas skolas skolotājiem, slavētājiem, cilvēkiem, kuri nodarbojas ar tehniskajiem jautājumiem u.c. – ir jālūdz!!!
Pirms esi uzsācis ēst, – lūdz! Pirms tu izej no mājas, – lūdz! Pirms esi nolēmis iedarbināt mašīnu un uzsācis braukt, – lūdz! Sūti bērnus uz skolu, – lūdz! Esi atnācis uz darbu, – lūdz! Lūgšanai ir jābūt pirms itin visa! Bet to nedrīkst darīt reliģiozi. To nedrīkst darīt, kā rituālu. Lūgšanu nedrīkst pārvērst rutīnā. Lūgšana – tas ir instruments, kurš atnes dzīvību.
Kāpēc sātans tā neieredz un baidās no Dieva bērnu lūgšanām? Tas notiek tāpēc, ka lūgšanā mēs ar Dievu kļūstam par vienu komandu – neuzvaramu komandu. Daniēla grāmatā ir aprakstīts notikums, kad noteikta cilvēku grupa pamudināja ķēniņu izdot likumu, kurš aizliedza griezties ar lūgšanu pie dzīvā Dieva. Izņemot dzīvo Dievu, drīkstēja lūgt jebkurus citus dievus. Drīkstēja lūgt palīdzību cilvēkiem, bet tikai ne dzīvajam Dievam. Un tas bija sātana plāns. Kāpēc sātans lika šādus šķēršļus? Tāpēc, ka viņš saprata, ka lūgšana –tas ir spēks.
Lūgšana – tā ir dzīvinošā debesu smarža. Kā ticīgie, mēs varam būt darbīgi, mēs varam darīt daudz un dažādas vajadzīgas lietas, bet bez lūgšanas, visas mūsu darbības būs bez debesu dzīvības smaržas. Aplūkosim mākslīgās puķes: tās ir skaistas, bet tām nav smaržas. Mēs varam nelūgt un darināt skaistas lietas, bet tādā gadījumā, šīs lietas nepavadīs dzīvības smarža, debesu aromāts, uz tām nebūs debesu zīmoga. Ja tie būtu dzīvie ziedi, tiem būtu aromāts.
Dievs neienāks tavā dzīvē, ja tu Viņu neuzaicināsi. Lūgšana – tas ir lūgums Dievam nākt mums palīgā. Tā ir izpratne par to, ka esmu vājš, un ka ir Tas, Kurš ir stiprāks, Kurš mīl un rūpējas par mani. Lūgšana – tas ir uzaicinājums Tam, Kurš ir stiprāks par mani un maniem apstākļiem.
Vai atceraties Jairu? Par viņu ir rakstīts Marka Evaņģēlija 5:22.23. Jairs nosūtīja cilvēkus pie Jēzus, lai uzaicinātu Viņu pie sevis uz mājām, jo viņa meita bija tuvu nāvei.
