Esmu pateicīgs Dievam par jums un ticu, ka šī diena atnesīs jums tik lielas svētības, cik lielā mērā jūs pārdomāsiet par vārdu, kuru Dievs mums šodien dod.Mēs turpināsim runāt par lūgšanu.Vakar mēs runājām par to, ka ebreju tautas kultūra noteica, ka ir jālūdz katru dienu, trīs reizes dienā. Bet laikā, kad Jēzus bija uz zemes, lūgšana pārvērtās par kaut ko tradicionālu, kas bija bez dzīvības. Farizejiem bija noteikts gavēņa laiks – divas reizes nedēļā, lūgšanu laiks – trīs reizes dienā, bet visā tajā nebija mīlestība uz Dievu un vēlēšanās iepazīt Viņa gribu.Tā bija reliģioza pieeja un Jēzus to neatbalstīja. Tajā pašā laikā, acīmredzami, Jēzus to arī neatcēla. To mēs varam izlasīt Apustuļu darbu grāmatā 3:1
„Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto.”
Pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās, Viņa mācekļi turpināja palikt tajā kultūrā, – viņiem bija fiksētā lūgšanu stunda. Viņi lūdza katru dienu noteiktā laikā tāpēc, ka tas bija kļuvis par pirmās draudzes paradumu. Ja jūs paskatīsieties Apustuļu darbu grāmatā, tad ieraudzīsiet, ka tur tiek daudz runāts par konkrētu lūgšanu laiku. Piemēram, Apustuļu darbu 10:9 ir teikts:„Nākamajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu.”
Tuvojās noteiktā lūgšanu stunda. Pēteris tajā stundā uzkāpa uz jumta, lai lūgtu Dievu un Dievs viņam parādīja redzējumu.Bībelē nav konkrētas pavēles par to, ka mums ir jālūdz katru dienu, noteiktu laika daudzumu. Tāpēc mēs nevaram teikt, ka obligāti ir jālūdz trīs, piecas vai septiņas reizes dienā. Es tagad nerunāju par to. Es runāju konkrēti par paradumu lūgt. Dievs mums nedod konkrētas pavēles, lai mēs lūgtu kā Dāvids – trīs reizes dienā. Bet Bībele mūs pamudina lūgt katrā laikā.Lūkas Evaņģēlija 18:1b ir teikts:„…tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt..”
Apustuļu darbu grāmatā 2:42 ir rakstīts:„un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.”
Mācekļi pastāvīgi bija lūgšanās. „lūdziet bez mitēšanās Dievu.” (1.Tes. 5:17 ).
Tātad mums sevī ir jāattīsta paradums lūgt. Lai tas īstenotos, mums jāzina, no kādām sastāvdaļām veidojas paradumi.Dr. Stīvens R. Kovejs ir populārās grāmatas „Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi” autors. Šī grāmata skaitās viena no labākajām un tajā aprakstītie principi tiek plaši izmantoti visā pasaulē. Šajā grāmatā Dr. Stīvens R. Kovejs ir interesanti definējis, kas ir paradums, un šo definējumu es šodien gribētu izmantot. Tas mums palīdzēs izprast to, par ko es tagad runāju.„Paradums – tas ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums”.Ja tev ir zināšanas, iemaņas un vēlēšanās, tad tu varēsi izveidot paradumu. Šodien izskatīsim, kas ir zināšanas.Zināšanas – tā ir teorētiska sapratne par to, kas ir jādara un kāpēc tas ir jādara. Lai izveidotu kādu ieradumu, tev vajag teorētiski saprast, kas un kāpēc. Kā tas attiecās uz mūsu lūgšanu dzīves formēšanu un izveidošanu? Es to gribu paskaidrot. Lasot Bībeli jeb Dieva Vārdu, mēs saņemam zināšanas. Mums ir zināšanas par to, kas ir lūgšana. Mums ir zināšanas, kāpēc mums ir jālūdz.Tātad mēs varam formēt un veidot ieradumu lūgt tāpēc, ka zinām, kas ir jādara. Cilvēkam vienmēr ir jālūdz un viņš nedrīkst pagurt. Un es zinu ne tikai to, ka cilvēkam vienmēr ir jālūdz, bet arī to, kāpēc viņam ir jālūdz. Es mazliet pie tā apstāšos. Viens no iemesliem, kurš mums palīdz attīstīt jebkādu paradumu, – ir apziņa par tām priekšrocībām, kuras ir apslēptas konkrētajā paradumā. Vai arī otrādāk – apziņa par to, ko es zaudēšu, ja neattīstīšu sevī šo paradumu.Ja tu vēlies attīstīt paradumu lūgt, tad tev ir sev jāizveido 2 saraksti:1) ko tu zaudē tad, kad nelūdz vai kad tavā lūgšanu dzīvē ir haoss, un2) ko tu iegūsi, ja pastāvīgi lūgsi.Vizualizē to un iztēlojies, tas tevi iedvesmos. Tev ir jābūt iedvesmotam. Ja tu vēlies attīstīt efektīvu lūgšanu dzīvi, tad tev ir jāpaplašina sava zināšanu bāze par lūgšanu.Rīt turpināsim!Ar Dieva mieru!Mācītājs Rufus Adžiboije
