Labdien, dārgie lasītāji! Esmu ļoti priecīgs par iespēju šodien vērsties pie katra no jums ar vārdu, kurš, es ticu, iedvesmo un uzmundrina jūs. Jau vairākas dienas mēs runājam par to, ka Dievs disciplinē un pārmāca Savus bērnus, jo Viņš mīl tos un vēl tiem labu. Šodien es gribētu parunāt par to, kā mēs varam noteikt – vai tā ir disciplinēšana no Dieva, vai arī garīgs uzbrukums no sātana. Vai jūs bieži atrodaties smagos apstākļos? Vai jūs pastāvīgi saskaraties ar nepatikšanām, lai kur jūs arī atrastos? Tas nozīmē, ka jūs vai nu pārdzīvojat garīgo uzbrukumu, vai arī atrodaties disciplinēšanas procesā, kuru iniciējis Pats Dievs. Kā jūs paši priekš sevis varat noteikt, – kas ar jums patiesībā notiek? Centīsimies atbildēt uz šo jautājumu. Ticīgam cilvēkam ir jāiemācās atšķirt garīgo cīņu no disciplinēšanas procesa, kuru iniciējis Dievs. Dažādās dzīves situācijās mums skaidri ir jāzina – vai mēs atrodamies disciplinēšanas procesā vai arī mums ir darīšana ar garīgo uzbrukumu, kurš pieprasa no mums iesaistīšanos garīgajā cīņā. Bībele runā par to, ka ticīga cilvēka dzīvē ir iespējami abi šie procesi. Mēs jau runājām par to, ka par Dievišķo disciplīnu ļoti skaidri ir pateikts Vēstulē Ebrejiem:
„Mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. – Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni. Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu? Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš – lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.” (Ebrejiem 12:5-11).
Par garīgo cīņu tiek runāts Vēstulē Efeziešiem: „Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu.” (Efeziešiem 6: 10-17).
Mēģināsim šodien definēt „garīgo cīņu”. Garīgā cīņa – tie ir sātana uzbrukumi ticīgajiem, viņu ģimenēm, draudzei, ar mērķi atnest sagrāvi. Sātana uzbrukumi ir rūpīgi izplānoti ar nolūku, lai: (a) piespiestu Dieva tautu darīt to, kas nav Dieva griba. (skat. 1.Mozus 3.nod.); (b) nozagtu, nogalinātu un nomaitātu(pazudinātu) ticīgos vai draudzi; „Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu.” (Jāņa 10:10a).
(c) caur personīgo vai kopējo grēku, vai arī fizisku uzbrukumu padarītu Dieva tautu neefektīvu, – un tādā veidā kavētu mums piepildīt Dieva doto misiju uz zemes. Lai sasniegtu savu mērķi, sātans izmanto dažādas stratēģijas vai metodes. Tāpēc, Bībele mūs aicina: „Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām.” (Efeziešiem 6:11).
(a) sātans izmanto acu kārību, miesas kārību un dzīves lepnību; „Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1.Jāņa 2:16);
(b) ārējo spiedienu (Ap.darbi 4:1-4), kā arī cilvēka iekšējās šaubas; „Tiem uz ļaudīm runājot, pienāca priesteri, Tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem. Tie satvēra viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; jo bija jau vakars. Bet daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru.” (Ap. darbi 4:1-4).
„Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēkaba 1:5-8).
Rīt mēs runāsim par Dievišķo disciplīnu! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī šai brīnišķīgajā dienā! Mācītājs Rufus Adžiboije
