Kā sevī attīstīt ieradumu lūgt? IV

Sveicinu jūs, dārgie mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Es pateicos Dievam par katru no jums un lūdzu, lai neatdzistu jūsu slāpes pēc Dieva Vārda un Viņa gudrības, slāpes pēc sadraudzības ar Viņu, tāpēc ka Dievs ir mūsu dzīves avots.Jēzus teica:
„…jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa Ev. 15:5b)
Lūgšana mūs savieno ar Dievu, palīdz mums iepazīt Debesu Tēva sirdi, Viņa mīlestību un Viņa plānus, attiecībā uz mūsu dzīvi.Šodien mazliet parunāsim par Daniēlu. Daniēls bija Dieva cilvēks, kurš līdzīgi kā Dāvids attiecās nopietni pret lūgšanu un laika pavadīšanu ar Dievu. Daniēla grāmatā 6: 10 ir teikts:
„Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.”
Mēs zinām šo stāstu. Tajos laikos tika izdots likums, ka noteiktā laikā, neviens nedrīkstēja lūgt Dievu. Šo likumu bija noteicis ķēniņš, un par šī likuma neievērošanu bija noteikts bargs sods. Bet Daniēlam vēl līdz šī likuma izdošanai bija ieradums lūgt trīs reizes dienā, tāpēc viņam bija grūti pārstāt darīt to, ko viņš darīja no dienas uz dienu, – tas bija labs ieradums. Kuram no jums ir ieradums? Jums pasaka – nedrīkst, bet jūs turpināt to darīt tāpēc, ka tas ir jūsu ieradums. Daniēlam bija ieradums trīs reizes dienā lūgt Dievu. Un nav svarīgi, kādi bija apstākļi, viņš turpināja to darīt. Ne Dāvids, ne Daniēls neattaisnojās sakot: „Es pārstāju lūgt, jo tu vienkārši nezini, kādas man ir problēmas, cik man ir smagi, kādi man ir apstākļi, kādi likumi ir šajā valstī.” Viņi tā neteica. Kāpēc? Tāpēc, ka lūgšana bija viņu ieradums, neatņemama viņu dzīves sastāvdaļa. Atceraties, es teicu, ka mūsu dzīve ir mūsu ieradumu apkopojums? Tas, kā tu uzvedies, ir tavu ieradumu apkopojums. Ja tu uz visu reaģē ar lūgšanu, tad tu to darīsi pat tad, kad tev to aizliegs darīt. Tu vienkārši nespēsi to nedarīt. Daži ticīgie svētī ēdienu pie sevis mājās, bet tad, kad viņi aiziet ciemos, viņi to vairs nedara. Jūs ziniet, par ko tas liecina? Tas liecina par to, ka tas vēl nav kļuvis par viņu ieradumu. Ieradums – ir tas, ko tu nespēj nedarīt. Ieradums – tā ir tava dabiskā reakcija jebkurā vietā – ciemos, kafejnīcā, vai darījuma tikšanās laikā. Ja lūgšana ir tavs ieradums, tad tu to darīsi vienmēr, un nav svarīgi, kurš un kā uz tevi skatās. Un mēs redzam, ka Dāvidam un Daniēlam lūgšana bija ieradums, viņiem bija regulārs laiks lūgšanai.Uz to brīdi, kad Jēzus nāca uz zemi, ebreju tautas kultūra noteica visiem pienākumu lūgt trīs reizes dienā, kaut arī tajā laikā daudziem cilvēkiem, īpaši farizejiem, lūgšana bija pārvērtusies par rituālu, kļuvusi par rutīnu. Tāpēc Jēzus to pārmeta farizejiem un teica, lai viņi nerīkojās kā farizeji. Farizejiem bija nolikts gavēņa laiks – divas reizes nedēļā, lūgšanu laiks – trīs reizes dienā, bet visā tajā nebija viņu sirds, mīlestība uz Dievu.Vēlreiz gribu atgādināt, ka lūgšana bez mīlestības uz Dievu – nav lūgšana, bet nedzīvs rituāls, kurš neko nemaina cilvēka dzīvē.Lūgšana – tās ir mīlestības attiecības starp cilvēku un Dievu.
„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.” (1 Kor.13:1).
Lai Tas Kungs jūs svētī šajā dienā!Līdz rītdienai!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Lai vairotu savus talantus, mums ir jābūt sapņiem!

    Mēs virzāmies uz saviem sapņiem. Cilvēks ir iekārtots tā, lai realizētu savus sapņus. Sapnis atver cilvēkā vēlēšanos, bet vēlēšanās – degsmi realizēt vēlamo. Un pēc tam, cilvēks sāk sevi ieguldīt, savu sapņu sasniegšanā. Vēlēšanās sasniegt savus sapņus, pamudina cilvēku mainīties.
  • Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta

    Saiešanas telts svētajā vietā drīkstēja ieiet tikai priesteri, kuri pienācīgā veidā bija sevi tam sagatavojuši. Ieiešana svētajā vietā skaitījās liela privilēģija, kas tika piešķirta tikai priesteriem. Ja ārējā pagalmā drīkstēja sapulcēties liels cilvēku pūlis, tad svētajā vietā, savukārt, drīkstēja ieiet tikai neliela cilvēku grupa. Vēstījums, kas saistīts ar šo simboliku vai Vecās Derības prototipiem ir acīmredzams katram no mums.
  • Atmetiet savu iepriekšējo dzīves veidu II

    Kristīgā dzīve no paša sākuma līdz pat beigām – tas ir aicinājums uz to, lai mēs mainītu savu dzīves veidu.Līdzko jūs atnācāt pie Jēzus, jūs kļuvāt par jaunu cilvēku(radījumu), un tālab, jūs nevarat turpināt dzīvot kā agrāk. Jūsos jau ir sākušās pārmaiņas! Caur jūsu grēku nožēlu tika likti pamati pārmaiņām jūsu dzīvē un tāpēc, jums jāseko šim kursam līdz pat savas dzīves beigām.
  • Noteikti pieraksti redzējumu no Dieva!

    Tomēr, kad atnāk atklāsme un sapratne no Dieva, jums ir jāpieraksta it viss, ko runā vai parāda jums Dievs. Un tad tas kļūst par dzīvības avotu, kas atdzīvina jūs un atnes tādu cerību, kas atbrīvo jūsos ticību un paļāvību uz Dievu.Pierakstīt redzējumu – tas nozīmē fiksēt redzēto uz papīra. Mums ir jāpieraksta redzējums skaidrā un saprotamā valodā, un, tādejādi, jāsaglabā tas rakstiskā veidā. Tieši šādā veidā mēs varēsim padarīt savu redzējumu par to, uz ko mēs varēsim gaidīt vai, uz ko varēsim cerēt. Tas ir viens no veidiem, kā mēs varam savienot sevi ar šo redzējumu un ziedot sevi tā realizēšanai.
  • Kad mēs lūdzam, nokrīt neredzamās važas, kuras sasaista cilvēkus!

    Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad tavā dzīvē būs acīmredzama labvēlība no Dieva un cilvēku puses. Bet, tas ir jābauda katram cilvēkam personīgi, nevis tikai jāklausās par to. Tieši caur lūgšanu, mēs varam baudīt Tā Kunga labvēlību. Tas stiprina mūsu savstarpējās attiecības ar Dievu. Tas palīdzēs tev, nekad nešaubīties par to, ka Dievs ir, lai arī, kas nenotiktu tavā dzīvē. Es skaidri zinu, ka mans Dievs ir labs, tāpēc, ka es to esmu baudījis un piedzīvojis personīgi. Es to esmu baudījis caur lūgšanu.
  • Pestīšanas cerība II

    Ābrahāma piemērs mums šodien ir kā modelis tam, kā mums jādzīvo šajā pasaulē, un vēl – tas palīdz mums izprast pestīšanas cerības lomu pēdējo laiku kaujā.Tālab, ka Ābrahāmam bija pestīšanas cerība, viņš ne pie kā neturējās šajā pasaulē un neļāva bagātības valdzinājumam traucēt viņa attiecībām ar Dievu.Ja tev ir pestīšanas cerība, tad dotajā brīdī tev ir viegli staigāt ticībā, un neatkarīgi no tā, kas tev ir vai kā tev nav, – tev ir viegli priecāties jau šobrīd.