Jums ir jādomā globāli un vērienīgi!

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus!

Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!

Mēs runājam par to, kā mēs varam ieiet savā kalpošanā. Mēs jau noskaidrojām, ka, pirmkārt, mums ir jābūt stiprai vēlmei kalpot Dievam ar savām spējām un talantiem. Mēs runājām par to, ka kalpošana palīdz mums atklāt savu potenciālu. Vēl mēs runājām par to, ka katram no mums ir jānoskaidro tas, ar ko mēs varam kalpot. To noskaidrot mums var palīdzēt izglītība, uzkrātā pieredze, spējas un talanti, iegūtās iemaņas un prasmes.

 

Taču ir vēl kas svarīgs, kas jums jāsaprot.

 

Jums ir jādomā globāli un vērienīgi.

 

Dieva Valstība ir kas vairāk, kā vienkārši draudze, tāpēc šo Valstību nevar noslēpt draudzes sienās.

Bībele saka, ka jūs esat zemes sāls un gaisma pasaulei, bet tas nozīmē, ka jūsu kalpošanai ir jāiziet ārpus draudzes robežām un jāietekmē pilsēta, valsts un pasaule. Ir jādomā par to, kā pasālīt zemi un apgaismot (izglītot) pasauli.

Ir jāiesāk lokāli, bet jādomā vērienīgi un globāli.

”Jūs …. būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam” – saka Jēzus Apustuļu darbu Grāmatā 1:8.

Dieva Valstība var ieiet noteiktā teritorijā, – līdzīgi mazam sinepju graudiņam, kuram ir potenciāls dinamiskai izaugsmei. Sēkla aug nemanāmi, bet gala rezultātā pārvēršas varenā kokā, kura ēnā pēc tam paslēpjas daudzi putni. Dieva Valstība ir kā raugs, kas saraudzē visu mīklu. Un šī Valstība darbojas it visur, kur to ielaiž.

 

Iesākt vajag ar vienu konkrētu cilvēku un kalpot viņam, bet tai pat laikā vajag domāt vērienīgi. Piemēram, ja jūs jūtat vēlēšanos kalpot jaunatnei un nest Dieva Valstību šajā sabiedrības slānī, tad jums vajag domāt ne tikai par jauniešiem savā draudzē vai jūsu pusaudžiem (lai arī jūs iesāksiet tieši ar viņiem), bet jums jādomā par to, kā iemantot jūsu pilsētas jaunatni Tam Kungam, kā radīt kustību, kas ietekmēs jaunatni jūsu valstī. Ja jūs sākat domāt šādā virzienā, tad Dievs dos jums stratēģiju, Viņš izies jums palīgā, jo tā ir Viņa griba.

 

Jebkuru sociālo un profesionālo cilvēku grupu vajag aplūkot kā tautu, pie kuras jūs aicina Dievs. „Ejiet un māciet visas tautas!” – tas ir Dieva uzdevums! Šīs tautas ir mūsu apsolītā zeme, kas mums ir jāiekaro Dievam.

 

Tomēr tas nenotiks bez cīņas, jo šai zemē dzīvo milži un giganti. Israēla tauta nevarēja ieiet savā apsolītajā zemē līdz tam brīdim, kamēr no šīs zemes netika izdzīti giganti un netika sagrauti viņu elki. To nav iespējams paveikt bez pārdabiska atbalsta, tāpēc Dievs ir apsolījis, ka Viņš būs ar mums.

 

Jāatzīmē šādi nozīmīgi faktori:

  • Mums ir jāiet uz mūsu zemi ar apziņu, ka Tas Kungs ir kopā ar mums. Šāda apziņa dara mūs drosmīgus kā Dāvidu, kad viņš cēlās pret Goliātu.
  • Dievs veda Israēla tautu pa ceļu, kas veda uz apsolīto zemi. Un kamēr viņi sekoja Dieva vadībai un klausīja Viņam, Dievs dāvāja viņiem uzvaru. Mēs kontaktējamies ar Dievu un lasām Viņa vārdu tāpēc, lai ceļā uz apsolīto zemi saņemtu Viņa rīkojumus un vadību.
  • Lūgšana nebūt nav kāda reliģioza darbība. Lūgšana – tas ir līdzeklis sadraudzībai (kontaktam) ar Dievu un tam, lai saņemtu Viņa instrukcijas mūsu darbībai. Lūgšana kļūst interesanta, efektīva un rīcībspējīga tad, kad mēs tiecamies iemantot savu apsolīto zemi. Citādi lūgšana kļūs par garlaicīgu un sausu reliģisko rituālu. Jēzus jau ir teicis, ka bez Viņa mēs nenieka nespējam, tāpēc ieiet savā apsolītajā zemē varēs tikai tie, kuri iet roku rokā ar Viņu.
  • Sekojot Tam Kungam, mēs iepazīstam Dievu Viņa spēka, gudrības, mīlestības un uzvaras pilnībā. Ceļā uz apsolīto zemi mēs sagraujam visus šķēršļus un atrodam Viņa brīnumaino atbalstu un nodrošinājumu.
  • Mēs iegūsim mieru tikai tad, kad ieiesim savā apsolītajā zemē, tas nozīmē – savā aicinājumā. Tas nozīmē, ka ārpus sava aicinājuma mums miera un apmierinājuma nebūs. Mēs esam radīti šim mērķim, un kad mēs dzīvojam saskaņā ar šo aicinājumu, tad mēs piepildāmies ar prieku, apmierinājumu un mieru.

 

Jums ir jāsagatavo sevi savai kalpošanai.

 

Mēs jau runājām par to, ka, lai ieietu savā aicinājumā, mums nāksies cīnīties. Tas nebūs viegli! Būs nežēlīga pretošanās, tāpēc vajag gatavoties un apbruņot sevi šai kaujai. Šim nolūkam ir nepieciešama informācija un stratēģiskais plāns. Piemēram, ja tava zeme – tā ir jaunatne, tādā gadījumā vajag iepazīties ar jūsu pilsētas vai rajona jaunatnes problēmām, vajag zināt, kādās vietās jaunieši visbiežāk pulcējas, vajag izstrādāt plānu kontaktu nodibināšanai ar viņiem, vajag domāt par vispusīgu uzbrukumu utt.

 

Tas ir īss materiāls ļoti dziļām pārdomām. Dzīve uz zemes – tas ir nopietni! Ir svarīgi nodzīvot šo dzīvi, izpatīkot Dievam un piepildot savu aicinājumu.

 

Tas Kungs lai jūs svētī!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Patiesu grēku nožēlu Dievs vienmēr pieņem un apbalvo!

    Pie patiesas grēku nožēlas cilvēks saprot, ka viņš ir grēkojis ne tikai pret Dievu, bet arī pret citiem cilvēkiem. Tālab, patiesa grēku nožēla ietver sevī arī atzīšanos savos grēkos citu cilvēku priekšā, – to, kurus mēs esam aizvainojuši vai kuriem esam nodarījuši sāpes.

    Pie patiesas grēku nožēlas cilvēks saprot, ka viņš ir grēkojis ne tikai pret Dievu, bet arī pret citiem...

  • No kā ir atkarīgs tavs liktenis?

    Ļoti bieži mēs domājam, ka mūsu likteni nosaka citi cilvēki un tas, ko viņi dara attiecībā uz mums. Vai arī, dažkārt cilvēki domā, ka liktenis ir atkarīgs no tiem apstākļiem, kas ieskauj mūs, vai arī no tā, kas notiek ar mums pašiem un mums visapkārt. Taču tā nav patiesība un Dievs tā nedomā! Dievs domā, ka apstākļi, kuri tevi ieskauj, nevar noteikt tavu likteni. Tas ko cilvēki dara attiecībā uz tevi vai nedara, – arī tas nevar noteikt tavu likteni. Tavu likteni nosaka tas, kas atrodas tavā sirdī. Tālab, Dievs saka mums, lai vairāk par visu mēs sargājam savu sirdi.

    Ļoti bieži mēs domājam, ka mūsu likteni nosaka citi cilvēki un tas, ko viņi dara attiecībā uz mums. Vai arī...

  • Izmaiņām ir jāsākas ar mums

    „Kad es biju jauns cilvēks, manai iztēlei nebija robežu. Tālab, es gribēju izmainīt visu pasauli. Ar laiku es sapratu, ka es nespēšu mainīt pasauli, tālab, es nolēmu pamēģināt izmainīt savu valsti. Kad es atklāju, ka arī valsti es nespēšu izmainīt, tad es koncentrēju savu uzmanību uz savu pilsētu. Taču, es nespēju mainīt arī savu pilsētu. Tālab, esot jau cienījamā vecumā, es mēģināju izmainīt savu ģimeni. Tagad, kad jau esmu vecs vīrs, kurš atrodas uz nāves gultas, es sapratu, ka vienīgais, kuru es varēju mainīt, tas ir – sevi pašu. Pēkšņi es sapratu, ka tad, ja es būtu strādājis pie tā, lai mainītu sevi, iespējams, es reāli spētu ietekmēt savu ģimeni, un tad, es un mana ģimene, iespējams, varētu ietekmēt savu pilsētu. Caur mūsu pilsētas ietekmi, iespējams, mēs mainītu savu valsti, un tad arī visu pasauli.”

    „Kad es biju jauns cilvēks, manai iztēlei nebija robežu. Tālab, es gribēju izmainīt visu pasauli. Ar laiku es...

  • Kas jādara, lai mūsos mājotu Dieva Vārds? III

    Mēs runājām par to, ka mums nepieciešams klausīties Dieva Vārdu, lai pieaugtu mūsu ticība. Mums ir jālasa Dieva Vārds, lai mēs varētu kontaktēties ar Jēzu. Es runāju uz Dievu lūgšanās un Viņš runā uz mani caur Savu Vārdu. Bez tam, man Dieva Vārds ir jāizpēta, lai man būtu zināšanas.

    Mēs runājām par to, ka mums nepieciešams klausīties Dieva Vārdu, lai pieaugtu mūsu ticība. Mums ir jālasa Dieva...

  • Lūgšana – tā ir elpa vai debesu aromāts, kurš pavada mūsu dzīvi un darbību

    Lūgšana – tā ir dzīvinošā debesu smarža. Kā ticīgie, mēs varam būt darbīgi, mēs varam darīt daudz un dažādas vajadzīgas lietas, bet bez lūgšanas, visas mūsu darbības būs bez debesu dzīvības smaržas. Aplūkosim mākslīgās puķes: tās ir skaistas, bet tām nav smaržas. Mēs varam nelūgt un darināt skaistas lietas, bet tādā gadījumā, šīs lietas nepavadīs dzīvības smarža, debesu aromāts, uz tām nebūs debesu zīmoga. Ja tie būtu dzīvie ziedi, tiem būtu aromāts.

    Lūgšana - tā ir dzīvinošā debesu smarža. Kā ticīgie, mēs varam būt darbīgi, mēs varam darīt daudz un dažādas...

  • Patiesa kristietība – tas nozīmē parādīt Dievu savā miesā

    „ Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu,…” (Ap. darbi 4:13).Pirmie Jēzus mācekļi bija drosmīgi Dievam, – viņi parādīja Viņu ar savu dzīvi, drošsirdīgi runāja par Dievu, jo tie pavadīja laiku ar Viņu.

    „ Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās...