Kā mēs varam noteikt – vai tā ir disciplinēšana no Dieva, vai arī garīgs uzbrukums no sātana

Labdien, dārgie lasītāji! Esmu ļoti priecīgs par iespēju šodien vērsties pie katra no jums ar vārdu, kurš, es ticu, iedvesmo un uzmundrina jūs. Jau vairākas dienas mēs runājam par to, ka Dievs disciplinē un pārmāca Savus bērnus, jo Viņš mīl tos un vēl tiem labu. Šodien es gribētu parunāt par to, kā mēs varam noteikt – vai tā ir disciplinēšana no Dieva, vai arī garīgs uzbrukums no sātana. Vai jūs bieži atrodaties smagos apstākļos? Vai jūs pastāvīgi saskaraties ar nepatikšanām, lai kur jūs arī atrastos? Tas nozīmē, ka jūs vai nu pārdzīvojat garīgo uzbrukumu, vai arī atrodaties disciplinēšanas procesā, kuru iniciējis Pats Dievs. Kā jūs paši priekš sevis varat noteikt, – kas ar jums patiesībā notiek? Centīsimies atbildēt uz šo jautājumu. Ticīgam cilvēkam ir jāiemācās atšķirt garīgo cīņu no disciplinēšanas procesa, kuru iniciējis Dievs. Dažādās dzīves situācijās mums skaidri ir jāzina – vai mēs atrodamies disciplinēšanas procesā vai arī mums ir darīšana ar garīgo uzbrukumu, kurš pieprasa no mums iesaistīšanos garīgajā cīņā. Bībele runā par to, ka ticīga cilvēka dzīvē ir iespējami abi šie procesi. Mēs jau runājām par to, ka par Dievišķo disciplīnu ļoti skaidri ir pateikts Vēstulē Ebrejiem: 
„Mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. – Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni. Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu? Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš – lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.” (Ebrejiem 12:5-11).
 Par garīgo cīņu tiek runāts Vēstulē Efeziešiem: 
„Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu.” (Efeziešiem 6: 10-17).
 Mēģināsim šodien definēt „garīgo cīņu”. Garīgā cīņa – tie ir sātana uzbrukumi ticīgajiem, viņu ģimenēm, draudzei, ar mērķi atnest sagrāvi. Sātana uzbrukumi ir rūpīgi izplānoti ar nolūku, lai: (a) piespiestu Dieva tautu darīt to, kas nav Dieva griba. (skat. 1.Mozus 3.nod.); (b) nozagtu, nogalinātu un nomaitātu(pazudinātu) ticīgos vai draudzi; 
„Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu.” (Jāņa 10:10a).
 (c) caur personīgo vai kopējo grēku, vai arī fizisku uzbrukumu padarītu Dieva tautu neefektīvu, – un tādā veidā kavētu mums piepildīt Dieva doto misiju uz zemes. Lai sasniegtu savu mērķi, sātans izmanto dažādas stratēģijas vai metodes. Tāpēc, Bībele mūs aicina: 
„Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām.” (Efeziešiem 6:11).
 (a) sātans izmanto acu kārību, miesas kārību un dzīves lepnību; 
„Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1.Jāņa 2:16);
 (b) ārējo spiedienu (Ap.darbi 4:1-4), kā arī cilvēka iekšējās šaubas; 
„Tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, Tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem. Tie satvēra viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; jo bija jau vakars. Bet daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru.” (Ap. darbi 4:1-4).
 
„Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēkaba 1:5-8).
 Rīt mēs runāsim par Dievišķo disciplīnu! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī šai brīnišķīgajā dienā! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Nepareiza motivācija III

    Kas tev ir svarīgāk – patikt Dievam vai cilvēkiem? Par to ir viegli runāt, bet patiesībā to izdarīt ir ļoti grūti. Dzīve – tas ir pārbaudījums tāpēc tu vienmēr stāvēsi izvēles priekšā – kam tev izpatikt Dievam vai cilvēkiem. Jēzus arī atradās šīs izvēles priekšā. Vienreiz Jēzus atnāca uz Templi sabatā, bet Templī bija farizeji, kuri gribēja zināt, vai Jēzus dziedinās kādu sabatā vai nē. Jēzus zināja, ka farizeji neatbalsta Viņa lēmumus, un Viņš stāvēja izvēles priekšā – izdabāt farizejiem un saņemt uzslavu no viņiem vai arī izdabāt Dievam. Tāpēc, ka Jēzus nerīkojās tā kā vēlējās to farizeji, viņi nosauca to par apsēstu.
  • Kādas vēl sekas nes sevī nepiedošana?

    Nepiedošana izārda Dievišķo saikni vai savstarpējās attiecības un atnes šķelšanos Kristus Miesā.Šodien Jēzus Kristus Draudzē ir liels haoss aizvainotu cilvēku dēļ. Daudzi cilvēki nav spējīgi komunicēt un celt savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem bailēs no atstumtības un aizvainojuma dēļ. Daudzi cilvēki nepiedošanas dēļ uzceļ ap sevi milzīgu sienu. Tādi cilvēki saņem jaunas „atklāsmes”, kuras arvien vairāk un vairāk attālina viņus no citiem cilvēkiem un padara tos pasīvus draudzē.
  • Kā mēs varam piedzīvot Dievu savā dzīvē?

    Kad mēs studējam Bībeli, mēs redzam daudzus cilvēkus, caur kuriem Dievs veicis lielus varoņdarbus. Dievs varēja īstenot Savus nodomus caur viņiem, pateicoties viņu atklāsmei vai sapratnei par noteicošajiem Dieva principiem. Lai arī šie cilvēki dzīvoja dažādās kultūrās, dažādos gadsimtos un laikos, tiem bija dažāds izglītības līmenis, pamatā, visiem šiem varoņiem ir daudz kas kopējs.Mēs varam ieraudzīt šo Bībeles varoņu veiksmes un varoņdarbu noslēpumu, – viņi pazina Dievu un sadarbojās ar Viņu. Viņi piedzīvoja Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē. Kā viņiem tas izdevās? Tas kļuva iespējams pateicoties tam, ka viņi nodeva sevi Dievam.
  • Jēzus līdzība par labo Samarieti

    „ Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.”
  • Mēs esam zemes sāls un pasaules gaisma II

    Mēs turpinām sarunu par mūsu, kā Dieva vēstnešu lomu un funkcijām uz zemes. Mēs runājām par to, ka Bībele mūs sauc par Kristus vēstnešiem, caur kuriem Dievs salīdzina pasauli ar Sevi. Bībele mūs dēvē arī par zemes sāli un pasaules gaismu. Taču, ja mēs kā Kristus vēstneši uz zemes aktīvi nepraktizēsim savu ticību, tad mūsu sabiedrībā iestāsies pagrimums. Ja mēs šodien palūkojamies uz veiksmīgām un uzplaukstošām valstīm, tad mēs redzam, ka šajās valstīs darbojas un tiek praktizētas kristīgās vērtības. Tikai taisnība var paaugstināt tautu, – tas ir Dieva likums. Tikai taisnība paaugstina tautu! Netaisnība un grēks – iznīcina tautu
  • Mums nepieciešams pastāvīgi šķīstīt sevi ar Dieva vārdu un staigāt Viņa gaismā

    Lai spilgtāk atspoguļotu vai atstarotu Dieva gaismu savā dzīvē, mums nepieciešams attīrīt(šķīstīt) savu gaismekli.Es esmu gaismas nesējs. Es esmu gaisma šai pasaulei. Un gaisma ir domāta tam, lai izgaismotu un izdzenātu jelkādu tumsu. Gaisma, kuru es izstaroju, ir atspulgs tai gaismai, kuru esmu saņēmis no Dieva. Par nožēlu, mēs ļoti bieži demonstrējam izkropļotu gaismu – izkropļotu uzskatu par Dievu.