Jēzus maina tos, kuri seko Viņam III
Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus!Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Mēs ar jums runājam par to, ka Dievs vēlas, lai mēs mainītos un pieaugtu Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā.Interesanti ir tas, ka tad, kad mēs augam, mums apkārt esošie cilvēki to pamana.Šobrīd es atceros to momentu, kad piedzima mūsu jaunāka meita Estere. Viņas piedzimšana bija liels prieks mūsu ģimenei, jo ārsti baidījās par šo bērnu un pat ieteica manai sievai veikt abortu. Izdzirdot šādu ārstu ieteikumu, es kļuvu ļoti nikns. Es teicu uz to: „Nē! Tas nekad nenotiks!” Es teicu ārstam, ka viņa aicinājums ir saglabāt šī bērna dzīvību, nevis atņemt viņam šo dzīvību. Uz ko ārsts man atbildēja, ka par visu notiekošo atbildību nesīsim mēs paši. Un mēs ar sievu pieņēmām šo izaicinājumu. Un lūk, mūsu meitiņa piedzima, viņas svars bija 3,5 kg. Pēc viņas piedzimšanas, mēs katru mēnesi nācām pie ģimenes ārsta un sekojām tam, kā viņa pieņēmās svarā. Tā bija pazīme tam, ka mūsu meita aug. Vai varat stādīties priekšā, cik mēs bijām laimīgi, kad ārsts paziņoja mums, ka ar mūsu meitu viss ir kārtībā, ka viņa neatpaliek savā attīstībā un aug tā, kā tam ir jābūt. Estere ne tikai pieņēmās svarā, bet viņa kļuva arvien garāka. Viņa sāka darīt tās lietas, kas viņai iepriekš nebija padevušās. Jo vairāk viņa pieauga, jo vairāk prieka tas mums atnesa.Mēs visi gaidījām to brīdi, kad viņa varēs sēdēt. Gāja laiks, un viņa jau sēdēja, spēlējās. Tad, viņai sāka nākt pirmie zobiņi. Tad viņa sāka staigāt, pati ēst, izrunāt pirmos vārdus, dziedāt un dejot dzirdot mūziku. Savā attīstībā viņa nestāvēja uz vietas.Bija laiks, kad Estere ilgu laiku nevarēja pagriezties no sāna uz sānu, lai gan ārsti teica, ka šajā vecumā bērnam tas ir jādara. Un tas, protams, mūs kā vecākus uztrauca.Vai stādāties priekšā, kā Dievs skatās uz mums un uztraucas par to, ka mēs neattīstāmies un gadiem nemaināmies?Jēdziens „izaugsme” – kā fiziskajā, tā garīgajā nozīmē paredz izmaiņas.Daudzi ticīgie jau ilgi laiku ir Dievā, un, šķiet, ka viņiem jau pašiem būtu jāspēj pagriezties un celties kājās, bet viņus līdz pat šim laikam ir jāpārgriež un jānēsā uz rokām kā zīdaiņus. Daudziem ticīgajiem jau sen vajadzēja būt par skolotājiem un palīdzēt jaunajiem ticīgajiem, bet viņi turpina gulēt un neko nedarīt. Šāds stāvoklis Dievu itin nemaz neiepriecina! Un kuru gan tāds stāvoklis varētu iepriecināt.Kad ārsti sacīja, ka manai meitai jau vajadzētu griezties pašai, bet viņa to nevarēja darīt, mani tas neiepriecināja. Tālab, mēs griezāmies pie masiera, lai labotu šo stāvoli. Pēc dažām masāžām mūsu meita pirmo reiz pagriezās pati, un viņai tas ļoti patika. Mūsu prieks bija neaprakstāms!Kad mēs augam Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastībā un atziņa, – ar to mēs atnesam milzīgu prieku mūsu Debesu Tēvam!Mums arvien kā mērķi savā priekšā ir jāpatur Dieva aicinājumu uz pārmaiņām. Līdzko mēs nācām pie Dieva un iegājām Viņa Valstībā, par mūsu dienišķo maizi ir jākļūst vēlēšanās mainīties un pielīdzināties Kristum. Un tad, kad mēs sāksim mainīties, arī viss mums apkārt sāks mainīties saskaņā ar mūsu iekšējām izmaiņām. Tad pašas briesmīgākās situācijas sāks mainīties uz labo pusi, smagās problēmas sāks atrisināties. Un viss tas notiks vienlaicīgi ar mūsu rakstura un garīgās izaugsmes pārveidošanos.
