Kādi labumi nāk no tā, ka jūs staigājat dievbijībā?

Mēs esam ne tikai Dieva radījumi, bet tagad mēs esam no jauna radīti Kristū Jēzū! Runa iet par to iespēju, kura tagad ir pieejama grēcīgiem cilvēkiem, pateicoties Kristus ienākšanai šajā pasaulē. Tieši par to ir teikts vēstulē Efeziešiem:„Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. ” (Ef.2: 1-10).

Dodoties misijas kalpošanā, Pāvils neteica, ka tagad, kad viņš jau ir nozīmēts ar roku uzlikšanu misijas kalpošanā, viņš ir brīvs un nevienam viņam nav vairs jāatskaitās. Tajā laikā Pāvils jau bija nobriedis kalpotājs, kas bija dibinājis jau vairākas draudzes. Taču neraugoties uz visu to, viņš turpināja atskaitīties. Pāvils atgriezās, lai atskaitītos Antiohijas draudzei – vietā, no kurienes viņu izsūtīja misijas darbā – un pie tiem cilvēkiem, kuru pakļautībā viņu bija nolicis Dievs. Vēl vairāk, Pāvils atskaitījās arī apustuļiem Jeruzālemē, kuru priekšā viņš atskaitījās par to, kā norit viņa kalpošana.„bet es nogāju, sekodams atklāsmei, un cēlu viņiem priekšā to evaņģēliju, ko es sludinu pagāniem, bet sevišķi tiem, ko uzskatīja par vadoņiem, lai manas gaitas nav vai nebūtu bijušas veltīgas ” . (Gal. 2:2).

Vakar mēs sākām runāt par to, ka katram cilvēkam ir savi mērķi. Un vēl mēs runājām par to, ka cilvēkiem ir cienīgi un necienīgi mērķi. Pēc tam, kad Pāvils satikās ar Kristu un veltīja Viņam savu dzīvi, par viņa dzīves galveno mērķi kļuva patiesa gaidīšana, – lai Kristus paaugstinātos viņa miesā un pagodinātos caur viņa dzīvi. Ir ļoti svarīgi noskaidrot priekš sevis to, kādi tad ir mūsu galvenie dzīves mērķi.Mēs ar jums tikām taisnoti ticībā uz Jēzu Kristu un mums ir miers ar Dievu. Bet, tas ir tikai sākums. Miers ar Dievu – tas ir kristīgas dzīves sākums. Kas tad seko grēku nožēlai?

Kad cilvēks nepakļaujas Dieva Vārdam, neņem vērā Viņa norādījumus, tad ar to viņš acīmredzami grēko. Dievam ir griba attiecībā uz katru tavu dzīves sfēru un tā ir ierakstīta Bībelē. Bet tad, kad tu izlem dzīvot tā, kā tev pašam gribās un tu nepievērs uzmanību tam, ko par to saka Dievs, tad tavā dzīvē neizbēgami būs traģēdijas. Kādu laiku var likties, ka tu esi gudrāks par Dievu, bet šis apmāns ilgi neturpināsies. Šie cilvēki sēdēja tumsā un nāves ēnā, saistīti skumjās, tikai tāpēc, ka nepakļāvās Dieva Vārdam un neņēma vērā Dieva gribu.„Neprātīgie, kas sirga un cieta mokas savu grēku un savu noziegumu dēļ, ka viņiem apriebās ēdiens un viņi nonāca gandrīz līdz pat nāves vārtiem” (Psalms 107: 17-18).

Ja mēs regulāri pavadīsim laiku ar Dievu, tad mēs ieraudzīsim sevi kā izredzētos, svētos un Dieva mīļotos. Mēs katrs esam izredzētais, bet, daži no mums to redz un tic tam, savukārt dažiem – tas joprojām nav atklājies. Ja tu skatīsies uz sevi kā uz Dieva izredzēto, tad tev būs viegli ietērpties un atspoguļot savā dzīvē „ līdzjūtību, laipnību, pazemību, lēnību, pacietību….”Bez tam, tu ieraudzīsi, kā šīs īpašības sāks ietekmēt tavu iekšējo stāvokli un tavas attiecības ar Dievu un cilvēkiem.

Mēs runājām par to, ka Dievs izmanto sāpes un problēmas mūsu garīgajai izaugsmei.Mēs runājām par to, ka sāpēs un problēmās ir apslēptas mūsu potenciālās priekšrocības. Sāpes un ciešanas, vairāk par visu citu, piesaista mūsu uzmanību, māca mūs paļauties uz Dievu , pārbauda un attīra mūsu ticību, veido mūsu raksturu, sagatavo mūs mūžībai un dod mums iespēju gūt pieredzi kalpošanai citiem cilvēkiem.Mēs runājām par to, ka, ja nepieņemsim attiecīgus pareizus lēmumus, problēmas pašas par sevi nepadarīs mūs nobriedušus. Priekšrocības ir vien potenciālas un ne automātiskas.